Mēs zinām Jelgavu kā zemgaļu apmešanās un tirdzniecības vietu, Kurzemes hercogistes galvaspilsētu – pazīstamu tālu aiz Latvijas robežām. Taču tagad Jelgava ir kastīšu blokmāju pilsēta.
Mēs zinām Jelgavu kā zemgaļu apmešanās un tirdzniecības vietu, Kurzemes hercogistes galvaspilsētu – pazīstamu tālu aiz Latvijas robežām. Taču tagad Jelgava ir kastīšu blokmāju pilsēta. No agrākās tās sejas saglabājusies tikai ēna – bāla un neizteiksmīga. Kas gan varētu atklāt un parādīt daļu no senās pilsētas skaistuma šodien? Tās ir Jelgavas baznīcas, kas saglabājušas garīgus un kultūrvēsturiskus dārgumus.
Jelgavas dievnami laikmetu griežos
Pilsētai sava baznīca bijusi jau 16. gadsimta sākumā. Dokumentos tā minēta 1561. gadā. Kopumā Zemgalē un Kurzemē tajā laikā dievnamu dzīve bija samērā vāji attīstīta – darbojās tikai 35 baznīcas. Tautai pieejamas bija tikai nedaudzas, pārējās kalpoja piļu vajadzībām.
Vai pazīstam Jelgavas baznīcas?
Kad pie varas nāca hercogs Gothards Ketlers, situācija uzlabojās. Pēc viņa ierosinājuma 1570. gadā Kurzemes – Zemgales hercogistē tika nolemts celt 70 jaunu baznīcu. G.Ketlers lika iespiest baznīcas grāmatas, bet vēlāk arī citus izdevumus latviešu valodā. Kopīgi ar hercogu dievnamu celšanā un izveidošanā piedalījās arī viņa laulātā draudzene Anna, kuras vārdā tika nosaukta pirmā latviešu baznīca Jelgavā. Sv.Annas luterāņu baznīca celta 1638. gadā, atrodas Lielajā ielā 22 un ir vecākais pilsētas arhitektūras piemineklis. Tās koka pirmbūve bijusi jau 1573. gadā.
Jelgavas kultūrvēsturisko objektu sarakstā pieminētas vairākas baznīcas, taču Otrā pasaules kara laikā neskarta nepalika neviena. Pēckara gados dievnami tika atjaunoti.
Svētā Jāņa baznīca celta 1845. gadā, atrodas Jāņa ielā 1 un ir uzbūvēta senās koka baznīcas vietā.
Romas katoļu katedrāle celta 1906. gadā, atrodas Katoļu ielā 11. Ēka veidota pēc arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa meta, būvēta no 1642. līdz 1645. gadam agrākās baznīcas vietā.
Sv.Simenona un Annas pareizticīgo katedrāle atrodas Akadēmijas ielā 12. Tās pirmsākumi 1726. gadā saistās ar hercogienes Annas Ivanovnas laikiem. 1750. gadā tika uzcelta pildrežģa ēka, bet 1774. gadā likti pamati jaunai baznīcai pēc arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli meta.
Sv.Annas luterāņu baznīca – pirmais latviešu dievnams
Annas baznīcas celtniecība sākta 1567. gadā, taču tā būvēta no koka, tādēļ dievnama mūžs nebija ilgs. No 1619. līdz 1621. gadam pie vecās koka baznīciņas tika uzcelts mūra tornis. Daudz posta baznīcai nodarīja biežie kari. 1621. gadā, zviedriem ieņemot, stipri izlaupot un izpostot Jelgavu, cieta arī Sv.Annas dievnams. Par to liecina ieraksts 1621. gada inventāra sarakstā: «Pastorāts izlaupīts, kapsēta izpostīta, norauti un aizvesti visi baznīcas altāra sēdekļi un soli, ģērbkambara abi logi un durvis kopā ar baznīcas vidējām durvīm, arī durvis un torņi ar visu atslēgu, baznīcas pulkstenis, pieci baznīcas logi, pārējie izdauzīti, zvaniem norautas virves, visi baznīcas dievkalpojuma piederumi aizvesti, daži no tiem tika vēlāk Rīgā atrasti un atpirkti.»
