Lielāko gandarījumu Mikam Galvanovskim sagādā tas, ja klausītāji dzied līdzi viņa dziesmām.
Ir apritējis gads, kopš jelgavnieks Miks Galvanovskis uzsāka savu solo karjeru. Mēneša sākumā viņš izdeva savu jaunāko dziesmu “Man nevajag daudz”, kas pēc kārtas ir sestā un nokļuvusi Latvijas Radio 2 “Muzikālās bankas” jaunumos. Savu solo karjeru Miks sāka pagājušās vasaras nogalē ar singlu “Pamosties vienam”, kurš uzvarēja Radio SWH raidījumā “Priekšnams”, kļūstot par mēneša favorītu un nokļūstot radio rotācijā. Ar dziesmu “Runaway” Miks piedalījās Latvijas Eirovīzijas atlases konkursā “Supernova”. Pašlaik jaunais mūziķis strādā pie albuma, kura iznākšana plānota martā.
– Mūzika tev nāk līdzi jau kopš bērnības – esi absolvējis Jelgavas 4. vidusskolu.
Man ir vecāka māsa, kura pirmā sāka mācības šajā skolā. Mamma vienmēr bija vēlējusies, lai mēs ar māsu nodarbotos ar mūziku. Mamma ļoti gribēja, lai es spēlētu saksofonu. Mūzikā nekad neesmu bijis teicamnieks, bet saksofonu orķestrī spēlēju vairākus gadus. Patiesībā 4. vidusskolas, kurā nomācījos visus 12 gadus, dēļ arī pievērsos tālāk mūzikai.
Vecaistēvs vēlējās, lai es spēlēju ģitāru, bet mani tas neinteresēja. Taču sāku nedaudz spēlēt. Beidzot 9. klasi, pienāca Dziesmu svētki. Atceros, atbraucot mājās, teicu mammai – gribu jaunu ģitāru, gribu spēlēt un gribu dziedāt.
Māsa, man nezinot, mani pieteica uz vokālajām nodarbībām Bērnu un jauniešu mūzikas klubā. Pedagoga Ervīna Ramiņa ietekmē arī sāku spēlēt grupās. Taču ģitāras spēlē neesmu tik spēcīgs kā vokāli, jo vokāla attīstībā ir ieguldīts daudz – neskaitāmi pedagogi un nesalīdzināmi vairāk darba.
– Plašāka sabiedrība tevi pamanīja grupas “Ne citu rīt” sastāvā, izpildot Latvijai veltītu dziesmu.
Tieši tā – 2015. gada 11. novembrī. Šī bija man otrā grupa. Pirmā bija pajukusi, otro grupu uzsākām ar lielu sparu un vēlmi strādāt. Savai valstij Latvijai veltītu dziesmu sarakstīju, pirms vēl šī grupa radās. Dziesmu izdevās ierakstīt, uzfilmēt video. Šis bija mans pirmais atspēriens mūzikā, pirmie kontakti, pirmās intervijas – viss pirmais. Bijām jauni mākslinieki, katrs savos augstumos, katrs ar saviem mērķiem – toreiz mums bija tikai 17 gadu. Nolēmām iet katrs savu ceļu. Šobrīd no šī sastāva ļoti veiksmīga mūziķe ir Madara Murņikova, kura grupā spēlēja čellu. Joprojām uzturam labas attiecības un priecājamies cits par cita sasniegumiem.
– Augusta vidū aprit gads, kopš esi pievērsies solo karjerai. Tas tev bijis gana raibs.
Gads bija ļoti raibs. Izdevu savu pirmo dziesmu “Pamosties vienam”, kura šobrīd ir pārsteidzoši zināma, jo cilvēki to klausās, kanālā youtube.com tai ir necerēti labi rādītāji. Vēl joprojām to atskaņo radiostacijas.
