Sporta līdzjutēju aprindās plaši izskanējušais Eiropas pludmales čempionāta fināls Jūrmalā un Latvijas vīru basketbola izlases mačs pret lietuviešiem “Arēnā Rīga” teju vai ēnā atstājis kādu starptautiskā kontekstā ne mazāk svarīgu aizvadītās nedēļas notikumu – 15. pasaules čempionātu klasiskajā 24 stundu rogainingā, kas Rāznas Nacionālā parka teritorijā pulcēja ap 990 labāko šā izturības sporta veida pārstāvju no 25 valstīm.
No mūspuses orientieristiem pēdējos gados ar panākumiem pasaules mērogā izcēlušās vairākkārtējās medaļnieces superveterānu (60+) un ultraveterānu (65+) kategorijā Māra Bolšteina un Velta Zjatkova, ar kurām augstākās cerības saistījās arī šoreiz. Māra gan nedēļu pirms sacensībām atklāja, ka pēc slimības un tikko izieta antibiotiku kursa izturība diezin vai būšot tā labākā, taču sportiskais gars ir acīm redzami ņēmis virsroku, un abām superveterānēm pēc 23 stundām un nepilnām 27 minūtēm mērķtiecīgas “purvu un mežu bradāšanas” rezultāts pasaules čempionāta sudraba medaļas vērtībā. Zelts šoreiz tika igaunietēm Ehai Arbai un Virvei Oravai, bet bronza – no iepriekšējiem mačiem jau zināmajām konkurentēm Šāronai Kroufordei un Robinai Springsai no apvienotās Austrālijas un ASV komandas.
Toties absolūtajā vērtējumā visu goda pjedestālu iekaroja Latvijas vīri, un līdz pašam augstākajam pakāpienam – čempionāta zelta medaļai – kopā ar mārupnieku Andri Ansabergu aizsniedzies savulaik Jelgavas novada Sporta centrā orientierista karjeru sākušais Jānis Krūmiņš no Ozolnieku novada.
– Vai var teikt, ka mūsējiem palīdzēja mājas sienas? – jautāju 2017. gada pasaules čempionam, ar kuru sastopamies jau viņa darba vietā – Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekanātā.
Mājas sienas tiešām Latvijas komandām palīdzēja ļoti daudz, arī veterānu, superveterānu, ultraveterānu konkurencē, un galvenā priekšrocība – mājiniekiem labāk pazīstamais savdabīgais Latvijas apvidus skarbums.
– Nezinātājam drīzāk ar skarbumu saistās Čehijas kalni vai Austrālijas džungļi.
Latvijā citu valstu pārstāvjiem ir citas grūtības, kuru netrūka arī šoreiz. Piemēram, daudzie purviņi – kā saslapini kājas, tā tās visu turpmāko distanci ir slapjas, un sutoņa ar tai sekojošajām gandrīz vai neizbēgamajām tulznām daudziem kļūst par problēmu. Aizaugušās pļavās un mežā ļoti nepatīkamas bija arī nātres. Pa ceļiem un taciņām pārvietoties vieglāk, bet, lai nokļūtu pie kārtējā kontrolpunkta, bieži vien nācās orientēties pēc reljefa, un tās bija mūsējo priekšrocības. Viss goda pjedestāls Latvijai – tas ir valsts orientēšanās sporta vēsturē pirmais gadījums.
– Un kāju rūdījumam tajā, kā noprotams, ir nozīmīga loma.
Kājas cilvēkiem ir dažādas jutības. Arī apavi un zeķes dažādi. Tāpat pieejami specifiski pēdu krēmi. Es arī pēdējā nedēļā tādu pasmērēju. Varbūt par maz, jo pāris 20 centu monētas lieluma tulznas un dažas mazākas tomēr dabūju. Taču dažam pēc finiša redzēju arī tādas pa pus pēdu, un no distanci nebeigušajiem droši vien liela daļa izstājās tieši kāju problēmu dēļ.
– Vai orientēšanās sportā, līdzīgi kā skriešanā, var kā īpaši satrenēties tieši gaidāmajām sacensībām? Čempionāta nolikumā teikts, ka pāris dienu iepriekš sportistiem pieejami arī treniņi konkrētajā apvidū.
Es pārsvarā trenējos mājām tuvējā Ānes apkaimes mežā. Piedāvātie pirmsstarta treniņi pēc neliela modeļa ārpus īstās čempionāta kartes svarīgāki tiem, kas ieradušies no citām valstīm, – apkaimes īpatnību iepazīšanai. Mēs gan arī dienu iepriekš pastaigājām treniņa kartē un paskatījāmies, kāds ir karšu zīmētāja stils.
– Pārtika pirms sacensībām un to laikā droši vien arī svarīga?
Jā, gan. Iepriekš svarīgi kārtīgi ēst, uzņemt rezerves, ogļhidrātu dzērienus palietot. Protams, arī kārtīgi izgulēties. Distancē līdzi enerģijas batoniņi, kas organismā ātri pārstrādājas, minerālus un sāļus saturoši dzērieni, kas atjauno rezerves. Apvidū ir izvietoti ap 10 dzirdināšanas punktu, kur pieejams ūdens. Daži, lai stiprinātos, ņem līdzi arī ko citu – kotletes vai desmaizītes. Mēs ne.
– Pie silta ēdiena reizi 24 stundās varot tikt sacensību centrā, ja caur to ieplāno kontrolpunktu meklēšanas maršrutu. Vai visi izmanto šo iespēju?