1638. gadā sākti jaunas mūra baznīcas būvdarbi, kas turpinājās līdz 1641. gadam. Ēku cēla meistars Johans Kolhauers no Hercoga Jēkaba cepļu sarkanajiem ķieģeļiem.
Hercogs gribēja, lai viņa galvaspilsētas vecākās baznīcas tornis paceltos augstāk par citiem dievnamiem, tādēļ tas 1649. gadā tika pagarināts. Taču celtnes mūžs nebija ilgs. 1682. gadā baznīca «sabruka ar lielu troksni, jo sijas bija uzliktas par īsām un nebija atstutētas» – tā savās atmiņās raksta Jelgavas Latīņu skolas rektors Kristians Bornmans. Dievnamu atjaunoja tikai pēc septiņiem gadiem. Ap 1750. gadu vēlreiz pamatīgi tika pārbūvēts tornis, bet 1859. gada 7. maijā tajā iespēra zibens. Uguni nodzēsa, bet tornis prasīja lielāku remontu. 1826. gadā baznīcā sāka plašu iekštelpu kapitālremontu un pārkārtošanu, bet 1892. gadā uzklāja šīfera jumtu.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā dievnama apmeklētāju skaits strauji auga un tika pārkārtots interjers.
Latvijas brīvvalsts laikā Annas baznīcai vecā, Pirmā pasaules kara laikā vāciešu aizvestā zvana vietā tika iegādāts jauns, 28 pudu smags zvans, kas maksāja 3600 latu. 1932. gadā atkal tika pārbūvēta baznīcas iekšiene – no jauna izveidota un nokrāsota altāra arka.
1944. gada 27. jūlijā Sv.Annas, Sv.Trīsvienības un Vienības draudzes baznīcas tika nopostītas, tādēļ 1944. gada 1. novembrī trīs draudzes saplūda vienā – Apvienotajā draudzē –, un dievkalpojumi notika vienīgajā pēc kara nenopostītajā dievnamā – Jāņa baznīcā.
1948. gadā Sv.Annas draudze izstājās no Apvienotās draudzes un no 1948. līdz 1964. gadam pakāpeniski pēc arhitekta Pētera Saulīša projekta atjaunoja savu dievnamu, saglabājot celtnes agrāko veidolu. 1956. gadā tika iesvētīts baznīcas tornis un tā smailes gailis, ko darinājis Kristaps Neiburgs. Sešdesmitajos gados tornī uzkāra bijušās Ādažu baznīcas zvanu, bet 1969. gadā pabeidza 51 metru augstā torņa celtniecību un nokrāsoja to vara zaļā krāsā.
Sv.Annas baznīca celta pēc Vācijā 17. gadsimta sākumā vispopulārākā dievnama tipa parauga. Kādas bijušas tās iekštelpas, var tikai minēt. Saglabājies 1868. gadā Jūlija Dēringa zīmētais baznīcas plāns, un tiek uzskatīts, ka, pārbūvējot ēku, saglabāts tās agrākais plānojums un kompozīcija – trīsjomu bazilika ar paaugstinātu vidējo daļu, priekšā izvirzītu masīvu torni, apšūta ar sarkaniem ķieģeļiem.
Palodzes, pilastrus, kapiteļus un torņa augšdaļu apjož balta līnija, kam ir dekoratīva nozīme. Manierisma stila laikos pilsoņu priekšstatos šie elementi bija modernā un skaistā etalons. Baznīcas gotiskie elementi ir tornis ar smaili un augstie logi.
Sv.Annas baznīcā liela nozīme ir altārim un altārgleznām. 1848. gadā tā saņēma J.L.Eginka un viņa skolnieces Helenes Kēberes altārgleznas «Svētais vakarēdiens» un «Kristus Ģetzemes dārzā».
