Svētdien, 3. septembrī, dienu pirms Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienas, viņa dzimtajās Bērzes pagasta “Pikšās” notiks plašs atceres pasākums, kurā tradicionāli tiks sveikti LLU Kārļa Ulmaņa goda stipendiāti. Jau 27 gadus šo stipendiju augstskola piešķir trim četriem studentiem, kas labi mācās, ir rosīgi sabiedriskajā dzīvē, darbojas savā specialitātē un ir veikuši pētījumu Latvijas vēstures posmā, kas saistīts K.Ulmaņa darbību. Stipendijas apmērs ir 160 eiro, un tā tiek maksāta desmit studiju gada mēnešus.
Šoreiz uz “Pikšām” īpaši tiek aicinātas ne tikai trīs jaunās stipendiātes – topošā zemes ierīkotāja un mērniece Kristīne Stendzeniece no Ķekavas novada un pārtikas tehnoloģes Agnese Čamane no Lielvārdes novada un Ance Ziobrovska no Aizputes novada –, bet arī iepriekšējo 27 gadu 98 stipendiāti. LLU Studiju centra galvenā speciāliste Arnita Lejava-Lembere stāsta, ka, izmantojot sociālos tīklus, ir mēģināts uzrunāt šos iepriekšējo gadu izcilniekus. Tādā veidā sazinoties, vairāki stipendiāti solījuši būt klāt. Starp viņiem ir arī jelgavniece Lelde Liepa-Liepiņa, līvbērzniece Ginta Kronberga, preilietis Juris Želvis un Rihards Ziediņš, kas dzīvo lauku mājās Kokneses novadā.
Jelgavai nepietiek ar Stādu parādi
L.Liepa-Liepiņa tagad sevi sauc par pilna laika mammu, taču viņai ir maģistra grāds un ievērojamas sekmes arī karjerā.
Tas, ka viņa studēs, nebraucot nekur tālu prom no Jelgavas, Leldei kļuva skaidrs, mācoties Jelgavas 4. vidusskolas 12. klasē, kurai nepilna laika ekonomikas skolotājs bija toreizējais LLU studentu pašpārvaldes vadītājs, tagad Smiltenes mērs Gints Kukainis. Viņš daudz stāstījis par savu augstskolu un arī studentu pašpārvaldi. “Kad pati sāku studēt, pirmajā dienā iegriezos pašpārvaldē apjautāties, ko es varu darīt. Pirmajā gadā kļuvu par pašpārvaldes kultūras virziena vadītāju, bet 2007. gadā, uzvarot vēlēšanās, jau vadīju pašpārvaldi, kas gada nogalē tika novērtēta kā labākā starp augstskolām,” atceras Lelde. Viņa uzskata, ka darbs studentu pašpārvaldē deva ļoti lielu pieredzi dažādās jomās, sākot ar pasākumu rīkošanu un beidzot ar vispārēju prasmi veidot sadarbību starp cilvēkiem. “Ir ļoti vērtīga sajūta, ka tevi, jaunu studentu, uzklausa rektors, kas sabiedrības hierarhijā ir daudz līmeņu augstāk. Taču tu sēdi ar viņu pie viena galda kā līdzīgs ar līdzīgu,” stāsta L.Liepa-Liepiņa. Augstskolā viņa iepazinās arī ar savu vīru ventspilnieku Uldi Liepu-Liepiņu. Viņš pabeidza Lauku inženieru fakultāti (tagad Vides un būvzinātņu fakultāte – red.) un strādā būvmateriālu ražošanas uzņēmumā “Tenax” Dobelē. Vīrs un sieva darbojas katrs savā studentu korporācijā, kas, viņuprāt, arī ir personības izaugsmes veicinātājas.
“Esmu strādājusi birojos gan par grāmatvedi, gan lietvedi. Biju Pasaules brīvo latviešu apvienības Rīgas biroja vadītāja vietniece. Šo amatu ieguvu, izturot konkursu. No turienes arī 2014. gadā aizgāju bērnu kopšanas atvaļinājumā. Ir bezgala jauki būt par mammu, kas ir pasaulē labākais un arī grūtākais darbs,” atzīst Lelde.
Viņa uzskata, ka K.Ulmaņa stipendiātu salidojums ir ne tikai iespēja satikties un paskatīties, kā nu kuram iet. Tam vajadzētu rosināt jauniešus pieteikties konkursam. Lelde pati toreiz rakstīja eseju par K.Ulmaņa ētikas principiem, ko viņš publicēja laikrakstā “Zeme” 1914. gadā un kas aktuāli arī mūsdienās. Iegūtā stipendija jaunietei cēla pašapziņu. “130 latu mēnesī – tas studentam bija ļoti daudz,” piebilst stipendiāte.
