Gluži netīšām vienas nedēļas laikā sanāca izlasīt divas atšķirīgu laika periodu francūžu grāmatas. Meklējot, ko ielikt “Zemgales Ziņu” bezmaksas grāmatu skapī (tas atrodas pagalmā aiz redakcijas Lielajā ielā 13 un ir pieejams ikvienam), pārcilāju grāmatu krājumus mājās un uzgāju Onorē de Balzaka romāna “Gorio tēvs” 1949. gada izdevumu Elzas Stērstes tulkojumā.
Īsti vairs nevarēju atcerēties, vai to kādreiz biju lasījusi (turos pie pārliecības, ka teju visas mājās esošās grāmatas tomēr ir izlasītas) un sāku pāršķirstīt. Sākumā vairāk valodas dēļ, jo, protams, 1949. gada izdevumā vērojamas “fifīgas” atšķirības ar mūsdienu tulkojumiem. Galu galā “iekritu” arī sižetā, lai lielā mērā (piekrītot arī pašam Balzakam) secinātu – pasaule mainās, bet cilvēkam aktuālās tēmas – nauda un attiecības – nē.
“Problema, kādu patlaban cenšas atrisināt piecdesmit tūkstoš jaunekļu jūsu stāvoklī, ir šī – kā visdrīzākajā laikā iegūt bagātību? Jūs esat viens no daudzajiem. Paši varat spriest, kādas grūtības jums stāv priekšā un cik nikna būs cīņa. Kā zirnekļiem podā jums jāaprij vienam otru, jo nav pat piecdesmit tūkstoš labu vietu. Vai jums zināms, kā šeit lauž sev ceļu? Ar ģenija mirdzumu vai ar korupcijas veiklību. Šajā cilvēku masā vai nu jāiekrīt kā lielgabala lodei, vai jālien kā mērim. Godīgums neder nekam. Zem ģenija gribas visi liecas, lai gan to nīst. Ap viņu pūlas celt ļaunas valodas, jo ģenijs ņem un nedalās ne ar vienu; tomēr, ja tas pastāv uz savu, visi liecas. Vārdu sakot, ja viņu nevar iemīt dubļos, to dievina, stāvot ceļos. Korupcija ir dienas kārtībā, talants ir retums. Tādējādi korupcija ir viduvējības bieži sastopamais ierocis, un visur jūs jūtīsit tā dzeloni..”
1972. gadā dzimušais Lorāns Godē ir mūsdienu franču dramaturgs un rakstnieks, bet vai secinājumi viņa romānā “Skortu saule” daudz atšķiras no 1799. gadā dzimušā Balzaka?
“Saki man – kas ir noticis ar Montepučo? Naudas maiss uz akmeņu kaudzes,” Elijas balsī ieskanējās rūgtums.
“Jā, naudas dēļ viņi zaudējuši prātu. Naudaskāre, bailes no naudas trūkuma. Nauda ir viņu vienīgā apsēstība.”
“Var jau būt,” Elija piebilda, ”bet ir jāatzīst, ka Montepučo ļaudis vairs badu nemirst. Bērni vairs neslimo ar purva drudzi, mājās ir ūdens padeve.
“Jā,” teica dons Salvatore, “mēs esam kļuvuši pārticīgāki, bet kurš spēs izmērīt gara nabadzību, kas iet roku rokā ar šo pārticību? Dzīve ciemā ir trūcīga, bet šie nelgas to nemaz nav pamanījuši.”
