Rakstot šī ceļojuma piezīmes, atausa atmiņā Jāņa Jaunsudrabiņa rindas: “Ceļojuma apraksts ir viens no grūtākajiem rakstības veidiem. Pirmkārt, tāpēc, ka stingri jāturas pie patiesības, otrkārt, tu nekad nevari uzrakstīt lasītājam pa prātam, jo katrs vēlas par neredzētām zemēm un vietām zināt to, kas viņu pašu interesē visvairāk.” Tāpēc mēs varam aprakstīt tikai savas izjūtas un redzēto.
Austrija – valsts, kas atrodas pašā Eiropas centrā starp kalniem, ezeriem, upēm un Alpu pļavām. Brīnišķīga jebkurā gadalaikā visa gada garumā. Ziemā slēpotājus vilina sniegotās virsotnes, bet vasarā tūristus skaistie kalni, pļavas un ezeri. Austrijā būts ne reizi vien, bet ir vietas, ko vērts apmeklēt vēl.
Lai nokļūtu līdz galamērķim Austrijā, vispirms jāveic nogurdinošais ceļa posms caur Lietuvu, Poliju un Čehiju. Pēc Lietuvas–Polijas robežas šķērsošanas ieturam maltīti iecienītākajā ceļmalas krodziņā “Abro”. Savās ceļojumu piezīmēs esam jau rakstījuši, ka latviešu tūristu pieplūduma dēļ šeit pat ēdienkarte ir latviešu valodā. Naktsmītne rezervēta Čehijas pilsētā Ostravā, viesnīcā “Moderno”. No rīta turpinām ceļu caur Čehiju. Braucot šajā virzienā, nekad neizlaižam iespēju iepirkties “Travel Free” veikalā Mikulovā pirms Čehijas–Austrijas robežas. Pēc neilga brīža esam jau Austrijā.
“Grüß Gott!” – sveiki, Austrija!
Pateicoties Alpu kalnu grēdām, Austrija ir kļuvusi par kalnu slēpotāju paradīzi. Miljoniem cilvēku no visas pasaules savu ziemas atvaļinājumu izvēlas pavadīt tieši šeit, taču arī vasarā Austrijas daba pārsteidz ar savu skaistumu. Kalnu ieplakās sakopti lauku ciematiņi, visapkārt krāšņi saulespuķu lauki.
Pirms Vīnes turpinām ceļu pa autobāni S5, kas stiepjas gar Donavas ieleju. Donava ir otra garākā upe Eiropā (aiz Volgas) – tās garums ir 2860 kilometru. Sākusies Vācijā, tā plūst cauri desmit valstīm un ietek Melnajā jūrā Ukrainā. Gar Donavu uzbūvēts velosipēdistu celiņš, kas sākas Vācijā un beidzas Ungārijā. Skatienam paveras kalnu ielejas, kuras klāj meži. Mežos pārsvarā aug egles un priedes. Starp ielejās esošajiem mežiem un kalnu virsotnēm iekārtojušās koši zaļās Alpu pļavas.
Pie Traizmaueras (Traismauer) šķērsojam jauno tiltu pār Donavu (tā celtniecība pabeigta tikai 2011. gada vidū). Mūs pārsteidz upes brūngani duļķainais ūdens – tas disonē ar valšu karaļa Johana Štrausa radītās mūzikas “Pie zilās Donavas” noskaņu. Paši austrieši saka: “Ja jūs nesaskatījāt Donavas zilos ūdeņus, tad jūs noteikti neesat austrietis.”
Pie Sanktpoltenas (St.Polten) raiti ieturam maltīti ātrās ēdināšanas restorānā “Rosenberger”, kurā nobaudām austriešu nacionālo ēdienu un lepnumu Vīnes šniceli un izdzeram pa kausam iecienītā “Stiegl” alus. Savulaik “Lido” dibinātājs un īpašnieks Gunārs Ķirsons savu restorānu un bistro tīklu izveidoja, ņemot par pamatu “Rosenberger” iekārtojumu un klientu apkalpošanas metodi.