Viņa izjūt to, ka pēdējos gados Jelgavā studentu dzīve kļuvusi klusāka, mazinājies studentu skaits, vairākās studiju programmās netiek aizpildītas valsts apmaksātās budžeta vietas, novembrī netiek plaši svinēta Starptautiskā studentu diena. Viņasprāt, LLU lielākā mērā būtu jākļūst par Latvijas lauksaimnieku, zinātnieku un studentu centru, kur regulāri pulcētos ar lauksaimniecību saistīti cilvēki. Jelgavas pils parkā jārīko ne tikai ikgadējā pavasara Stādu parāde, bet arī grandiozi ražas svētki rudeņos. Tā tiktu popularizēta augstskola un arī lauksaimniecība kā Latvijas lielā iespēja. “LLU dod zināšanas, kas lauksaimniekam nepieciešamas, lai veiksmīgi saimniekotu savā saimniecībā. Un kāpēc gan neizcelt šo atgriezenisko saiti?!” spriež L.Liepa-Liepiņa.
Ķegumu uzcēla ar stingru gribu
2015. gada stipendiātam R.Ziediņam, jau mācoties Pērses pamatskolā, labi padevās fizika un matemātika. Puisis nolēma reizē ar vidusskolas izglītību iegūt arī profesiju un aizgāja studēt uz Rīgas Tehnisko koledžu. Taču, dzīvojot Rīgā, viņu sāka vilkt uz laukiem, un tas varēja notikt, turpinot mācības LLU Jelgavā. “LLU bija studējis arī mans brālis Reinis. Nevar teikt, ka es gāju vecākā brāļa pēdās. Man Jelgava kā studentu pilsēta ir vienmēr patikusi,” saka Rihards. Tehniskajā fakultātē viņš studēja lauksaimniecības enerģētiku, taču pēc bakalaura grāda iegūšanas vairāk darbojas lauksaimniecības mehanizācijā. Pirmkārt, tas ir darbs ģimenes zemnieku saimniecībā “Gravas” Kokneses novada Iršu pagastā. Saimniecība dibināta 90. gadu vidū, taču lauksaimniecības biznesa ievirzi “Gravām” ģimene deva ap 2010. gadu, kad tika īstenoti ES līdzfinansētie projekti. “Gravas” apsaimnieko ap 70 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ģimenes bizness ir bioloģisko gaļas liellopu audzēšana, tos realizējot eksporttirgū.
Otrkārt, Rihards strādā arī uzņēmumā “Baumaschinen Lettland”, kas nodarbojas ar lauksaimniecības tehnikas un aprīkojuma tirdzniecību. Rihards atzīst, ka enerģētika viņam vēl arvien ir ļoti tuva, tāpēc pieļauj, ka ar laiku varētu strādāt šajā specialitātē.
K.Ulmaņa stipendijas konkursā R.Ziediņš pieteicās kopā ar kopmītnes istabiņas biedru Kasparu Krauzi. Abi arī šo stipendiju ieguva. “Man vienmēr ir interesējusi vēsture. Vecvecāki daudz stāstījuši arī par tā saucamajiem ulmaņlaikiem,” teic Rihards. Stipendijas darbu viņš rakstīja par Ķeguma spēkstacijas būvniecību pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. “Temats bija ļoti interesants. Darbu rakstot, studēju Daugavas spēkstaciju kaskādes muzeja materiālus. Ķeguma HES uzbūvēšana savā laikā bija liels panākums Latvijas tautsaimniecībā. Spēkstacija gan nebija tieši Kārļa Ulmaņa ideja, bet ar viņa stingro roku jeb autoritāro varu celtniecību izdevās paātrināt. Ķeguma HES būvei ievērojamus līdzekļus ziedoja tauta,” rezumē R.Ziediņš.
Preiļi aicina uz starptautisko leļļu festivālu
Preiļu novada domes priekšsēdētāja vietnieks J.Želvis ir K.Ulmaņa goda stipendiāts 2002. gadā. Preiļos viņš dzimis un audzis, kā arī atgriezies pēc studijām augstskolā. “Mācīties uz Jelgavu gāju, ne gluži mākoņos skatīdamies, taču īstas skaidrības, kurp doties, toreiz man nebija. Toties tagad, ja man prasa padomu, kurp studēt, divreiz nav jādomā. Es saku, ka tai jābūt Jelgavai,” teic LLU patriots J.Želvis. Viņam labā atmiņā ir studiju gaisotne un sabiedriskā dzīve, kas sita augstu vilni. “Pieļauju, ka citām augstskolām šajā ziņā ir grūti ar Jelgavu sacensties,” spriež stipendiāts. Viņš uzteic arī savulaik Sociālo zinātņu fakultātē veidoto interesanto mācību procesu: “Tu nebiji piesiets vienai fakultātei, bet gāji uz nodarbībām visās universitātes fakultātēs.”
