Arī ceļojumu galamērķos un brīvdienu pavadīšanas vietās ir novērojamas modes tendences. Varbūt man tikai tā šķiet, bet radies iespaids, ka šogad modē ir braucieni uz Igauniju. Latvieši jau izsenis gana daudz apmeklē kaimiņu valstis, tomēr šogad, spriežot pēc aprakstiem medijos, bilžu galerijām sociālajos tīklos un atsauksmēs paziņu lokā, izbraucieni uz Igauniju ir īpaši populāri.
Jau vairākus gadus otrajā augusta sestdienā mēdzam doties uz Pērnavu, lai apmeklētu tur notiekošo pasākumu “Augusta bezmiegs”, kad pilsētas ielās gan notiek koncerti un izstādes, gan iespējams izbaudīt gardēžiem domātus piedāvājumus tirdziņā.
Pērnava, kas oficiāli atzīta par Igaunijas vasaras galvaspilsētu, šajā gadalaikā ir tuvāku un tālāku pilsētu un valstu tūristu pilna, bet mums gribējās šajās pāris dienās kaimiņzemē ieraudzīt kaut ko citu, ne tikai cilvēkus, drīzāk ko mežonīgāku un nezināmāku. Izrādās, tas tur ir izdarāms pavisam vienkārši un izcili.
Jau uzreiz aiz Latvijas robežas igauņu zeme izrāda plašus mežu masīvus, kuros paslēpušies ezeri. Meži un pļavas mijas ar lielākām un mazākām purvu teritorijām, daudzās tiek piedāvātas dažāda garuma un sarežģītības pastaigu takas.
Muļķu zemē
Turpat pie Latvijas sākas arī Igaunijas Mulgimā reģions jeb, tulkojot latviešu valodā, Muļķu zeme. Vietējie stāsta, ka nosaukums arī radies saistībā ar mūsu zemi – kādreiz igauņi devušies tirgoties uz Vidzemi, un tieši latvieši viņus iedēvējuši par muļķiem. Ir dažādas versijas, kāpēc tas tā noticis. Piemēram, viena no tām vēsta, ka kaimiņi nav pratuši sarunāties citā valodā kā vien savējā, tāpēc iesaukti par muļķiem. Citā variantā igauņi tā nodēvēti, jo tiem visu varēts pārdot dārgāk. Reģiona interneta mājas lapā gan mēģināts šo skaidrojumu atspēkot, vēstot, ka vārda “mulk” izcelsme tomēr nav īsti skaidra. Tautā saglabājušās teikas par kādu eju (igauniski – mulk), caur kuru iekļuvuši laupītāji un caur kuru tie arī padzīti. Iespējams, eja pārtapa par tik nozīmīgu ceļu mezglu, ka tās tuvumā dzīvojošos iemītniekus sāka dēvēt par ļaudīm, kas dzīvo aiz ejas (mulgutagune) vai pie ejas (mulguäärne). Nosaukums daudz vēlāk izgājis tautās vai ar preses palīdzību izplatīts plašāk.
Ģenerālis Jāns Sots 1934. gadā teicis, ka “mulk” ir nevis vārds latviešu, bet gan arābu valodā, kas nozīmē – kungs un pavēlnieks. Kultūrvēsturisko un ar valodu saistīto Mulgimā jeb Mulgi novada pamatkodolu veido Hallistes, Karksi, Helmes, Paistu un Tarvastu novads, kā arī daļa no Viljandi un Sārdes novada.
Samērā izplatīts ir viedoklis, ka Mulgimā aptver visu seno Viljandi (Vīlandes) apriņķi – Paistu, Kepu, Viljandi, Tarvastu, Kolga-Jāni, Sūre-Jāni, Pilistveri, Peltsamā novadu, kā arī Helmes novadu Valgas apriņķī un Hallistes un Karksi novadu Pērnavas apriņķī. To sauc par Lielo Mulgimā.
Mulgi jeb Dienvidigaunijas rietumu dialekts vēsturiski ir krietni senāks nekā igauņu rakstu valoda. Mulgi dialekts no senās dienvidigauņu radniecīgās valodas atšķīrās jau pirmā gadu tūkstoša beigās, igauņu literārās valodas galvenās normas tika ieviestas nedaudz vairāk kā pirms simts gadiem.
