Latvijas ainava priecē ar savu dabīgo plūdumu. Pakalns aiz pakalna, līkums, līdzenums, meži un labības lauki. Ne velti daudzu latviešu mākslinieku žanrs ir ainava un gandrīz visi ar mākslu saistītie izmēģinājuši roku notvert tās raksturu. Vai tā vienmēr bijusi tāda, kādu redzam to šodien? Ieskatieties, kaut kas ir mainījies. Ir nozudušas Latvijas brūnās, gar ceļu malām elektrības stabu ritms un tajā sēdošās bezdelīgas. Agrāk, vasaras vidū pārvietojoties pa dzimtās zemes ceļiem, skatam pavērās nopļautās pļavas ar pufīgiem siena zārdiem. Arī manās skiču un plenēru mapēs ir atrodamas saules apspīdētas siena gubiņas un nopļauti siena vāli. Tagad lielākoties lauki ir tukši, bez saviem tēlniecības objektiem. Šķiet, šovasar redzēju tikai vienu šādu sižetu. Kāds vientuļš vīrs lēnīgi krāva izkaltušo zāli koka zārdos. Tas bija kā rituāls. Viņš nebija viens. Neatņemama šī skata sastāvdaļa bija šunelis, kas iesaistījās darba procesā. Kādam taču tas viss jāuzrauga! Tas bija pa ceļam uz vienu no gleznainākajām Latvijas vietām Sabili, ko dēvē par Kurzemes Šveici.
Salīdzinājumi vienmēr labi nostrādā, lai gan, pieļauju, ka tie, kas tā saka, Šveicē nemaz nav bijuši. Vienkārši tāds pieņēmums. Esam Sabilē vakarā, kad saule jau zemu. Pilsētiņa tukša, klusa. Tikai pāris gājēji nozūd sānieliņās. Doma par kafijas baudīšanu izplēn, jo nekur nemana vietu, kas dotu cerības to izdarīt. Šoreiz mūsu mērķis nav kafijas dzeršana un uzkavēšanās pilsētā. Mērķis ir nokļūt Nekurienes vidū. Tas ir labu gabaliņu ārpus Sabiles uz rietumu pusi. Uz Nekurieni ir jādodas laikā, kad iestājas tumsa. Jo tā ir viena no piedzīvojuma neatņemamām sastāvdaļām. Vēl kāds būtisks nosacījums – iepriekš neko daudz nemeklēt un nelasīt par šo vietu. Tad piedzīvotais kļūst par kaut ko īpašu. Arī es negribu un nemaz nav iespējams atklāt visu, kas notiek mākslas dārzā Nekurienes vidū, bet, ja jums to izdodas paveikt, tad noteikti neko līdzīgu nebūsiet piedzīvojuši. Labā nozīmē.
Jau gadus divdesmit mākslinieks un dizainers Artūrs Riņķis savās lauku mājās dzīvo Nekurienē. Pats mākslinieks par sevi saka: „Man piemīt sinestēzija, īpašība, kas manā gadījumā apvieno dzirdes un redzes maņu orgānus. Piemēram, skaņa izraisa dažādu krāsu parādīšanos acu priekšā. To nevar izstāstīt, tas ir jāredz un jāizjūt. Mākslas dārza apmeklējums ir izrāde un izstāde vienlaicīgi.”
Ja neesat jau bijuši Nekurienē, tad ziniet, dziļi Talsu novada mežos slēpjas īsts dārgums – kinētiskās mākslas dārzs “Nekurienes vidū”, kas ikvienu apmeklētāju spēj aizraut un aiznest citās dimensijās, spēj atklāt ko jaunu un iepriekš neredzētu.