Spilgtākais moments viņa studenta dzīvē bija uzvara “Jautro un asprātīgo” sacensībās 2003. gada studentu dienās. “Parasti jelgavniekus pirmajā vietā centās nelaist, taču toreiz mūsu komanda “Ambrāža” bija tik spēcīga, ka Andrim Freidenfeldam jeb Fredim nekas citas neatlika, kā paziņot, ka “Ambrāžu” pārspēt nav iespējams. Komandā bija arī tagadējais improvizācijas teātra aktieris Ēriks Palkavnieks, kas studēja Sociālo zinātņu fakultātē,” stāsta dzīvespriecīgais vīrs.
“Domāju, Kārļa Ulmaņa stipendiātu saietu mēs jau sen bijām nopelnījuši. Ļoti gribas uzzināt, kā kuram iet. Daudzi no stipendiātiem gan ir pazīstami, piemēram, Saeimas deputāts Juris Viļums, Saeimas deputāts bija arī Madars Lasmanis, Ginta Ziobrovska (tagad Kronberga) kļuvusi par studiju programmas vadītāju. Kārļa Ulmaņa stipendija ir sava veida kvalitātes zīmogs. Lai to saņemtu, nepietiek labi izskatīties. Ir labi jāmācās un jābūt sabiedriski aktīvam,” teic J.Želvis. Viņš uzsver, ka universitāte studentus gatavo dažādām dzīves jomām. Cits aiziet zinātnē, cits uzņēmējdarbībā, Juris ir aizgājis politikā. “Lepojos, ka Preiļu novadā sabiedriskā dzīve ir rosīga. Nupat atkal novada svētkos notika 3. starptautiskais autorleļļu festivāls. Preiļos salīdzinājumā ar citiem Latgales novadiem ir mazākais bezdarbs. Dzīve attīstās,” gandarīts ir novada domes priekšsēdētāja vietnieks.
Alternatīvais variants izrādījās pareizais
2003. gada stipendiāte G.Kronberga tagad ir LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes docente, studiju programmas “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija” direktore. Viņa sāka studēt laikā, kad Latvija vēl nebija iestājusies ES, bija mazāk studentu apmaiņas, kā arī iespēju iegūt goda stipendijas. Piedalīties K.Ulmaņa stipendijas konkursā Gintai ieteica studiju biedrs J.Želvis, kas to ieguva gadu iepriekš. “Uz stipendiātu godināšanu “Pikšās” es nevarēju ierasties, jo tieši tajā dienā man bija kāzas. Ģimeni esmu izveidojusi ar Uldi Kronbergu, kas studēja Meža fakultātē kokapstrādi,” stāsta G.Kronberga. Tagad, dzīvojot Līvbērzē, viņa bieži aizbrauc uz K.Ulmaņa jubilejas pasākumiem “Pikšās”, kad godina citus stipendiātus un pasākumā piedalās arī mazpulcēni no visas Latvijas.
Studijas LLU toreizējā Sociālo zinātņu fakultātē G.Kronbergai zināmā mērā bija nejauša izvēle. “Kad beidzu Aizputes vidusskolu, domāju studēt enerģētiku, bet kā alternatīvu iesniedzu dokumentus arī Sociālo zinātņu fakultātes programmā “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija”. Pārvarot lielu konkursu, iekļuvu budžeta grupā un studējot sapratu, ka sociālās zinātnes ir domātas tieši man. Studijas bija ļoti saistošas. Tagad esmu šīs programmas direktore, kā arī ir iegūts sociālo zinātņu doktora grāds socioloģijā. Šķiet, mūsdienās jaunieši, izvēloties studijas, vairāk apsver, savāc informāciju, kur un kā studēs. “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģijas” programmā šobrīd nav budžeta vietu, tādēļ galvenokārt pie mums nāk studēt tie, kuri mērķtiecīgi izvēlas tieši šo virzienu un novērtē, ka pie mums ir arī e-studiju iespējas, kas ļauj saskaņot darbu ar mācībām, un studiju ilgums ir trīs gadi.
Mūsu pasniedzēji ir iesaistīti Kāŗļa Ulmaņa stipendijas pretendentu darbu izvērtēšanā. Dažus gadus uz šīm stipendijām piesakās vairāk nekā desmit studentu, bet citus daudz mazāk, jo stipendijas pretendentam ir jāiegulda salīdzinoši liels pētnieciskais darbs, lai to varētu saņemt.”
Kādi ļaudis mums ir vajadzīgi?
• Ļaudis nenopērkami.
• Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem.
• Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās.
• Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām.
• Ļaudis vīrišķīgi darbā, nenogurstoši nesekmēs.
• Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības – viena privātā dzīvē, otra atklātā dzīvē.
• Ļaudis pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv.
• Ļaudis atturīgi, tas ir ļaudis, kuri savus ceļus neloka šolaiku Baala – alkohola priekšā.
• Īsiem vārdiem sakot – mums vairāk vajadzīgi ļaudis nekā statūti un instrukcijas.
Kārļa Ulmaņa ētikas kodeksu, ko 1914. gadā publicēja laikraksts “Zeme”, par savu stipendijas konkursa darba tematu izvēlējās Lelde Liepa-Liepiņa.