20. gadsimtā latviešu glezniecībā ienāca Janis Rozentāls, kura altārglezna arī pašlaik atrodas Sv.Annas dievnama mazajā baznīcā, jo Annas dievnamā ir divas celtnes – baznīca baznīcā. Tas izskaidrojams ar to, pēc kara nebija līdzekļu, lai atjaunotu visu lielo dievnamu uzreiz. Tāpēc vecās baznīcas altāra daļā ierīkoja mazu baznīciņu ar nelielu altāri, nedaudz sēdvietām un kora balkonu.
J.Rozentāla glezna «Kristus un samariete» gleznota ap 1910. gadu. Kristus sēž pie akas, galvu rokās atspiedis, bet sieviete, kuras vaibstos var sazīmēt mākslinieka sievas sejas pantus, atrodas ar muguru pret skatītāju, viņas seja ir puslokā. Glezna ir Latvijas mākslas pieminekļu sarakstā un 1997. gadā par jelgavnieku Kurzemnieku ģimenes līdzekļiem restaurēta.
Pašreizējā baznīcas kancele uzstādīta 20. gadsimta sešdesmitajos gados, to darinājis Mārtiņš Knāviņš. Jelgavnieks Krišjānis Kugra veidojis balodi – Svētā gara simbolu –, kas atrodas zem kanceles jumta.
Baznīcas altāris atklāts 1968. gadā. Mūslaiku darinājumu ieskauj balta sētiņa. Tieši pretī tam ir krusta zīme elektriskā apgaismojumā uz gaiši zila auduma fona. Uz krusta it kā izgaismojas cilvēka tēls.
1983. gadā tika pārkrāsota torņa smaile un apzeltīts gailis tās galā, bet jumta šīferis nomainīts pret cinkoto skārdu. Darbus veica amatnieks Rihards Krieviņš. 1994. gadā baznīcā uzstādītas zviedru draudzes dāvātās ērģeles. Tās Gēteborgā būvējis Olafs Hammarbergs. Dievnama logu grezno vitrāža, bet zem baznīcas atrodas kapenes.
Ap dievnamu iekārtots dārzs, kurā aug piemiņas ozols Mārtiņam Luteram. Laikā no 1991. līdz 1992. gadam dārzam apkārt uzbūvēts žogs, bet 1998. gadā pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces meta izbūvēti baznīcas galvenie vārti no Lielās ielas puses, labiekārtots pagalms un dārzs.
Sv.Jāņa luterāņu baznīca – kādreizējā Nabagu baznīca
Senāk Katoļu ielas galā bija pilsētas vārti, kurus sauca par Annas vārtiem, bet dažreiz tika minēti arī Posta vārti, jo tieši aiz tiem atradās nabagmāja un kapsēta ar mazu koka baznīciņu, kurai torņa vietā uz jumta bija tikai krusts. 1705. gadā celto baznīcu sauca par Nabagu baznīcu.
1780. gadā pilsētas birģermeistars Heinrihs Kloks izteica domu celt jaunu mūra dievnamu, novēlot tam savu kapitālu. 1845. gadā vecā koka celtne tika nojaukta. Tās vietā uzcēla mūra namu ar mazu tornīti un 1847. gadā iesvētīja. 1872. gada Lieldienās Nabagu baznīcai oficiāli tika piešķirts Sv.Jāņa vārds. Astoņus gadus vēlāk tika pieņemts lēmums dievnamam celt torni un piebūvi. 1881. gada aprīlī ielika Jāņa baznīcas torņa pamatakmeni, bet pēc gada tas jau bija gatavs. Tādā izskatā dievnams saglabājies līdz mūsdienām.
Jāņa baznīcā vērojams, kā baroks savijas ar gotiskajiem elementiem un klasicisma motīviem. Tās tornī atrodas kādreizējais Vienības baznīcas pulkstenis.
