Helēna Heinrihsone man mācīja gleznošanu Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Parasti viņas mācību uzstādījumi bija sulīgi un koši. Kad ar saviem molbertiem un krāsām staigājām apkārt, lai izvēlētos pasniedzēju sagatavotos uzdevumus, H.Heinrihsones priekšmetu un krāsu salikumu nevarēja nepamanīt. Spilgti zila tējkanna, piesātināti sarkana krūze, izteikti zaļš šķīvis, uz kura iekārtojies citrons, un visam fonā lillā drapērija. Kā studentam, kas mācās gleznot, šķita elementāri ņemt tīru krāsu no burciņas un gleznot, neko nejaucot. Bet, mākslinieces pieskatīti, jaunie censoņi pamazām kļuva redzīgāki, sāka saskatīt dažādību un nianses spilgtajās krāsu attiecībās.
H.Heinrihsone ir metaforiskās glezniecības pārstāve, un viņu dēvē par “tīro krāsu priekšmetiskās glezniecības” meistari.
Fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas šīs vasaras programmā pagājušajā nedēļā bija tikšanās ar mākslinieci viņas izstādes “Lidojumā” norises laikā. Tie, kas seko mākslas notikumiem, zina, ka pretī restaurētās koka apbūves kompleksam, ko sauc par Kalnciema kvartālu (Kalnciema ielā Rīgā), jau trešo vasaru pāris jūras konteineros iekārtojusies mūsdienu māksla. Šoreiz uz desmit dienām četri koši H.Heinrihsones darbi piesaistīja piedzīvojumu meklētājus mākslā. Gleznotāja kā vienmēr iztur jeb nes savu nemainīgo stilu – visa melnā, ar to pašu matu griezumu, ko ievēroju jau studiju laikā. Perfekcija izskatā un skaidra līnija darbos. Tas viens otru papildina un pasvītro, blakus esot. Lielisks izstādes iekārtojums tik nelielajās telpās, kur konteinera iekšējās plaknes pilnībā ir melnas, un uz tām iemirdzas trīs mazāka formāta un viens lielāks audekls. Tas ir centrālais, izstādi raksturojošais darbs “Lidojumā”. Ilgi neanalizējot mākslinieces centrālo vēsti, tā asociējas ar altārgleznu. Kāds no tikšanās apmeklētājiem vaicā par mākslinieces savulaik dāvāto altārgleznu Kolkas luterāņu baznīcai. Jā, kopš 1993. gada jūras malā atjaunotajā baznīcā Kolkā tās altāri rotā H.Heinrihsones mūsdienīgā un sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētā neparastā altārglezna – triptihs.
Atbildi nesadzirdēju, jo tieši šajā brīdī tika pavērtas durvis, lai ielaistu svaigu gaisu cilvēku pārpildītajās mazajās telpās, un tajās iebrāzās garāmbraucošo auto rūkoņa.
Tiešām – mākslai vajag telpu, jo, cik noprotu, arī fonda “Mākslai vajag telpu” ideja, izvēloties tieši transporta konteinerus izstāžu rīkošanai, pauž protestu pret telpas trūkumu mūsdienu mākslai.
