Vecpilsētas laukumā 16. septembrī notiks brīvdabas uzvedums par vēsturisku notikumu Jelgavā pirms 200 gadiem.
Pirms 200 gadiem apgaismības ideju vārdā, kā arī respektējot nesamierināmās latviešu brīvības alkas, Kurzemes muižnieku sapulce un Krievijas cars Aleksandrs I pieņēma lēmumu par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemes guberņā. Pirms apmēram pusgada Jelgavas Latviešu biedrības teātra vadītāja Vija Zelmene ierosināja šo vēsturisko notikumu atzīmēt ar brīvdabas uzvedumu. Idejai radās atbalstītāji, sava radošā komanda, un tā arvien vairāk top gatava.
– Kā jums radās doma par šo vēsturisko notikumu izveidot teatrālu uzvedumu?
Tas vienkārši iešaujas prātā, kaut ko lasot vai tiekoties un runājoties, jūtot atbalstu no domubiedriem. Apprasos vienam, otram, vai mana ideja nešķiet pārāk traka. Atceros, gada sākumā biedrībā runājām, ka vajadzētu kaut ko īpašu sarīkot saistībā ar Latvijas valsts simtgadi. Spriedām, kas tas varētu būt. Liels koncerts? Lasījumi? Tomēr gribējās kaut ko citādu, ko neparastu. Tā tapa ideja par teatralizētu uzvedumu “Brīvības pulss”. Kurzemes un Zemgales zemnieku brīvlaišana jeb dzimtbūšanas atcelšana, kas tika izziņota tieši Jelgavā, ir tiešā cēloņsakarībā ar Latvijas valsts dibināšanu, kas notika simts gadu vēlāk. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās “mērnieku laiki”, auga pilsētas, veidojās latviešu inteliģence, laukos radās krogi, kuros arī spēlēja teātri un apmainījās ar jaunumiem. Latviešu zemnieki kļuva turīgi, dibināja skolas, kur sūtīja savus dēlus. Tolaik meitas vēl nekas neskaitījās. Mēs vēl nekas nebijām…
– Tā tas pastāvēja līdz Aspazijai…
Ar Aspaziju sākās cīņa par sieviešu tiesībām. Bet tas jau bija vēlāk – 19. un 20. gadsimta mijā. Mēs “Brīvības pulsā” stāstīsim par laiku pirms tam.
– Kur “Brīvības pulsam” radās domubiedri un atbalstītāji?
Jau tad, kad par šo tematu diskutējām vien Latviešu biedrībā, Paulis (Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis – red.) sprieda, ka viena pati biedrība šādu pasākumu nepacels un ir vajadzīgi sabiedrotie. Tādi atradās Sabiedrības integrācijas pārvaldē, pilsētas muzejā, bibliotēkā, amatieru deju kopās, vokālo ansambļu kolektīvos. Atsaucība ir.
– Cik uzvedumā būs dalībnieku?
To precīzi varēs pateikt augusta beigās, bet būs daudz. Jelgavnieki arī tajā laikā ir dažādi, ne tikai latvieši, tāpēc uzvedumā labi iederas, piemēram, nacionālo kultūras biedrību pašdarbības kolektīvi. Bija pat ideja, ka teatrālā uzveduma gaitā mājražotāji varētu reāli tirgoties. Nu nezinu, vai tas ies cauri.
– Kur teatrālajā uzvedumā būs vieta skatītājiem?
Sākumā Vecpilsētas laukumā gan izrādes dalībnieki, gan skatītāji saplūdīs kopā.
– Droši vien uzvedumā piedalīsies arī jūsu audzēkņi. 18 gadu esat vadījusi teātra studiju tagadējā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā, ar jauniešiem strādājat arī Latviešu biedrības teātrī. Kā jums izdodas darbs ar jaunajiem? Saskaņa starp paaudzēm ir liela dzīves gudrība.
Ar jauniešiem jāstrādā vienkāršā valodā, nekad neuzsverot savas zināšanas un prasmes. Jāatzīst arī to, ka ir lietas, ko jaunieši zina labāk.
– Kā jūs pati savulaik izvēlējāties kultūras darbinieka profesiju un kļuvāt par teātra režisori?