Verot durvis, redzam nelielu, mājīgu baznīciņu ar vienkāršu altāri pseidogotiskā stilā. Virs tā atrodas altārglezna – klasicisma paraugs –, kurā attēlots Kristus pie krusta kopā ar Mariju un Jāni. Glezna ir Jūlija Dēringa darbs, gleznota 1865. gadā, restaurēta 1989. gadā un atrodas Latvijas mākslas pieminekļu sarakstā. Pēc kara tā bija nokritusi zemē un tika mīdīta kājām.
Abās pusēs altārim atrodas vairākas piemiņas plāksnes, tostarp arī birģermeistaram Heinriham Klokam, un Nikolaja baznīcas atklāšanas plāksne. Jāņa baznīcas inventārs pēc kara aizvests nezināmā virzienā.
Zem dievnama ir plašas kapenes, kur atrodas arī birģermeistara Heinriha Kloka zārks. Telpas apmeklētājiem nav pieejamas drošības apsvērumu dēļ.
Jelgavas Romas katoļu katedrāle – katoļu ticības balsts Zemgalē
Pēc 1561. gada katoļu ticības ietekme Zemgales – Kurzemes hercogistē samazinājās, tomēr pilnībā neizzuda, jo hercoga lēņu kungs – Polijas ķēniņš – bija katolis. Lai nostiprinātu hercoga Fridriha vienvaldību, poļu valdība izdeva jaunus noteikumus, kas paredzēja katoļticības neierobežotu izplatīšanos Kurzemē.
Arī nākamais hercogs – Fridriha brāļadēls Jēkabs – bija spiests parakstīt šos noteikumus un apņemties Kuldīgā un Jelgavā uzcelt katoļu baznīcu. Jau 1643. gadā Jelgavas katoļiem bija savs dievnams, kuru nosauca Sv.Marijas vārdā. Ēka bija balta, ar četrstūrainu torni, gandrīz tāda pati kā Sv.Trīsvienības baznīca, un atradās tajā pašā vietā, kur pašlaik.
20. gadsimta sākumā dievnams draudēja sabrukt. 1904. gadā tajā aizliedza noturēt dievkalpojumus. Veco ēku nojauca un tajā pašā gadā sāka celt jaunu baznīcu, bet būvniecībai nepieciešamos līdzekļus savāca no visām katoļu draudzēm Latvijā. Baznīca ir Liepājas arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa pazīstamākais darbs. Jau 1905. gadā to iesvētīja un nosauca par godu Sv.Jurim un Dievmātes Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai. Jaunā baznīca ir pseidogotiska celtne. Tās ārējā fasāde bagāta ar dekoratīviem elementiem – pilastriem un konsolīmiem. Dievnama tornis ir smails, piramidāls. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā baznīca tika sagrauta.
1948. gada 31. maijā dievnamu sāka atjaunot. Jūnijā aizmūrēja izšautos robus, bet smailo torņa smaili vairs neatjaunoja, jo tā neatbilda gotiskajam veidolam. Tā paša gada 11. septembrī tika uzlikti krusti un tornī iekārts zvans. Tagad virs katedrāles durvīm skatāms skulpturāls veidojums «Svētais vakarēdiens», bet interjerā no pirmskara darinājumiem nekas nav saglabājies. Uz sienām apskatāma gravīru sērija «Krusta ceļš», bet altāri grezno Jēzus un Jaunavas Marijas svētbildes.
Sv.Simenona un Annas katedrāle – Jelgavas rota
Baznīcas gaišzilie kupoli ir Latvijai netradicionāli, jo šādas arhitektūras formas raksturīgas pareizticīgo dievnamiem, kas būvētas Bizantijas stilā. Pieci kupoli – viens centrālais un četri tam apkārt –, kā arī zvanu tornis ar četriem mazākiem tornīšiem simboliski attēlo Jēzu un četrus viņa apustuļus. Gaišzilā krāsa simbolizē debesis, bet zeltījums – ticības varenību un spēku. Baznīcai ir 12 krustu, kas norāda apustuļu skaitu. Kā gan tik neparasta arhitektūra ienākusi Jelgavā?
