«Par» vai «pret» iestāšanos Eiropas Savienībā – kaut gan kopumā sabiedrība par ES paplašināšanās procesu informēta visai skopi, Latvijas iedzīvotāji par to diskutē arvien biežāk.
«Par» vai «pret» iestāšanos Eiropas Savienībā – kaut gan kopumā sabiedrība par ES paplašināšanās procesu informēta visai skopi, Latvijas iedzīvotāji par to diskutē arvien biežāk. Bet iestāšanās sarunas valdības līmenī tikmēr sākušas savu gaitu. Vakar Briselē notika to kārtējais raunds, par ko kā allaž lietišķā izklāstā uzzināsim no Latvijas masu saziņas līdzekļu korespondentiem.
Kā jūtas jauns latvietis Eiropā? «Ziņām» bija iespēja iztaujāt laikraksta «Diena» korespondenti Kristīni Plamši darbavietā, kur viņa vada nu jau trešo gadu.
Kā strādā žurnālists birokrātu citadelē?
– Man grūti salīdzināt darbu Briselē un Latvijā, kur žurnālistikā esmu maz strādājusi. Katrā ziņā darbs šeit atšķiras arī no tā, kā strādā korespondents kādā noteiktā ārvalstī. Eiropas Savienība – tās ir 15 valstis. Tie ir 15 viedokļi, un katrs lēmums ir kompromiss. Ja gribi pasniegt lasītājam saprotamu informāciju, jāiedziļinās procesā, jāzina, kāds bijis ceļš līdz šim galarezultātam. Šeit nav viennozīmīgu notikumu, kas ļauj uzrakstīt ziņu bez iedziļināšanās. Tādēļ arī mana darba lielākā daļa ir staigāšana apkārt, vācot informāciju.
Latvijā katram žurnālistam vairāk vai mazāk ir sava joma, man «jānosedz» viss – vide, transports, ārpolitika, lauksaimniecība utt. Ideāla gadījuma, protams, nav, un vienas lietas dēļ ir jāzaudē cita. Es cenšos aptvert to, kas pašlaik aktuāls Latvijai, bet, jo tālāk ejam, jo vairāk šo lietu ir.
Grūtākais droši vien bija sākums, jo vairāk tādēļ, ka pati Latvija ir tikai kandidātvalsts, kas «iejūtas» šajā vidē?
– Es šo sākumu varēju uztvert samērā mierīgi, jo, kad ierados Briselē, man nebija noslēgts līgums ar kādu no masu saziņas līdzekļiem. Dabūju akreditāciju un atklāju lietas pamazām, pati sev. Tā strādāju visu pirmo pusgadu. Ja salīdzinu tagad, tas bija ļoti maz, un lielāko daļu sava darba pieredzes un zināšanu esmu apguvusi pēdējo divu gadu laikā. Kandidātvalsts žurnālistam nenoliedzami ir grūtāk tikt pie informācijas nekā kolēģiem no dalībvalstīm, kurām katrā no ES institūcijām ir savi pārstāvji.
«No vienas savienības ārā, otrā – iekšā,» mēdz deklarēt eiroskeptiķi Latvijā. Kādu tu redzi Eiropas vīziju, skatoties no Briseles?
– Es vispār esmu ideāliste un pieļauju, ka tagad esmu kļuvusi vēl lielāka. Eiropas Savienība man šķiet kā sīpols. Kad atbraucu, redzēju virsējo miziņu, bet, jo vairāk lobi, jo vairāk tas sāk fascinēt. Man patīk doma, ka Eiropai ir izdevies pārvarēt visu to, kas bijis līdz gadsimta vidum. Ka Francija un Vācija – lielas ienaidnieces – vienā dienā sāk sadarboties. Un sākas process, kas veido stabilu sabiedrību, kas respektē atšķirības un dažādas kultūras. Jā, kad cilvēks no Latvijas ierodas un runā par reālu problēmu, tu arī redzi, ka esi situāciju idealizējis. Pieņemu, ka Latvijā ir grūti saprast, kā viens komisārs var atbraukt un kaut ko stāstīt, bet – tā ir pieredze, ko Eiropas Savienības valstis ir guvušas.
Vai bagātā Eiropa tomēr neskatās uz mums no augšas?
– Katrai zemei ir sava vēsturiskā pieredze, un skatījums ir atšķirīgs. Mūsu lobiji ir skandināvi, kas uzņēmušies misiju un cenšas palīdzēt. Arī uz Eiropas Savienības paplašināšanos valstis raugās dažādi. Ir viedoklis, ka vajadzētu veidot kodolu uz veco dalībvalstu pamata. Citi domā, ka pēc paplašināšanās ES beigs eksistēt. Bet šādas debates pavada jebkuras izmaiņas, un, iespējams, vēlāk neviens pat neatcerēsies, ka bija tādas bažas.
Eiroskepticisms, manuprāt, vairojas tādēļ, ka nav informācijas. Paplašināšanās process iet uz priekšu, un ir vajadzīga informācijas un izskaidrošanas kampaņa. Gribētu, lai parādītos nevis propaganda, bet gan tās vērtības, kas radītas un pastāv Eiropā. Galvenās ir ne jau izmaiņas ekonomiskajā attīstībā, bet cilvēkā pašā, viņa attieksmē. Piemēram, kopāsadzīvošana. Tas gluži nenozīmē, ka Eiropa ir mūsu kopējās mājas, bet gan to, ka sadzīvošana ir iespējama. Ka vācietis un francūzis nerunās par to, ko izdarīja Hitlers. Iemācīties stāvēt pāri pagātnei, kas ir šķēlusi, – tas ir Eiropas idejas pamatā.
Vai, pildot savu sabiedrības informētāja darbu, tu domā arī par personīgajiem mērķiem?
– Mērķis? Gribētu, lai vienā dienā cilvēki justos laimīgi un lepni, ka esam latvieši. Ne tikai etniskie, bet arī visi citi iedzīvotāji Latvijā. Saprotu, ka tas prasa laiku, daudz baiļu un bažu, bet tas, kas te (Eiropas Savienībā) notiek, ir kaut kas labs, kas palīdzēs uzlabot savu dzīvi, justies laimīgākiem, celt pašapziņu. Pašlaik gribu iemācīties vācu valodu. Un vēlos arī savu personīgo dzīvi, kurai, jāatzīst, žurnālisti Briselē var atvēlēt visai maz laika.
—
Kamēr mēs skatāmies, kā nezin ko meklēdami, kaut kur projām, turpat padurvē ir kāds darbs, kurš būtu viegli padarāms un padarītu labāku mūsu dzīvi.
(Kārlis Skalbe.)
