Sabiedrībā trūkst vienotas izpratnes par integrācijas un asimilācijas jēdzienu atšķirībām.
Sabiedrībā trūkst vienotas izpratnes par integrācijas un asimilācijas jēdzienu atšķirībām. Dažādo tautību iedzīvotāju saskarsmi apgrūtina stereotipi, bet dziļākā nozīmē – valodu daudzveidība, kas vienlaikus ir sabiedrības bagātība, tika atzīts etnisko kultūras biedrību saietā, kas pagājušo sestdien norisinājās Kalnciemā. Diskusiju papildināja plaša mazākumtautību kultūras programma.
– Pilsonības likuma ilgstošās apspriešanas gaitā radusies atsvešinātība, ko veicina gan dažādo tautību iedzīvotāju bailes zaudēt savu identitāti, gan politiķu radikālisms, – uzskata Latvijas Universitātes profesore Ilga Apine. Vērojams nevis situācijas, bet gan izpratnes konflikts, un, lai to pārvarētu, nepieciešama pacietība. Galvenais, lai «sabiedrības etniskā sašķeltība netiktu iemūžināta».
Jāpiedāvā cits sadzīvošanas scenārijs
I.Apine jau divdesmit gadu veic pētījumus etnopsiholoģijas jomā, par ko pērn saņēmusi Sorosa fonda – Latvija Saskaņas balvu. Viņa uzskata, ka mentalitātes īpatnības ir arhetipiski iekodētas zemapziņā, tādēļ tās grūti aprakstīt. Taču tas, ko viena tauta domā par otras sadzīves līmenī, labi padodas pētīšanai.
I.Apine atzīmē, ka nepārdomāta nacionālā politika var izraisīt bumeranga efektu. Kā liecina pētījumi, pirmā emigrantu paaudze lielā mērā pakļaujas pamatnācijas mentalitātei, bet katra nākamā arvien vairāk izvirza pretenzijas, agresīvi paužot aizvainojumu par atņemto identitāti.
Zinātnieces skatījumā tikai sākam apzināties «demonstratīvās atteikšanās no visa krieviskā» sekas, tādēļ jāpiedāvā «cits sadzīvošanas scenārijs», jo krievu un latviešu nesaskaņām, par spīti Krievijas imperiālistiskajai politikai, nav vēsturiska pamatojuma.
I.Apine apšauba Vairas Vīķes-Freibergas izteikumus par Krievijas agresijas draudiem un pieļauj, ka šādu viedokli prezidente paudusi diplomātisku apsvērumu dēļ.
Kas kur integrēsies
I.Apine, kas piedalījusies arī Integrācijas programmas izstrādāšanā, iesaka ņemt vērā Igaunijas pieredzi (Lietuvā, pateicoties pamatnācijas augstajam īpatsvaram un pilsonības «nulles variantam», integrācija norit savu gaitu). Igauņi, saprotot, ka etnocentriskums visvairāk traucē viņiem pašiem, Integrācijas programmu izstrādāja pirmie, turklāt motivācija bijusi tīri pragmatiska. Profesore pārliecināta:
– Tā kā agri vai vēlu trūks darbaroku, līdz iestāšanās Eiropas Savienībā jāiespēj integrēt krievi, jo nevar zināt, no kādas pasaules malas šis darbaspēks nāks.
Kopš 1998. gada aprīlī Guntara Krasta valdības laikā tika sākta integrācijas koncepcijas izstrāde, izvērtās diskusijas par to, «kas kur integrēsies».
– Igauņi akcentu lika uz minoritātēm, mēs – uz visu sabiedrību.
1999. gada pavasarī prezentētās programmas pamatmērķis ir veicināt pilsonības apziņu cittautiešu vidū, iedzīvināt vēl Tautas frontes dibināšanas laikā aktualizēto partnerības ideju, ko vēlāk nomākusi nacionālcentrisko grupējumu politika. Visām etniskajām grupām jādod nacionālās kultūras līdzāspastāvēšanas garantija, jāsaglabā pamatnācijas identitāte, bet cittautiešiem jārada drošības izjūta, ka valsts neīstenos asimilācijas politiku. Tiem, kam nav motivācijas iegūt pilsonību, «jāļauj mierīgi dzīvot», – rezumē I.Apine.
Programmas apspriešanas laikā tika noorganizētas apmēram 80 konferences un semināri, kuros piedalījušies ap 25 000 cilvēku.
– Visvairāk baidījāmies no vienaldzības, bet tādas nebija. Programmu kritizējuši radikālie grupējumi, kas liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Integrācijas perspektīvas cerīgi iezīmē gan privatizācijas tuvošanos noslēgumam un tautsaimniecības attīstības īpatnības, gan relatīvi līdzīgais dažādu tautību iedzīvotāju ienākumu un izglītības līmenis. Turklāt Latvijas vēsturē nav bijis dziļu etnisku konfliktu. Cits nozīmīgs priekšnosacījums ir jauktās laulības. Katrā desmitajā latviešu ģimenē viens no laulātajiem ir krievs, katrā otrajā – šīs tautības pārstāvis ir radinieks.
Vai Krievijas latvieši ir gatavi atgriezties?