Tad nāca nozīmīgs pavērsiens manā dzīvē – festivāls “Bildes” –, kur bija tā izdevība dziedāt kopā ar Ralfu Eilandu un mācīties no šī mākslinieka. Katrs cilvēks, ko dzīvē iepazīstam, mums kaut ko dod. Ralfs man iedeva lielu daļu no savas pieredzes, kas man ir noderējusi.
Viss ritēja savu gaitu, sekoja koncerti, un tad tapa dziesma. Tā bija tāda ašā ideja. Toreiz 18 gadu vecs puisis vēlējās aiziet uz lielāko Latvijas šovu, kur ir visriebīgākie komentāri, visbargākā žūrija un vislielākā kritika. Daudzi teiktu, ka tā bija kļūda, bet daudzi arī teiktu, ka tas bija ļoti apsveicami. Taču tā bija unikāla milzīga pieredze. Visu izdzīvot uz vietas, sajust to kritiku uz sevis un pēc tam nesalūzt… Protams, bija lūzums, bet tas nebija ilgs. Tas ļāva piecelties kājās un turpināt visu tālāk – pēc šīs “Supernovas” dziesmas mazāk nekā pusgada laikā esmu izdevis vēl trīs videoklipus.
Tieši pirms “Supernovas” man nācās cīnīties par savu dzīvību. Man kājā iedūrās nazis, pārgriezu sev vēnu un muskuli. Divas nedēļas slimnīcā, divas operācijas. Bija traki, bet sapratu, ka man ir jāpaliek un ka viss būs kārtībā. Tajā dienā biju uzzinājis, ka esmu uzņemts “Eirovīzijas” atlasē, un tajā vakarā es atstāju gultā robiņu nazi. Jelgavā ārsts teica, ka esmu dzimis laimes krekliņā, jo nedaudz dziļāk bija artērija. Pēc Jelgavas slimnīcas sekoja Rīgas slimnīca. Šis bija ļoti pamācošs dzīves periods. Sapratu, kuri ir mani draugi, kas ir tas, ko man vajag. Pat nevaru teikt, ka nožēloju, ka atstāju to nazi gultā, jo tas izmainīja visu manu dzīvi.
Ārsts prognozēja, ka varēšu sākt staigāt februāra beigās. 30. decembrī tiku izlaists no slimnīcas, savu 19 gadu dzimšanas dienu nosvinēju slimnīcā. Šķiet, pirmo reizi tik daudz cilvēku bija ieradušies uz manu dzimšanas dienu. Arī daudzie apsveikumi un laba vēlējumi ļoti palīdzēja. Janvāra vidū jau sāku ar kruķiem mēģināt horeogrāfiju priekšnesumam – mans raidījums bija februāra vidū. Ja izdomāšu vēl kādreiz piedalīties šajā pasākumā, man ir milzīga mācība, ko vajag un ko nevajag darīt. Pēc “Supernovas” nedēļu man bija lūzums, kad domāju, vai jānodarbojas ar mūziku.
Septembrī oktobrī sākās sadarbība ar jauno mākslinieci Patrisha – viņai toreiz bija vēl tikai 15 gadi. Uzdziedājām kopā koncertos, un aprīļa sākumā iznāca mūsu oriģināldziesma “Sāpes nepāriet”. Šī dziesma arī cilvēkiem iepatikusies. Labākais ir koncertā redzēt, ka cilvēki zina tavas dziesmas vārdus. Tas tiešām silda sirdi.
Pēc šīs sadarbības sekoja Māmiņdiena. Man jau sen bija padomā īpašs sveiciens – video ne tikai savai, bet arī citām māmiņām. Manuprāt, izdevās. Cilvēki teica, ka bija aizkustinoši, un to es vēlējos sasniegt. Lai klausītāji saprot, ko man un cilvēka dzīvē vispār nozīmē māte. Māte, tēvs un ģimene ir tie, kas mūs izaudzina. Ģimene ir mani lielākie kritiķi. Lai ko cilvēki runātu, lai ko “Supernovas” žūrija teiktu, mana ģimene ir vēl kritiskāka. Paldies viņiem par to. Kritika ir vienīgais, kā varam mēģināt kaut ko jaunu radīt.