Daži arī neizmanto. Piemēram, abas pārējās Latvijas trijnieka komandas. Mēs plānojot redzējām, ka ir viens izdevīgs variants pēc apmēram trešdaļas distances iziet caur centru. Tādējādi nevajadzēja ņemt līdzi vēlāk naktī nepieciešamās lampas, varējām tajā atstāt arī siltās drēbes, daļu pārtikas batoniņu un želeju. Startējuši pulksten 12 dienā, ap deviņiem vakarā “uzpildījāmies”, apēdām makaronus ar gaļas mērci (bija ļoti garšīgi), pārvilkām sausas zeķes, un pēc 14 minūtēm devāmies atkal ceļā. Zeķes gan pēc pusstundas un pirmā grāvja atkal bija slapjas.
– Sacensību sākumā kartes pēta tūkstotis dalībnieku, vai tiešām maršruts sanāk katram savs un ne pa ceļam ar citiem?
Pirmkārt, jau pēc noteikumiem nav atļauts plānot kopā ar kādu citu no komandām. Otrkārt, saņēmusi karti (šoreiz trīs stundas pirms starta), katra komanda cenšas izstrādāt maršrutu, ņemot vērā ne vien apvidus specifiku, bet arī pašu iespējamo pārvietošanās ātrumu, jo plānu, protams, gribas arī izpildīt. Mūsu tempā kopā ar citiem skriet nesanāca. Divreiz pretkustībā satikāmies ar vēlākajiem trešās vietas ieguvējiem Jāni Ansabergu un Kristapu Jaudzemu. Ap pulksten pieciem no rīta sastapām nākamos otrās vietas ieguvējus Zigmundu Bīberu un Andri Ronimoisu. Savstarpēji apjautājāmies par apvidu. Viens otru nevarējām iepriecināt.
Visus 100 dažādas punktu vērtības kontrolpunktus kartes aptvertajā ap 250 kvadrātkilometru teritorijā skaidrs, ka nepaņemt, un distances gaitā nākas ķerties arī pie pārplānošanas, ko vismaz četras reizes izdarījām arī mēs. Tas bija jau diennakts otrajā pusē. Kā pirms gadiem reiz teica viens pieredzējis orientierists: rogainingā pirmās 12 stundas ir kvalifikācija, pēc tam tikai sākas īstās sacensības.
– Ja jau visus kontrolpunktus nepaņemt, tad loģiski būtu vākt vērtīgākos?
Alkatība šādās sacensībās var pazudināt, ko vislabāk saprast, ja pusstundu pirms kontrollaika beigām esi 15 kilometru attālumā no sacensību centra. Ņemot vērā pieredzi, mēs savos pārplānojumos pāris reižu atteicāmies no vairākiem vērtīgākiem, bet grūtāk sasniedzamiem punktiem par labu garākam, bet vieglākam vākšanas maršrutam. Beigās plānojām zigzagu, lai tad, ja laika pietrūkst, varētu skriet pa taisno.
– Sava daļa uzvarā noteikti komandas saskaņai vai varbūt lomu sadalei?
Ar Andri deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo sākumā kādu laiku bijām vienā orientēšanās klubā. Izturību un raksturu saskaņu esam pārbaudījuši arī divās diennakti ilgās piedzīvojumu sacensībās. Lomas komandās mēdz būt dažādas. Parasti viens vairāk ir navigators, otrs – fiziski spēcīgāks un tur tempu, kas sevišķi svarīgi distances otrajā daļā. Mums tā arī bija, ka Andris turēja tempu un pavilka, kādu brīdi pa kalniem skrējām arī speciālajā sasaistē.
– Purvi un turpat arī kalni?
Bija arī pa kāpumam un ap 60–70 metru nogāzei. Lūk, te kartē atzīmētais Lielais Liepu kalns ir 290 metru virs jūras līmeņa. Andrim, kas pēdējos gados iekrājis pieredzi Spānijā, nekas, bet man kā līdzenumā augušam kalni ir no vājākajām vietām. Lielā mērā to dēļ arī iepriekš uz pasaules rogaininga čempionātiem neesmu lūkojies un šogad piedalījos tikai tāpēc, ka tas notika Latvijā. Nākamais pēc diviem gadiem būs Spānijā, kur specifika būs jau pieminētie augstumi, karstums, ērkšķi, kas prasa īpašu apģērbu. Nopietni satrenēties tā visa pārvarēšanai Latvijas apstākļos būtu problemātiski. Protams, arī Latgales purvi un meži nebija no vieglajiem. Kā pēc finiša teicu organizatoriem – apvidus man nelika vilties.
– Atgriežoties pie izcīnītā zelta – pēc tik atšķirīgajiem maršrutiem pat ātrākie viens pēc otra ieskrējušie nevar zināt, kurš būs uzvarētājs?
Pēc finiša aizgājām pie konkurentiem paprasīt, cik punktu viņi savākuši, un sapratām, ka mums ir vairāk. Minūtes piecas vēlāk jau informators paziņoja, ka esam pirmie.
– Pasaules čempiona tituls. Augstākā virsotne. Ko tagad?
Tagad jāturpina baudīt dzīvi, piedaloties orientēšanās un piedzīvojumu sacensībās, ar kurām aizrāvusies visa mūsu ģimene, – sieva Linda, meitas Māra un Laura, arī piecgadīgais Kristaps, kuram gan brauciens uz kārtējiem mačiem pagaidām saucas vienkārši “ceļojums”.
Jānis Krūmiņš
• Dzimis 1979. gadā
• Izglītība: LLU Meža fakultāte
• Zinātniskais grāds: Dr. silv.
• Darbavieta: LLU Meža fakultāte, vadošais pētnieks
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Linda, meitas Māra (12), Laura (10), dēls Kristaps (5)
• Orientēšanās sportā no 1992. gada: JNSC audzēknis līdz 1997. gadam; Latvijas izlases dalībnieks (augstākie sasniegumi – 4. un 5. vieta pasaules čempionātu stafetēs), 2017. gada pasaules čempions rogainingā