Kad 1700. gadā sākās Ziemeļu karš, krievu karaspēks vairākkārt ieņēma Jelgavu. Karš beidzās ar Krievijas uzvaru un Vidzemes pievienošanu tai. Tā kā Kurzemes pilnīga pievienošana Krievzemei vēl nebija pa spēkam, cars Pēteris I, vēloties iegūt ietekmi pār Kurzemes hercogu, apprecināja jauno Fridrihu Vilhelmu ar savu brāļameitu Annu Ivanovnu. Laulību līgumā hercogs apsolīja uzcelt Jelgavā pareizticīgo baznīcu. Viņš gan nomira jau pa ceļam no Pēterpils uz mājām, un hercogiene viena pārvaldīja muižas.
Sākotnēji pareizticīgo altāris tika iekārtots jaunuzceltajā Annas pilī, apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Kad pēc carienes Katrīnas I nāves Anna Ivanovna kļuva par Krievijas valdnieci, pareizticīgo dievkalpojumu telpas tika ierīkotas Jelgavas pilī, kur tās darbojās līdz pils nodedzināšanai Bermonta iebrukuma laikā 1919. gadā.
Kad 1726. gadā Anna Ivanovna ar galmu uz ilgāku laiku apmetās Jelgavā, viņas vajadzībām tika uzcelta neliela koka baznīciņa. 1750. gadā to nojauca un uzcēla jaunu, bet 1774. gadā pēc Krievijas valdnieces Katrīnas II vizītes Jelgavā pēc F.B.Rastrelli meta sāka likt pamatus jaunai baznīcai. 1780. gadā to iesvētīja, kaut arī ēkai vēl nebija jumola.
1795. gadā pēc Krievijas varas nostiprināšanās Kurzemē Jelgavā palielinājās pareizticīgo skaits. Telpas kļuva par šaurām, un cars Aleksandrs III izteica vēlēšanos redzēt Jelgavā jaunu baznīcu. Viņš arī atvēlēja nepieciešamos līdzekļus, bet celtnes projektu 1888. gadā izstrādāja arhitekts akadēmiķis Nikolajs Čagins. 1892. gadā iesāka dievnama celtniecības darbus, daļēji saglabājot veco baznīcu. Altāra iekārtai daļu līdzekļu savāca draudzes locekļi, dažus altāra piederumus viņi izgatavoja paši. 1892. gadā dievnams tika pabeigts un iesvētīts.
Otrajā pasaules karā baznīca stipri cieta, bet pēc kara tā draudzei tika atņemta – tur ierīkoja tirdzniecības pārvaldes noliktavas. 1957. gadā Jelgavas varasvīri nolēma dievnamu nojaukt. 1983. gadā to jau sagatavoja uzspridzināšanai, taču sabiedriskās domas iespaidā lēmums netika izpildīts.
1992. gadā baznīcu par ticīgo un uzņēmēju saziedotajiem līdzekļiem sāka restaurēt. Tās kupoli atkal ir atjaunoti un saplūst ar debess zilgmi. Pēc atdzimšanas baznīca blakus citu konfesiju dievnamiem kļuvusi par Jelgavas rotu.
Iekšēji katedrāle sadalīta trijās daļās – altāra, vidējā un priekšējā – un no citiem dievnamiem atšķiras ar grezno iekšējo apdari. Centrālo daļu, kas apgleznota ar svētbildēm, dēvē par Cara vārtiem, kas simbolizē ieeju paradīzē. Vārti izgreznoti ar Kristus, apustuļu Mateja, Marka, Lūkasa, Jāņa un Sv.Marijas svētbildēm, bet altārī atrodas katedrāles galvenā svētbilde – Dieva galds. No koka «mežģīnēm» darinātos un ar zelta krāsu klātos Cara vārtus izgatavojis Kuldīgas meistars Viktors Ekss. Tos katedrālē uzstādīja šonedēļ.
Atvērums sagatavots sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas galveno inspektori Guntu Skulti.