Pēdējais projekts ir dziesma “Man nevajag daudz”, kas tapusi sadarbībā ar producentu Kasparu Ansonu. Tā ir pavisam citāda nekā pārējās. Manuprāt, katra mana dziesma ir pilnīgi citāda. Es gribu tā turpināt, negribu apstāties pie viena stila.
– Ģimene bieži ir tā, kas saudzē un kritiku patur pie sevis.
Man ģimenē neviens, izņemot māsu, nenodarbojas ar mūziku, bet viņi ir lielākie kritiķi. Māsa tāpat kā es pabeidza 4. vidusskolu, taču tagad Valmierā studē žurnālistiku. Pirmie, kam atrādu dziesmu, ir ģimene. Ja viņi saka, ka ir labi, tas nozīmē, ka var turpināt darbu. Es arī ņemu vērā viņu viedokli – kā jau teicu, tas, kas es esmu šodien, esmu daļa no viņiem.
Mūzika šobrīd ir mana pamatnodarbošanās, bet īstenībā es esmu lauksaimnieks. Mācos Kultūras koledžā, nodarbojos ar mūziku un katrā brīvajā brīdī ar vecākiem strādāju saimniecībā.
– Ko tev deva dalība konkursā “Supernova”?
Tā bija pieredze, paziņas, joprojām kontaktējos ar daudziem māksliniekiem. Tas ir lielisks projekts, taču tā laikā var pārliecināties, cik daudz Latvijas cilvēkiem iekšā ir inde. Visiem jaunajiem mūziķiem iesaku nelasīt komentārus, ja zināt, ka to neizturēsiet. Nekad nebūs tā, ka visiem viss patiks. No kritikas nav jābaidās, bet vienmēr jāatceras, ka ir jāturpina. Mūzika ir līdzīga sportam – tā nav domāta vājiem cilvēkiem. Zaudējot skrējienu, tu vari salūzt, pateikt – es vairs neskriešu. Mūzikā zaudēt sanāk tikpat bieži. Ir jākrīt, lai pieceltos. Nezinu, kurā stadijā esmu šobrīd, bet es gribu piecelties daudz augstāk. Vēlos nākamā gada martā izdot albumu un iesaistīties arī koncertos ārzemēs.
Šogad augstskolas pagalmā biju noorganizējis festivālu. Vienu dienu stāvēju un skatījos – milzīga brīva vieta, sarīkošu tur viena vakara mūzikas festivālu. Bija septiņas grupas, dejotāji. Šeit arī parādījās, ko dod pieredze. Lielākā daļa no tiem, kas spēlēja šajā pasākumā, bija mani draugi, kuri zināja, ka pasākums man nenes naudu, zināja, ka es nevaru atļauties samaksāt. Tad saproti, cik ļoti vari novērtēt tos cilvēkus, kas atnāk tev palīgā. Es arī nekad neesmu lepns, ja viņi man palūdz uzspēlēt viņu pasākumā.
– Tu esi izmēģinājis roku arī teātrī. Kādam varbūt esi palicis atmiņā kā Kraukšķītis.
Es teātrī esmu izgājis diezgan interesantam ceļam cauri. Decembrī Latvijas pilsētās aizvadītas 20 “Kraukšķīša” izrādes. Kā minēju, decembrī bija atgadījums ar manu kāju. Tas notika pēc desmitās izrādes, un savu dalību vairs nevarēju turpināt. Jelgavas izrāde bija paredzēta nākamā. Paldies cilvēkiem, kuri man juta līdzi, kad tika paziņots, ka esmu nonācis slimnīcā un diemžēl galveno lomu atveidot nevarēšu. Domāju, lielais atbalsts bija viens no iemesliem, kāpēc es varēju tik ātri izķepuroties.
