Nākotnē Jaunrasu mājās netālu no Staļģenes varētu ne tikai audzēt un pārstrādāt tomātus, bet arī uzņemt tūristus.
“Tomātus esam audzējuši vienmēr. Tie arī vienmēr paliek pāri, un tad domājam, ko ar tiem iesākt. Bērni kečupu ēd bieži, ar dažādiem ēdieniem. Tad nu meklēju recepti – viena garšoja, cita negaršoja. Esmu atradusi un trīs gadu laikā uzlabojusi tādu, ko viņi ēd arī tāpat uz maizītes,” stāsta Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Jaunrasu māju saimniece Inese Saulāja, kuras “Superdentes kečupu” nu jau gadu kā var novērtēt ne vien ģimene un radi, bet arī plašāks interesentu loks.
Jāmācās pārdot
Uz vecāsmammas mājām Inese ar vīru Didzi, ar kuru kopā audzina trīs bērnus – Nauri (13), Emīlu (9) un Samantu (3) –, pārcēlās pirms gadiem sešiem septiņiem, un lauksaimniecība Inesei nav sveša. 15 gadi nostrādāti LLU lektores amatā, citiem mācot uzņēmējdarbību, pieci pavadīti Jelgavas tehnikumā, taču nu pieņemts jauns izaicinājums strādāt Latvijas Lauku konsultāciju centrā par personāla vadības un attīstības speciālisti. Inese priecājas par diviem neklātienes studentiem, kuriem izdevies realizēt savu uzņēmējdarbības ideju.
Kaut arī pašai ideja par uzņēmējdarbību briedusi gadus desmit, lai sadūšotos uzsākt kaut ko savu, vajadzējis, ka kāds pabiksta. “Jo vairāk cilvēks zina, jo vairāk viņš baidās sākt. Lai gan zināšanas šajā jomā man bija, vienalga mārketings nav tā mana un arī Latvijā kopumā stiprākā puse. Latvietis prot saražot labas lietas, kas pasaulē kotējas, bet nespēj pārdot. Nav jau māksla tikai saražot, ir jāprot arī pārdot,” teic jaunā mājražotāja.
Bez sēkliņām un mizām
Pirmais gads nebija vienkāršs, viss tiek darīts rokām. Sākumā tomāti spiesti padomju laiku sulu spiedē “Žuravinka”, kurai bieži sietiņš aizgājis ciet. Šogad iegādāta jauna sulu spiede. Rudenī savārīti 60 litri kečupa. “Vārīšanā ir lielākais ekonomiskais zudums – tomātos ir daudz ūdens, lai dabūtu kaut cik biezu masu, tā ir jāvāra. Un vāru es četras piecas stundas, kamēr ūdens iztvaiko. Nekādu recēšanas vielu klāt nelieku – tiek pievienots vien tas, kas mājās izaudzis, izņemot garšvielas, kā piparus, krustnagliņas, kanēli,” stāsta Inese. Viņas kečupā neatradīsim ne sēkliņas, ne tomātu mizas – tā esot ģimenes pirmā prasība.
Tā kā tomāti tiek audzēti pašu vajadzībām, ķimikālijas to audzēšanā netiek lietotas, līdz ar to kečups ir arī ekoloģisks produkts. Inese smaida, ka pašu saimniecībā tiek nodrošināts pilns ražošanas cikls – mājās ir gan vistas, gan truši, tāpēc nekas pāri nepaliek. Aizvākotas burciņas derīguma termiņš ir no astoņiem līdz desmit mēnešiem, taču pārliecinājušies, ka kečups var sagaidīt arī jauno tomātu ražu.
Iesaistās visi
Šogad siltumnīcās sastādīti 350 stādu. Pirmos tomātus paši un tuvākie patērē svaigus, savukārt vārīt kečupu plānots sākt šajās dienās. Inese joprojām ir piemērotāko šķirņu meklējumos, jo pārliecinājusies, ka kečupam nepieciešami miltaini un ļoti gaļīgi tomāti. Tos arī nedrīkst pārgatavināt, jo tad tajos ir vēl vairāk ūdens. Lai izvairītos no slimībām, sēklas netiek ievāktas no saviem augļiem, bet gādātas katru gadu no jauna.
Siltumnīcas darbos iesaistās visa ģimene. Sēšana un piķēšana ir vairāk uz Ineses pleciem, zemes apstrāde tiek uzticēta vīram, to pamazām pārņem arī vecākais dēls. Savukārt pārvilkt siltumnīcu ar plēvi talkā nāk ģimene. Šogad Inese cerēja projektā iegūt finansējumu siltumnīcai ar laistīšanas sistēmu, taču, darbojoties tikai nepilnu gadu, zemā apgrozījuma dēļ tas neizdevās. Pašlaik plānots piedalīties Jelgavas novada projektu konkursā, kurā iegūto naudas balvu varētu izmantot tomātu žāvējamā skapja iegādei. Nākotnē tiek apsvērta iespēja iegādāties arī vakuuma katlu, kurš kečupa izgatavošanas procesā saglabātu vairāk vērtīgo uzturvielu.
Dod muižas nosaukumu
Ineses produkts jau iepazīts kā “Superdentes kečups”, taču viņa apsver nosaukumu mainīt un to saglabāt vienam produkta veidam. Šobrīd “Superdentes kečups” esot vairāk kā tomātu mērce, cilvēki gribētu arī kaut ko asāku. Pašreizējais nosaukums radies, iemūžinot vietējo kultūrvēsturisko objektu – kādreizējo Superdentes (citur minēta arī kā Supurdente) muižu. Inese pa logu rāda uz divām vecām liepām ceļa pretējā pusē, kur savulaik netālu no Staļģenes atradusies vēl viena muiža. Tajā strādājusi viņas vecāsmammas māsa. Izzināt apkārtnes vēsturi rosina arī nākotnes plāni attīstīt lauku tūrismu, kad viesi varētu gan redzēt, kā kečups top, gan dzirdēt stāstus. Inese kopā ar Didzi dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Svirlauka” un tāpat aizraujas ar aušanu. Iespējams, nākotnē saimniecības apmeklētājiem tiktu piedāvātas arī aušanas meistarklases.
“Superdentes kečups” iegādājams dažādos tirdziņos, pats pirmais bija Jelgavas novada rudens gadatirgus pie kafejnīcas “Zemnieka cienasts”, kad dzirdētas pozitīvas atsauksmes. Tāpat to var nopirkt “Pārtikas amatnieku” veikalā Jelgavā. Inese ir arī “Pārtikas amatnieku” biedrībā. Norit arī cieša sadarbība ar Jelgavas novadu, Lauku atbalsta dienestu. Šogad pirmo reizi Inese plāno piedalīties “Riga Food” izstādē. Viņa arī nominēta konkursam “Jelgavas novada Uzņēmēju gada balva”, kurā saņēmusi iespēju Jelgavas Biznesa inkubatorā konsultēties mārketinga jautājumos.
