– Esmu pēckara bērns, un man lielākie prieki bija tad, kad mammīte varēja atļauties nopirkt kādu kārumu, – tā bērnību pagājušajā gadsimtā atceras Glūdas pagasta Padomes priekšsēdētāja Lauma Kalvāne.
– Esmu pēckara bērns, un man lielākie prieki bija tad, kad mammīte varēja atļauties nopirkt kādu kārumu, – tā bērnību pagājušajā gadsimtā atceras Glūdas pagasta Padomes priekšsēdētāja Lauma Kalvāne.
– Manas darba gaitas sākās jau septiņu gadu vecumā – es nevarēju atļauties slinkot. Pienākumos ietilpa vairums mājas darbu, tāpēc jau tolaik bija ļoti svarīgi plānot savu laiku, – stāsta Lauma.
Kā viens no spilgtākajiem bērnības momentiem atmiņā palicis pašas pirktais pulkstenis:
– Mājas darbus darot, es nedrīkstēju kavēties, bet, kā jau bērnam, gribējās arī rotaļāties, tāpēc pulkstenis bija ļoti svarīgs. Atceros, ka reizēm nēsāju līdzi modinātāju, bet tas bija neparocīgi, jo rotaļu biedri bija zēni – ar viņiem kāpām kokos un darījām citas palaidnības. Tā nu es pirmā klasē pati sev nopirka pulksteni. Lielākais lepnums jau bija par to, ka manta ir pašas nopelnīta.
Laumas Kalvānes ģimene nebija no turīgākajām, jo mamma viena audzināja meitu, tāpēc katra reize, kad viņa tika pie kāda kāruma, bija svētki.
– Bērnības lielākais prieks bija konfektes «Stratosfēra». Kā šodien atminos, ka reiz, veikalā stāvot, ienāca skolas direktore un nopirka man šo saldumu – tādas īpašas šokolādes konfektes zilos papīrīšos, – Lauma atceras.
Vēlākos gados priecēja pavisam citas lietas – lieliskie studiju gadi, dēlu nākšana pasaulē, ceļojumi kopā ar vīru un arī darbs.
– Uzdrīkstēšanās būt par pagasta Padomes priekšsēdētāju bija liels risks. Es ļoti vēlētos strādāt tā, lai ikvienam Glūdas pagasta iedzīvotājam šķistu, ka te ir viņa īstās mājas, viņa saknes un nākotne.