Beidzot sasniedzam pirmo apskates objektu – Melkas benediktiešu klosteri, kas atrodas uz augstas klints Donavas krastā un ir viena no skaistākajām baroka būvēm Eiropā. Tā celtniecība ilgusi no 1702. līdz 1736. gadam. Klosterī darbojas klostera skola, kurā zināšanas apgūst ap 1000 skolēnu. Klostera fasādi rotā divi eleganti torņi. No ieejas pāri pagalmam paveras skaists skats uz klostera baznīcas kupolu, pagalma centrā stāv marmora strūklaka. Baroka arhitektūras meistardarbs ir marmora zāle un bibliotēka, kuras griestus rotā grezni gleznojumi. Klostera bibliotēka darbojas joprojām, un to var apmeklēt jebkurš interesents. Bibliotēkai ir 12 zāles, un tur glabājas aptuveni 80 000 grāmatu un 20 000 senu manuskriptu. Bibliotēkas apmeklētājus apkalpo mūks. Nākamais pārsteigums mūs sagaida klostera baznīcā ar jumta velvēm un bagātīgi izrotāto kapelu. Altāri rotā zeltīta ziedu vītne. Sarūgtināja informācija, ka no šī gada klosterī aizliegts fotografēt. Burvīgais skats, kas paveras apkārt, nav vārdos aprakstāms, tas jāredz.
Naktsmītni rezervējam nelielā mazpilsētiņā Gollingā (Golling) netālu no Zalcburgas, no kurienes ātri sasniedzami iecienītākie apskates objekti.
Nākamajā dienā dodamies uz bijušajām sālsraktuvēm Halleinā (Hallein), kas esot vecākās pasaulē. Pirms iegrimšanas pazemē mums tiek izsniegti speciāli tērpi, un, sakāpuši sālsraktuvju vilcienā, varam laisties ceļojumā iepazīt pagātni. Vilciens ducinot traucas pazemē. Soļojot pa šaurajām pazemes ejām, šķērsojam Austrijas un Vācijas robežu. Spiegdami nošļūcam pa divām kalnraču 26 un 46 metrus garām koka šļūktuvēm. Noklausījušies gida stāstījumu par sāls ieguvi un pārstrādi, tiekam vēl pie vienas izklaides – brauciena ar plostu pa sāls ezeru. Ezers ir nepilnus divus metrus dziļš. Kad ceļš ir galā, uzzinām, ka esam bijuši dziļākajā sālsraktuvju vietā – 210 metru zem zemes. Jāpiebilst, ka tieši Halleinas baznīcas ērģelnieks Francs Grūbers 1818. gadā sakomponēja tagad pasaulē populāro Ziemassvētku melodiju “Klusa nakts, svēta nakts”.
Pa ceļam uz Zalcburgu apmeklējam Helbrunas pili (Schloss Hellbrunn) ar populārajām ūdens spēlēm. To savulaik cēla Zalcburgas arhibīskaps Markus Sitikus fon Hoenems kā savu vasaras rezidenci. Pils parks pārsteidz ar daiļumu un košumu, kā arī greznajām strūklakām. Arhibīskapam esot ļoti paticis izjokot savus pavalstniekus. Parkā uzstādīts no akmens darināts vakariņu galds ar soliem, kuros izveidotas nelielas spraugas. Padotajiem arhibīskaps parasti teica: “Lai arī kas notiktu, jūs nedrīkstat pamest savas sēdvietas.” Vakariņu laikā pa akmens sēdekļos izveidotajām atverēm tika izsmidzināts ūdens, tā apšļakstot augstmaņus. Vietās, kur sēdēja vai stāvēja arhibīskaps, ūdens netika padots. Ik pa brīdim no pils parkā izveidotajām slēptajām strūklakām izšļācās ūdens, mūs pastaigas laikā aplaistot. Pārsteidza, ka vēl joprojām darbojas 1750. gadā būvētais ar ūdeni darbināmais mehāniskais mūzikas spēļu teātris, kurā atainota pilsētas iedzīvotāju ikdiena.
Pilsēta no “Mūzikas skaņām”
Nākamais ceļa mērķis ir sāls pilsēta Zalcburga, kas tūristus pievelk kā magnēts. Halleinas sālsraktuvēm ir bijusi liela nozīme pilsētas attīstībā, jo sāls tajos laikos bija zelta cenā. Par Zalcburgu varētu teikt – maza, senatnīga un ļoti romantiska. 1996. gadā tās vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Pilsētā notiek daudz dažādu mūzikas festivālu. Ievērojamākais esot Zalcburgas festivāls, kas sākas jūlija beigās un norisinās līdz augusta beigām. Arī mēs esam gatavi izbaudīt visu, ko piedāvā Zalcburga. Zalcburga pazīstama ar Mocartu un Mariju. Varētu teikt, divām Marijām, vienu no filmas “Mūzikas skaņas” un īsto Mariju fon Trapu, kura dzīvojusi šajā pilsētā un kuras dzīves gājums ņemts par pamatu filmai. “Mūzikas skaņās” pie Mirabellas pils strūklakas Marija kopā ar bērniem dziedāja slaveno dziesmiņu “Do re mi”.