Par Mulgimā iedzīvotājiem plašākā mērā sāka runāt 19. gadsimta otrajā pusē, kad bagātie Mulgimā saimnieki un viņu dēli devās lauku sētu meklējumos uz kaimiņu apkaimēm – Tērbatas apriņķi un Ziemeļigauniju. Tā kā Mulgi novadā nebija vairs atrodamas labas lauksaimniecības zemes, ko iegādāties, tā iedzīvotāju otrie un trešie saimnieku dēli devās zemju meklējumos citur Igaunijā. Lai tās iegādātos, sūri un grūti bija jākrāj nauda, tādējādi arī novada iemītnieki ar laiku ieņēma bagātnieku un sīkstuļu tēlu.
Tagadējā Mulgi novada teritorijā atrodas desmit pašvaldības: Abjas, Hallistes, Tarvastu, Karksi, Helmes, Pedralas, Hummuli un Viljandi pagasts, kā arī Tervas un Meisakilas pilsēta.
1934. gadā dibinātās Mulgimā ļaužu biedrības nolikums vēsta: par Mulgimā izcelsmes igauņiem tiek uzskatīti tie republikas iedzīvotāji, kuru tēvu tēvi klaušu laikā, proti, ap 19. gadsimta 60. gadiem, ir atradušies Viljandi apriņķa Tarvastu un Paistu vai Viljandi apriņķa Helmes novada, vai Pērnavas apriņķa Hallistes un Karksi novada pagastu sarakstos. Pēc mātes izcelsmes par Mulgimā ļaudīm tika uzskatīta tikai viena paaudze. Citu igauņu iedzīvotāju bērni, kas ieceļojuši Mulgimā, par Mulgimā ļaudīm uzskatīti vienīgi tad, ja viņi novadā piedzimuši, uzauguši un viņiem pieder īpašums Mulgimā. Nepieprasot pēdējo, no novadā ieceļojošajiem tikai viņu mazbērni tika uzskatīti par Mulgimā ļaudīm, ja viņi tur ir piedzimuši un uzauguši.
Starp citu, arī bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa dzimta nāk no Mulgimā, ar ko viņš ļoti lepojas.
Dievam azotē
Ierādot mums namiņu pie ezera Ainjas apkaimē, saimnieks vien nosaka: “Te ir kā Dieva azotē”, un viņam ir pilnīga taisnība. Igaunijā ir gana daudz šādu naktsmītņu, kas ieslēpušās nomaļākos apvidos, bet daudzviet bezmaksas teltsvietas pieejamas RMK (ekvivalents LVM – “Latvijas valsts mežiem”) atpūtas vietās.
Jāatzīst, nereti Igaunijas pilsētas iegūst daudz lielāku ievērību tūristu vidū no Latvijas, katrs vēlas aplūkot Tallinu, Tartu, Pērnavu. Par populāru galamērķi kļuvis tematiskais parks ģimenēm “Lotes zeme” pie Pērnavas, tāpat arī AHHAA zinātnes centrs Tartu. Tomēr tiešām var ieteikt kādreiz kādu ekskursiju kaimiņu zemē veltīt tieši dabas izbaudīšanai – nebūsiet vīlušies.
Ikrīta peldes, izbraucieni ar laivu un makšķerēšana meža ezerā, pastaiga pa kokiem noaugušām takām mežos vai gluži otrādi – tālu pārraugāmas ainavas purvos. Igaunijas dabas valdzinājums, šķiet, pat pārspēj pilsētu valdzinājumu, kas nenoliedzami arī ir īpašs.