– Negribētu piedzīvot laikus, kad latvieši savā dzimtenē būs minoritāte, – uzsvēra Iekšlietu ministrijas Repatriācijas centra vadītājs Juris Dombrovskis, atgādinot, ka lielākajās pilsētās latvieši ir mazākumā. Grūtības sagādā arī repatriēto tautiešu integrācija, jo daudzi Krievijas latvieši, kas izteikuši vēlmi atgriezties dzimtenē, aizmirsuši dzimto valodu.
– Maskavā, Pēterburgā, Vitebskā ir latviešu skolas, un latvisko vidi var veidot tur, lai dzimtenē atgrieztos latvieši «pēc būtības», nevis «uz papīra».
Lejasbulānu ciemata (netālu no Krasnojarskas) 2000 latviešu tautības iedzīvotāju gan ikdienā, gan svētkos dalās ar igauņu, somu un ukraiņu kopienām. Izplatītas ir jauktās laulības, taču zīmīgi, ka, nebūdami krievi, laulātie ikdienā sarunājas krieviski. Latviešu valodu Krievijas skolās bija iespējams mācīt tikai kopš 90. gadu sākuma. Šogad Lejasbulānu latviešu skolā mācās 140 audzēkņu, taču viņu skaits sarūk. Turklāt, nokļūstot krieviskā vidē, jaunieši nelabprāt izrāda savu latvietību. Lai gan rīkoti braucieni uz Latviju, Lejasbulānos trūkst informācijas par dzimteni.
Iepazīstinot ar Sibīrijas latviešu identitātes meklējumiem, repatriante Inga Melnbārde nenoliedza, ka latvietības apziņa ir iekšēja nepieciešamība, tomēr bez kopienas atbalsta etniskās saknes grūti saglabāt.
Integrācijas perspektīvas Zemgalē
1935. gadā 21 procents Jelgavas iedzīvotāju pārstāvējuši citu tautību, 1995. gadā – 48 procenti. Ievērojamo cittautiešu īpatsvaru Jelgavā, kā atzīmēja Naturalizācijas pārvaldes Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Kaufelde, veido galvenokārt no bijušajām padomju republikām ieceļojušie, kas bija nodarbināti lielajos uzņēmumos. Vairums no viņiem tagad ir bezdarbnieki vai arī veido sociāli maznodrošināto slāni.
Zemgalē, īpaši pierobežā, dzīvo arī daudz lietuviešu, kuru mentalitāte ir līdzīga latviešiem.
Iemesls pasīvajai naturalizācijai esot gan naturalizācijas nodeva (15 līdz 30 latu), gan valsts valodas eksāmens, ko Kalnciemā, pēc Kaigu vidusskolas direktores Nadeždas Mikeles domām, īpaši grūti nokārtot vecāka gadagājuma cilvēkiem. Viņa uzskata, ka likumos, kas reglamentē naturalizāciju, īpaši valodas eksāmenā, jāparedz individuāla pieeja. Visaktīvāk vēlmi naturalizēties izrāda jaunieši, baidoties, ka citādi būs arvien grūtāk būs iegūt labu izglītību (piemēram, LU Juridiskajā fakultātē var mācīties tikai pilsoņi), kā arī uzņēmēji, kuriem iegūtā pilsonība atvieglo darījumus.
Ar biedrības «Norden Latvijā» atbalstu Jelgavā vairākkārt rīkotas latviešu un krievu tikšanās, par ko pastāstīja tās Jelgavas nodaļas vadītāja Baiba Dūmiņa un Spīdolas ģimnāzijas audzēkne Līga Grīnfelde.
Gribēšanas vai varēšanas jautājums
Pilsonības iegūšana un latviešu valodas apguve ir gribēšanas, nevis varēšanas jautājums, atzina Lietuviešu biedrību pārstāvji, kas Latvijā neizjūtot cittautiešu diskrimināciju. Tiesa, nav atrisinātas to lietuviešu problēmas, kam ir mūsu valsts pilsonība, bet denacionalizētais īpašums ir Lietuvā, jo, kā informēja, Bauskas Lietuviešu biedrības pārstāvis Ēriks Klīve, pēc kara lietuvieši Latvijā uz dzīvi apmetušies nevis labprātīgi, bet gan tādēļ, ka okupācijas vara nav ļāvusi atgriezties dzimtenē. Rīgas Lietuviešu biedrības pārstāvis Augusts Liepiņš pauda gandarījumu, ka daudzas sabiedrībā pazīstamas personības (Tautas frontes bijušais līderis Romualds Ražuks, Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše, Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons) ir lietuvieši, atgādinot, ka etniskās kultūras kopšanai nepieciešami līdzekļi un Lietuvas institūcijas varētu aktīvāk atbalstīt lietuviešu biedrības. A.Liepiņš neslēpa, ka Rīgas lietuvieši Kalnciemā ieradušies «uz parāda», turklāt naudu aizdevis kāds latviešu uzņēmējs.
Līdztekus lietuviešiem un brīnišķīgajam Kalnciema krievu korim festivāla kultūras programmā sevi spoži apliecināja arī poļu, ukraiņu un ebreju kopienas, kas diskusijā nebija pārstāvētas.