Laikā, kad iesaistījos Latvijas Jaunatnes teātrī, man bija 15–16 gadu, es spēlēju balles. Mēs Ogrē bijām nospēlējuši balli, četros piecos no rīta bijām mājās, pēkšņi septiņos māsa mani ceļ augšā – kādam teātrim esot uzņemšana, jābrauc. Nebijām gatavi, bet aizgājām uz uzņemšanu, un pēc kāda laiciņa saņēmu ziņu – esmu uzņemts studijā. Mēģinājumi bija deviņos vakarā, vienpadsmitos jābrauc ar vilcienu atpakaļ.
Pirmajā reizē, kad tikāmies visa grupa, mums piedāvāja noskatīties izrādi “Eslingena” koncertzālē “Rīga”. Varējām ņemt līdzi vienu cilvēku, un es paņēmu mammu, lai viņa zina, kur tas bērns iesaistās. Mēs skatījāmies izrādi, tur bija daudz zināmu aktieru, dziedātāju, dejotāji. Toreiz teicu mammai – tas būtu tāds sapnis kaut vai vienkārši parunāties ar tiem cilvēkiem uz tās skatuves. Tad nāca projekts muzikālā izrāde “Žanna d’Arka”, es biju kā masu aktieris. Šajā izrādē mana loma bija krēsls. Mums ar draugu bija jābūt dzīvajam tronim, kur karalis sēdēja.
Mūs arī iesaistīja uzvedumā “Eslingena”, ar kura aktieriem es būtu gribējis būt uz vienas skatuves. Kādā izrādē viens dejotājs bija saslimis. Bija jāaizpilda vieta, un man tika uzticētas dažādas darbības. Tobrīd man bija lielākais lepnums un lielākās bailes, bet viss beidzās ļoti labi. Tanī dienā bija mans pirmais teksts teātrī.
Tad nāca iestudējums “Mazais princis”. Producents un režisors noticēja manām spējām un piedāvāja galveno lomu muzikālajā izrādē “Kraukšķītis”. Spēlēju kopā ar populāriem aktieriem, kā Raimonda Vazdika, Zigurds Neimanis un daudzi citi. Tā bija vienreizīga pieredze.
– Vai esi domājis par dziedošā aktiera karjeru?
Es studēju programmā “Muzikālo izrāžu izpildītājs”, bet tad jau redzēs. Uz aktieriem nevēlos iet mācīties, to es zinu. Esmu izvēlējies mūziku, un mūzika ir mans ceļš, ko mēģinu iet. Ja būs piedāvājumi, iespējas, noteikti spēlēšu un dziedāšu. Tāpat būs jāpilda kursa darbi, tur tas būs neizbēgami.
– Ko tu mūzikā vēlētos sasniegt?
Vēlmes ir lielas, bet es noteikti vēlos kliedēt cilvēkiem domas, ka dziedātāji un mūziķi ir iedomīgi. Man tas dur sirdī, ja runā aiz muguras, ka tas Miks ir tāds un tāds. Es tiešām lūdzu nerunāt aiz muguras, bet atnākt parunāties.
Neesmu labākais dziedātājs, ģitāras spēlētājs vai “šovmens”, bet zinu, ka varu savam klausītājam kaut ko dot. Katram tas ir kas cits, bet, ja viņš noklausās manu dziesmu, kaut kas viņā paliek. Gribētu atstāt šajā pasaulē kaut ko pēc sevis.
– Kā tu atpūties?
Mūzika ir milzīgs darbs, bet arī mana atpūta. Es nevaru no rīta līdz vakaram nosēdēt mājās. Arī, aizbraucot uz divām trim dienām kaut kur atpūsties, jūtos slikti, ka nedaru neko lietderīgu. Varbūt ir pienācis tāds brīdis, ka vēlos visu izdarīt arvien produktīvāk. Man ir sajūta – katrs brīdis, kad kaut ko nedarām aiz sava slinkuma, ir neliela dzīves izniekošana. Man šobrīd ir 19 gadu, un es zinu, ka 19 man būs tikai šogad. Tādēļ man jāizdara tas, kas jāizdara, manos 19 gados. Atpūsties varēšu tad, kad būšu vecs.