Pēc atpūtas pie meža ezera Ainju dodamies pastaigā pa vienu no Somā (Soomaa, igauņu valodā – purvu zeme) nacionālā parka takām. Tā ir viena no skaistākajām purvu takām, kāda redzēta. Somā ir pasaulē neskartākie un skaistākie purvi, kurus novērtē dabas mīļotāji no visas pasaules. 1993. gadā dibinātais nacionālais parks ir savrupa, fascinējoša pasaule, kas sastāv no kūdras purviem, upītēm, staignājiem, pļavām un pirmatnīgiem mežiem. Pavasaros tā 371 kvadrātkilometra plašā teritorija applūst, un vietējie iedzīvotāji dēvē šo periodu par piekto gadalaiku. Parka nozīmīgākie dabas objekti ir pieci purvi, kuru kūdras slānis vietām sasniedz sešus metrus. To apskatei izbūvētas garas koka laipu takas. Parkā mīt daudzu sugu dzīvnieki – vilki, stirnas, lāči, lūši, aļņi, mežacūkas un mazie ērgļi.
Mēs Somā parkā izvēlamies pastaigu pa Rīsa (Riisa) taku, kas ir aptuveni piecus kilometrus gara un ved gar bezgala skaistiem purva ezeriņiem, kas tagad augustā greznojušies ar plaukstošām ūdensrozēm. Pa ceļam var izpētīt visdažādākos purva augus – starp sfagniem vēl dažviet manāmas noziedējušas spilves, gatavojas dzērvenes un atrodas arī pa kādai lācenei.
Rīsa taka atrodas netālu no Jeesū (Joesuu) pilsētiņas, kurā aplūkojams arī kāds īpašs objekts, ko tā vienkārši, braucot uz purva takām, var arī nepamanīt. Tas ir iekaramais tilts, kas izveidots 1975. gadā un ir 67,5 metrus garš. Turpat blakus Jeesū – Tori pilsētā aplūkojama gan muiža, gan baznīca un slavena zirgaudzētava. Mēs gan šeit piestājām tikai uz mirkli, pēc pastaigas pa purva taku vēl uzmest aci Tori Pergu alu (vietējo sauktu par Velna elli) smišakmens atsegumiem.
Pilsēta ezera krastā
Vienīgā pilsēta, ko vairāk aplūkojam šajā izbraucienā, ir Viljandi (Vīlande). Lai arī šoreiz nebijām īpaši plānojuši pievērst uzmanību pilsētām, pilnīgi noteikti neesam vīlušies. Viljandi burtiski apbur ar savām vēsturiskajām koka ēkām, iekoptajām dobēm un parkiem. Interesanti, ka pilsētā izvietots gana daudz skulptūru, pie katras izlasāms arī apraksts, kam par godu tā veidota. Nereti ekskursanti pavīpsnā par obligātajiem pieturas punktiem pie dažādiem pieminekļiem, bet Viljandi gaumīgi veidotās un izvietotās skulptūras ir kā interesantas un vērtīgas odziņas pilsētas apskatē. Piemēram, nelielā laukumiņā uz Lossi un Tartu ielas stūra izvietots piemineklis Karlam Robertam Jakobsonam (1841–1882), kurš devis nozīmīgu ieguldījumu nacionālās atmodas kustībā, dibinot igauņu laikrakstu “Sakala”, kas sāka iznākt Viljandi 1878. gadā. Cits piemineklis – parkā netālu no ezera – veltīts Hubertam Parnakivi (1932–1993) – pasaules klases garo distanču skrējējam, kura karjera sākusies tieši Viljandi. Viņš uzvarējis vienpadsmit (1952–1962) skrējienos ap Viljandi ezeru. Skrējiens ap Viljandi ezeru ir vecākais Baltijā un pirmo reizi noticis jau 1928. gadā.
16. gadsimtā Viljandi bija viens no varenākajiem Igaunijas cietokšņiem un nozīmīgs pieturpunkts Hanzas savienības tirdzniecības ceļā, bet 19. gadsimta beigās pilsētu ieskāva viens no turīgākajiem Igaunijas apriņķiem.
Vērts uzkāpt renovētajā ūdenstornī, kas tagad tiek izmantots kā skatu tornis. Tajā aplūkojama arī vēsturiska ekspozīcija, no tā paveras burvīga panorāma uz pilsētu un tās apkārtni.
Netālu no Viljandi atrodas otrs lielākais ezers Igaunijā pēc Peipusa. Tas ir Vertsjerves ezers, kas plešas Viljandi, Tartu un Valgas apriņķa teritorijā.