Mirabellas pili (Schloss Mirabell) ieskauj rožu dārzi, strūklakas un skulptūras. Pils būvēta 1606. gadā, to savai 15 bērnu mātei Salomejai dāvināja arhibīskaps Volfs Dītrihs fon Raitenauss (Wolf Dietrich von Raitenau). Pils marmora laulību zāle tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pasaulē, taču to neizdevās apskatīt. Toties savaldzināja uz kāpnēm, kas ved uz marmora zāli, “sasēdušie” nebēdnīgie marmora eņģelīši. No Mirabellas pils dārza redzams varenais Hohenzalcburgas cietoksnis (Festung Hohensalzburg), viens no lielākajiem viduslaiku cietokšņiem Eiropā. Pils atrodas 506 metru augstumā, un iespaidīgā augstuma dēļ tā savā pastāvēšanas laikā nekad netika iekarota. Šeit var apskatīt cietokšņa un leļļu muzejus.
Ienirstam vecpilsētā ar šaurajām ieliņām, veikaliņiem un vienu no centrālajiem Zalcburgas laukumiem – Rezidences laukumu. Turpat atrodas arī Zalcburgas katedrāle ar ļoti krāšņām ērģelēm, kas ieskautas ar muzicējošiem eņģeļiem. Katedrālē kristīts Volfgangs Amadejs Mocarts. Vareno Zalcburgas katedrāli piemeklējuši arī vairāki ugunsgrēki. Smagi katedrāle cietusi Otrajā pasaules karā, un tās restaurācija pabeigta tikai 1959. gadā. Apskates cienīga ir arī vecpilsētas galvenā iela (Getreidegasse), kurā dzīvojis dižais komponists. Lai gan ieliņa ir ļoti šaura, uz tās izvietotas tirdzniecības vietas, kur var iegādāties ekskluzīvas mantas par ekskluzīvām cenām. Austrijā lielā cieņā ir tautastērpi, tos valkā ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Veikalu vitrīnās redzamas Mocarta šokolādes bumbiņas (Mozartkugel) un dažāda tilpuma tradicionālās aprikožu (marilen) liķiera pudeles. Arī mēs ļaujamies šim kārdinājumam. Iegādājami arī kompaktdisku ar Mocarta mūziku. Varētu pat teikt, ka pilsēta ir mocartizēta, jo Mocarta vārdā ir nosauktas daudzas viesnīcas, restorāni un pat lidosta.
Staigājot no viena objekta uz otru, piestājam arī kādā no Zalcburgas kafejnīcām, lai izbaudītu tās aristokrātisko izsmalcinātību. Nogaršojam mājas kafiju (Hauskaffee), kas tiek pasniegta kopā ar glāzi ūdens un Mocarta kūku (Mozarttorte). Cenas gan diezgan augstas. Nelielās kafejnīcas ir ik uz soļa, piedāvājot izcilas kvalitātes kafiju un dažādus gardumus. Zalcburgā var droši dzert krāna ūdeni, jo tas plūst no kalniem un ir tīrs.
“Ērgļa ligzdā” kalnos
Tā kā atrodamies Vācijas pierobežas tuvumā, nākamajā dienā dodamies uz Berhtesgādenes nacionālo parku (Nationalpark Berchtesgaden). Vispirms apskatām Ādolfa Hitlera mītni “Ērgļa ligzda” (Kehlsteinhaus), kas atrodas Bavārijas Alpu kalnu ielenkumā 1834 metru augstumā un tapusi par godu Hitlera 50 gadu jubilejai. Tiesa, fīrers šo vietu bieži neapmeklēja, jo baidījās no augstuma. Namiņš bija paredzēts atpūtai un augstu trešā reiha amatpersonu uzņemšanai. Tā kā ceļš privātajai satiksmei slēgts, augšup pa stāvo un šauro zigzagveida kalnu ceļu mūs uzvizina speciāli autobusi. Tad pa klintī izcirsto tuneli tiekam vesti līdz liftam. Lifts iekārtots ar spoguļstikliem, jo Hitleram piemitusi klaustrofobija. Ātrgaitas lifts mūs ātri uzauj 124. metru augstumā, un nonākam “Ērgļa ligzdā”. Kara laikā tā palikusi neskarta, pašreiz šeit iekārtots restorāns un informācijas centrs. No pastaigu takām paveras vienreizējas dabas ainas – majestātiski kalni, augu valsts un gleznainais Ķēniņa ezers (Königssee) ielejā.