Pēc kara es mācījos Jelgavas 2. vidusskolā (tagadējā Valsts ģimnāzija – red.), kur man bija trīs labā nozīmē trakas skolotājas. Elza Romanoviča – dziedāšanā, Elza Krūmiņa – sportā un Ausma Belmane – latviešu literatūrā. Mums katrā klasē bija savs vokālais ansamblis, vispirms jau skolas mērogā tika rīkotas skates. Man paredzēja lielas dziedātājas nākotni. Pabeidzu vidusskolu un, izturot konkursu, tiku uzņemta Jelgavas Mūzikas vidusskolā vokālistos. Tos pabeidzu. Taču konservatorijā studijas pārtraucu. Mani pieņēma darbā Jelgavas kultūras namā. Tur, būdama mākslinieciskās daļas vadītāja, dziedāju vokālajā ansamblī pie Rūdolfa Šteina, bet vakaros apstaigāju visu citu pašdarbības kolektīvu mēģinājumus. Skatījos, kā viņiem iet, vai mazums ko nevajag palīdzēt. Ar teātri mani saindēja tolaik jaunā režisore Lūcija Ņefedova, kad viņa mēģināja Rozova “Kāzu dienu”, kam nomainīja nosaukumu uz “Kas mīl…”. Lūcijas Ņefedovas mēģinājumos paliku līdz vēlai naktij. Sapratu, ka vajag studēt, iegūt specialitāti. Tolaik režisore un profesore Vera Baļuna Kultūras ministrijā izcīnīja, ka konservatorijā Teātra fakultātē tiek izveidots amatierteātru režisoru un kultūras darbinieku kurss. Tā 1967. gadā es neklātienē atkal iestājos konservatorijā, ko arī pabeidzu.
– Jūsu jaunība ritēja padomju nebrīves laikā, kad nacionālais tika nopulgots, cilvēki cieta politiskās represijās, bija iebaidīti. Tolaik būt kultūras darbiniekam bija sarežģīti.
Atceros 1949. gada 25. martu. Mēs tolaik dzīvojām netālu no Meža kapiem. Es kopā ar kādu nācu no skolas un piepeši ieraudzīju, ka blakus labības elevatoram, kur pie rampas piebrauca dzelzceļa vagonus un parasti krāva miltus vai graudus, piestāj smagās automašīnas ar cilvēkiem, kas kāpa vagonos. Pārnākusi mājās, es to pastāstīju mātei. Viņa sāka raudāt. Pieliekamajā kambarī bija nolikts maiss ar sausiņiem. To rāva ārā, krāmēja koferus. Todien tēvs aizkavējās darbā, par ko māte uztraucās: “Kur tas papus?!” Vakarā, gulēt ejot, viss bija salikts tā, lai mēs būtu gatavi, ja mums atnāk pakaļ. Nebija jau kur sprukt. Vai tad tie, kurus izveda, bija kādi tautas nodevēji? Izglītoti cilvēki, saimnieki. Vecāki par tām briesmām ar mani nerunāja. Viņi baidījās, ka es savā bērna naivumā varu izstāstīt to tālāk, kas bija bīstami. Vecāki pieļāva, ka es izaugu ļoti idejiska, pieņēmu komunisma propagandu un arī iestājos kompartijā. Kad pieaugusi sāku saprast vairāk, tēvs izstāstīja, ka kara laikā mūsu ģimene gribēja doties uz tēva dzimteni Alsungu un tad tālāk uz Zviedriju. Taču līdz pēdējam to atlika, “vēlāk, vēlāk”, un nepaspēja. 1940. gadā, mainoties varai, tēvs, būdams mūsdienu izpratnē mazais uzņēmējs, pazaudēja daudz. 50. gados likās, ka tautai pienācis tāds gaišāks brīdis, taču tad atkal visam ķepa bija virsū.
– Padomju laikā Valsts drošības komitejas darbinieki īpaši jau radošos cilvēkus izsekoja, iejaucās privātajā dzīvē. Cilvēks nekur nevarēja justies brīvi. Jūs lika mierā?
Arī man piedāvāja sadarboties, sniegt ziņojumus par to, kas notiek kultūras namā. Taču, kad es no tā atteicos, pamatodama, ka esmu ļoti aizņemta, man vairāk neuzbāzās.
– Esat jelgavniece vairākās paaudzēs. Tomēr ilgāku laiku jums nācās strādājusi ārpus Jelgavas.
