Atmiņu kripatas
“Kārtojot aizgājušo laiku un aizgājušo draugu vēstules, man jau pirms vairākiem gadiem radās doma uz šo vēstuļu pamata uzrakstīt nelielas atmiņas par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni. Nu esmu uzrakstījusi, un tās jau ir nonākušas pie lasītāja. Tajā nelielajā grāmatiņā esmu viņus nodēvējusi par saviem spēka pīlāriem. Esmu runājusi tikai par to, ko viņi devuši man, jo viņu devums visai tautai ir tik liels, ka nav manos spēkos to vērtēt,” nu jau vēstuļu un atmiņu grāmatas “Paliekoši uzzibsnījumi” priekšvārdā atklāj autore Daina Avotiņa – dzejniece, prozaiķe un tulkotāja. Lai gan par sava veikuma nozīmīgumu pēc pirmās grāmatas izdošanas pati nav bijusi pārliecināta, laikabiedru un jaunāku lasītāju pozitīvās atsauksmes mudinājušas ķerties pie citu savā dzīvē nozīmīgu literātu vēstuļu un atmiņu par viņiem vētīšanas. Tā tapuši “Paliekoši uzzibsnījumi”, kuros apkopotas atmiņas par Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Jāni Sudrabkalnu, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni, Regīnu Ezeru un Olgu Lisovsku.
Tāpat kā iepriekšējā grāmatā par O.Vācieti un I.Ziedoni, arī šajās “atmiņu kripatās” autore nav centusies mācīt vai atkal atgādināt, cik nozīmīgi minētie vārdi ir latviešu literatūrā, un uzskaitīt sacerētos dzejoļu krājumus, stāstus vai romānus. D.Avotiņa no vēstuļu lādītes izcēlusi savā dzīvē nozīmīgu cilvēku rakstītās vēstules un dalās arī atmiņās par sev ļoti tuvajiem vai tikai uz kādu brīdi pietuvinātajiem dzejniekiem un prozaiķiem – tādiem, kādi tie palikuši viņas prātā (un šīs atmiņas jau vienmēr ir tās vērtīgākās). Tie ir cilvēki, uz kuriem viņa balstījusies grūtos brīžos un kuriem pati kādreiz bijusi balsts.
Ar daudziem D.Avotiņa sastapusies laikā, kad strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā, vēlākajā izdevniecībā “Liesma”. Kā pati reiz teikusi, “darbs grāmatu izdošanā kļuva par manu galveno skolu dzīves un cilvēku iepazīšanā un pašai sevis veidošanā”. “Liesmā” 60. gadu sākumā iepazīts ar fenomenālo atmiņu apveltītais dzejnieks un atdzejotājs I.Auziņš, kuru par savu izdodamo grāmatu redaktoru vēlējušies teju visi. Imantu un Irinu Auziņus D.Avotiņa atceras arī kā brīnišķīgus kaimiņus. Kaimiņu I.Auziņu viņa iepazina kā emocionālu cilvēku, kurš bezgala mīlējis savas meitas. Viņš arī bijis tas, pie kura izkratīt sirdi un no kura saņemt padomus, kā ar nebūšanām tikt galā. I.Auziņš arī nekad neatteica aizlienēt naudu, ja vien pašam tā tobrīd makā bija. D.Avotiņas atmiņās viņš arī nekad nav tīkojis pēc amatiem, – viņš gribēja radīt, un vienmēr palicis nelokāms, kad centušies kādam amatam pierunāt. Augstiem amatiem viņu arī bijis grūti virzīt tāpēc, ka I.Auziņš nav bijis partijas biedrs.
Jebkuru labojumu savos darbos pirms izdošanas saskaņot vēlējies M.Čaklais – jaunais dzejnieks, kurš uz redakciju bija atnesis savu pirmo dzejoļu krājumu “Pirmdiena”. Viņa pašpārliecinātā uzvedība izrādījās pamatota, kad krājuma redaktore dzejniece Marta Bārbale to uzreiz iekļāva izdodamo plānā, atzīstot, ka atklāts jauns talants. D.Avotiņas atmiņās arī epizode, kad saņēmusi kādas skolas direktores zvanu par jaunā dzejnieka pārāk “brīvo” publisko domu gaitu. Lūgts paskaidrot situāciju, M.Čaklais apvainojies, sadusmojis D.Avotiņu, bet arī paguvis izvairīties no savā virzienā lidojoša telefona aparāta.
“Paliekošajos uzzibsnījumos” lasāmas arī atmiņas par J.Sudrabkalnu un M.Ķempi, ar kuriem tāpat kopā savedusi grāmata. D.Avotiņa arī aicina nesteigties nosodīt padomju iekārtu slavinošos pantus, “papūlēties saprast un ņemt gan no Ķempes, gan Sudrabkalna un pārējiem tālaika īstajiem dzejniekiem (bija jau arī grafomāni) viņu ar sirdi un dvēseli rakstīto dzeju. Ņemt, saglabāt un neaizmirst. Pārējo – atsijāt un atstāt kā sava laika liecību”. Daudz kopīga D.Avotiņu vienoja ar Ā.Elksni, kura vienmēr uzsvēra, ka jādzīvo skaisti. Savukārt ar prozas karalieni R.Ezeru autori vienoja mīlestība pret suņiem. Bet draudzības sākumu ar O.Lisovsku autore jau vairs neatminas – “ar viņu, ar Olgu, jau nevarēja citādi izturēties kā vien draudzīgi”.
Dzīvojot katram savu dzīvi, esot aizņemtiem darbā un mājas solī, varam nepamanīt, ka apsolītās satikšanās, telefona zvani un vēstules, ko bieži atstājam uz rītdienu, parītdienu, aizparītdienu, tā arī nenotiek un netiek uzrakstītas. Tā vai citādi atnāk ziņa, ka piezvanīt vai uzrakstīt vairs nav kam. Tādas ziņas par svarīgiem cilvēkiem nācies saņemt arī D.Avotiņai. “Kad šķiet, ka vecums mani padarījis nevienam nevajadzīgu, atceros viņus un no jauna ieraugu, ka mūsu laiks, mūsu darbs un mūsu dzīve nebūt nav bijusi nenozīmīga un lieka arī šim tagadējam brīvas domas laikam, kādu mēs, vecā paaudze, pieredzam tikai mūža nogalē. Tie mūsu nodzīvotie gadi un darītie darbi arī ir iegūluši šodienā kaut vai kā viens akmens vēstures pamatos.”
D.Avotiņas “atmiņu kripatas” novērtēs gan latviešu literatūras mīļi, gan dzīves jēgas meklētāji.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