Ķēniņa ezers ir ļoti populārs apskates objekts tūristiem un ceļotājiem. Ezers atrodas Berhtesgādenes nacionālā parka teritorijā un skaidrā un dzidrā ūdens dēļ tiek reklamēts kā tīrākais Vācijā. Ķēniņa garums ir astoņi kilometri, bet dziļākajā vietā tas sasniedz gandrīz 200 metru. Braucot ar kuģīti uz Bartolomē pussalu (Bartholomä), mūs no visām pusēm ieskauj iespaidīgas kalnu grēdas ar zaļiem mežiem, zilas debesis un smaragdzaļš ūdens. Kuģa kapteiņa trompetes spēle ir viena no interesantākajām atrakcijām ceļojuma laikā. Taures radītās skaņas atbalsojas kalnos. Pēc salas sasniegšanas ielūkojamies nelielajā baznīciņā, nesteidzīgi pastaigājamies gar ezera krastu un meža takās baudām dabas skaistumu. Te joprojām darbojas ap 400 gadu veca zivju kūpinātava. Pusdienās katrs nogaršojam pa kūpinātai forelei.
Jaunu dienu sākam ar Gollingas ūdenskrituma (Gollinger Wasserfall) apskati. Uz to ved meža taka. Ūdenskrituma augstums ir 75 metri. Tā ir populāra atpūtas vieta un viens no romantiskākajiem dabas pieminekļiem.
Tālāk steidzamies Insbrukas virzienā, jo vēlamies nokļūt uz Lihtenšteinas aizu un Krimlas ūdenskritumu.
Lihtenšteinas aiza – dziļākā aiza Alpu kalnos, esot īsts dabas brīnums ar ūdenskritumiem un pasakainiem dabasskatiem. Savu nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties Lihtenšteinas firstiem, kas ziedoja līdzekļus aizas labiekārtošanai. Diemžēl dabas brīnums nebija apskatāms, jo negaisa laikā noticis nogruvums un aiza uz nenoteiktu laiku slēgta.
Nākamais pieturas punkts – Krimlas ūdenskritums (Krimmler Wasserfalle), Eiropā lielākais, tā augstums ir 380 metru un ūdens krīt trīs kaskādēs. Ūdenskritums ir Austrijas dabas piemineklis, gar to izbūvēta serpentīnveida gājēju taka, ik pa posmiem ierīkoti skatu laukumi, no kuriem tveram fotomirkļus. No skatu laukumiem paveras iespaidīga panorāma uz ūdenskritumu, zaļajām Alpu pļavām un kalnu virsotnēm. Ūdenskrituma dabiskums un kalnu spirdzinošais gaiss liek aizmirst visas ikdienišķās rūpes. Augstākais skatu laukums atrodas 1460 metru augstumā, tiesa, mūsu spēki izsīkst pie 1306 metru sasniegšanas.
Insbruka – Tiroles galvaspilsēta un ziemas sporta centrs, atrodas pie Innas upes plašā ielejā starp augstiem kalniem. Insbrukā viesojamies pirmo reizi. Pilsētā iebraucam tikai vakarpusē, tādēļ laiks tās iepazīšanai ir ierobežots. Piedevām traucē stiprais lietus. Insbruka divas reizes – 1964. un 1976. gadā – bijusi ziemas olimpisko spēļu mājvieta. Visapkārt pilsētai izveidotas slēpošanas trases. Apskatām pilsētas torni, triumfa arku un Svētās Annas kolonnu. Viduslaikos torņa sargi brīdināja pilsētas iedzīvotājus par ugunsgrēkiem un citām briesmām, bet apakšējie stāvi kalpojuši par cietumu. 51 metru augsto torni pabeidza būvēt 1450. gadā. Triumfa arka uzcelta 1765. gadā par godu Toskānas hercoga Leopolda laulībai. Savukārt ievērojamākais un interesantākais objekts Insbrukā ir no marmora veidotā Svētās Annas kolonna, kas uzcelta Annas dienā 1703. gada jūlijā.