21 gadu es nestrādāju Jelgavā. Man apnika pēc katra sarīkojuma iet uz partijas komiteju skaidrot, kas kurā uzvedumā vai koncertā bija domāts, vai tikai tur nav kaut kas nacionāls! Es gan taisīju pasākumus tā, lai tos varētu pieņemt arī nacionāli domājoši cilvēki, taču sarunās partijas komitejā izlikos par muļķi. 1971. gadā pārcēlāmies dzīvot uz Smilteni, kur tolaik dzīvoja pieci seši tūkstoši iedzīvotāju un kas bija pilnīgi latviska pilsēta. Krievu valoda kā saziņas līdzeklis tur nepastāvēja. Arī Valkas rajona partijas komitejā visi bija latvieši. Partijas darbiniekus aicināju uz Smiltenes tautas teātra pirmizrādēm. Varēja strādāt. Taču, kad piedzima jaunākais dēls, kas bērnībā ļoti slimoja, gudra ārste man lika izvēlēties – turpināt karjeru vai saglabāt bērnu. Divus gadus nodzīvoju mājās. Pēc sešu gadu prombūtnes Smiltenē atgriezāmies Jelgavā, bet kultūras nodaļas vadītājs Ērciņš darbā mani nepieņēma. Bija bail. Vispār Ērciņš bija it kā gudrs cilvēks, bet mašinērija viņu samala.
Piecpadsmit gadus nostrādāju Rīgā Jāņa Brodeļa veidotajā profesionālās izglītības sistēmā. Viņš cīnījās kā lauva. Brodelim bija gudra nostādne, ka profesionāli tehniskajās skolās ir vajadzīgi kori, deju kolektīvi, dramatiskie pulciņi, citādi brīvajā laikā jaunieši var aiziet neceļos. Jelgavā atgriezos 1992. gadā, kad 55 gadu vecumā aizgāju pensijā. Tās apmērs bija 27 lati. 1. ģimnāzijas direktora vietniece Rasma Cunska meklēja teātra studijas vadītāju, kas varētu divas reizes nedēļā strādāt ar skolēniem. Maksāt varēja 17 latu mēnesī, darbs blakus mājām, un es teicu: “Labi, esmu ar mieru!”
Tagad viens no manas studijas audzēkņiem Nacionālā teātra aktieris Igors Šeļegovskis ir izvēlēts galvenajai lomai filmā “Homo novus”, ir prieks arī par audzēkņiem, ar ko strādāju Jelgavas Latviešu biedrības teātrī. Tagad arī režisore ir Aija Treija, pirmos soļus režijā sper Artūrs Jankovskis. Es gatavoju sev maiņu.
– Lūdzu, pastāstiet par savām vecmāmiņas rūpēm, kas arī ieņem nozīmīgu vietu jūsu dzīvē!
Es saviem vecākiem biju vienīgā meita. Kara laiks, trūcīgais pēckara laiks. Man nav ne brāļu, ne māsu. Brālēni un māsīcas, kas bija pat jaunāki par mani, visi ir miruši. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man iemācīja cītīgi strādāt, burkānu dobe agri vai vēlu bija jāizravē. Pati vēlējos, lai man būtu liela ģimene, un tagad ļoti priecājos, ka ir septiņi mazbērni – vecumā no astoņiem mēnešiem līdz 17 gadiem. Ik pa laikam mums kādu pieskapē. Mazbērni man palīdz rakstu darbos – “strādā omei par sekretāru”. Problemātiskāk ir Ziemassvētkos, kad visiem vajag dāvanas un tādas, lai visi ar tām būtu apmierināti. Nesen izlasīju: ja mazbērns saka, ka grib dāvanā naudu, tad viņš ir izaudzis. Divi mazbērni, šķiet, jau ir izauguši. Lielajos mazbērnos parādās dažādas intereses. Puišus vairāk saista sports, bet par meiteņu interesēm vēl agri spriest.
200 gadu Kurzemes zemnieku brīvlaišanai
1814. gadā, Krievijas cars Aleksandrs I deva rīkojumu Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči izveidot komisiju Kurzemes zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai. Savukārt 1817. gada aprīlī Kurzemes muižnieku landtāgs pieņēma vēsturisko lēmumu par zemnieku brīvlaišanu. Brīvlaišana tika izsludināta svinīgā ceremonijā ķeizara Aleksandra I klātbūtnē 1818. gada 30. augustā Mītavas pilī. Formāli Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likums deva personīgo un pārvietošanās brīvību 300 000 personām. Šī brīvlaišana sākumā bija ļoti nosacīta – pēc tās pasludināšanas trīs gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākamos trīs – virspilskunga iecirkņa robežas, savukārt pilsētās drīkstēja apmesties tikai no 1848. gada, tomēr mucai spunde bija vaļā. Vēsturiskais brīvlaišanas fakts būtībā kļuva par pamatu, uz kura vēlāk varēja izveidoties Latvijas valsts. Jāpiebilst, ka Vidzemē zemnieku brīvlaišana notika 1819. gadā, Latgalē – tikai 1861. gadā, kad visā toreizējā Krievijas impērijā atcēla dzimtbūšanu.