Romantiskajā vecpilsētā ir daudz suvenīru veikaliņu, kur var iegādāties tiroliešu hūtes, govju zvaniņus un dažāda tilpuma alus kausus.
Gar Cūgšpici uz mājām
Mājupceļu sākam ar braucienu uz Garmišu-Partenkirheni (Garmisch-Partenkirchen), lai apskatītu Vācijas augstāko kalnu virsotni Cūgšpici (Zugspitze). Tā atrodas 2962 metrus virs jūras līmeņa un ir iecienīta vieta ziemas sporta veidu mīļotājiem. 1936. gadā Garmišā-Partenkirhenē arī notika ziemas olimpiskās spēles, tāpat bijuši vairāki pasaules čempionāti slēpošanā. Hitlera ēras laikā ievērojamas nacistu amatpersonas šeit pavadīja savus vasaras atvaļinājumus un ziemas brīvdienas.
Garmiša-Partenkirhene sagaida ar lietu, taču tas mūs nenobiedē, un ar zobratu-ķēžu vilcieniņu pa kalna stāvo nogāzi dodamies uz virsotni. Lielākā daļa brauciena notiek pa kalnā izcirstu tuneli. Kad sasniedzam gala staciju, ceļu turpinām ar trošu vagoniņu, no kura paveras iespaidīga ledaino kalnu un dziļo aizu panorāma. Sasniedzot skatu platformu 2950 metru augstumā, mākoņi paliek zem mums. Termometra stabiņš rāda tikai +7 grādus. Mūs sagaida brāzmains vējš un apņem biezi miglas vāli, bet drīz vien uzspīd saulīte un lietus arī mitējas. Cūgšpices virsotni neuzdrošināmies iekarot, jo tālākais ceļa posms ir diezgan bīstams. Diemžēl, gatavojoties ziemas sezonai, pacēlāji nedarbojas, jo pašlaik notiek vērienīgi būvniecības darbi, kas traucē pilnībā baudīt ainavu.
Piestājam nelielā lauku ciematiņā Etālē (Ettal), lai apskatītu vēl vienu benediktiešu klosteri. 1330. gadā dibinātais klosteris pieder Bavārijas benediktiešu draudzei, tajā ir saimniecības, viesu mājas, skola ar internātskolu, kā arī spirta un alus rūpnīca. Pie klostera darbojas veikals, kurā var iegādāties viņu ražotos vīnus, liķierus, alu un suvenīrus.
Apmeklējam Oberammergavu (Oberammergau) – mazu Bavārijas Alpu mazpilsētiņu. Tā pazīstama ar saviem kokgriezumiem un apgleznotajām mājām, kuras rotā reliģiskie un pasaku tēli, kā Sarkangalvīte un vilks, Ansītis un Grietiņa.
Pēdējā pieturvieta – senā pilsēta Nirnberga, kas dibināta 1050. gadā. Otrā pasaules kara laikā smagi cietusi, no apbūves saglabājās tikai desmit procentu ēku. Pēc kara sākta vecpilsētas atjaunošana. Pegnicas (Pegnitz) upes krastos pakalnā virs vecpilsētas lepni slejas viduslaiku pils nocietinājuma komplekss, kas ir Nirnbergas lepnums. Pilsēta ar greznām mājām, kas rotātas ar pildrežģiem un skaistām strūklakām. Grandioza ir Nirnbergā dzimušā mākslinieka Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer) veidotā Laulības strūklaka (Das Ehekarussell), kurā atspoguļotas laulības dzīves ainiņas. Vācu dzejnieks Hanss Zakss (Hans Zachs), dzimis Nirnbergā, šai strūklakai veltījis dzejoli “Das bittersüße ehlich Leben” (“Saldskābā laulības dzīve)”, kuru no vācu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks. Brīnišķīga pastaiga, baudot kultūrvēsturisko vidi, – Muitas nams, Svētās Martas baznīca un citi. Vēl pilsēta ir slavena ar leļļu muzeju un Ziemassvētku veikaliņu. Pat vasarā šeit var nopirkt īpašās Nirnbergas piparkūkas (“Lebkuchen”). Un, protams, nedrīkst aizmirst iegriezties kādā no vietējiem krodziņiem iedzert alu un uzēst Bavārijas baltās desiņas.
