Ja regbiju esat redzējis pāris reižu un tās pašas fragmentāri pa televizoru, tad, iespējams, šis sporta veids asociējas tikai ar Jaunzēlandes slaveno regbistu deju vai augumā raženu veču vārtīšanos pa zemi. Iespaids, iespējams, ir maldīgs.
Ja regbiju esat redzējis pāris reižu un tās pašas fragmentāri pa televizoru, tad, iespējams, šis sporta veids asociējas tikai ar Jaunzēlandes slaveno regbistu deju vai augumā raženu
veču vārtīšanos pa zemi. Iespaids, iespējams, ir maldīgs.
Pirmo reizi skatoties regbiju «dzīvajā», pārsteigumu rada par brutālo un skarbo uzskatītās spēles korektums – uz laukuma neviens nekaujas, dūres nevicina un konfliktus neizraisa. Hokejs ir krietni vien rupjāks sporta veids. Pirmais iespaids par sportistiem ir – tādi skarbi vīri. Pavisam negaidīti raženie «regbijonkuļi» paši šo iespaidu izjauc – pirms spēles un tās starplaikā sabučojot savus mazos bērnus un aprunājoties ar līdzi atnākušajām sievām. Interesanti, ja neņem vērā lielo armijnieku daudzumu, kas arī bija ieradušies skatīties maču, uz pārējo vīriešu skaitu sievietes nebūt nebija mazākumā. Acīmredzot tas ir mīts, ka regbijs ir interesants tikai vīriem un mājsaimnieci ne ar kādiem spēkiem neatraut no pusdienu taisīšanas, lai dotos uz spēli.
Protams, pirmās divdesmit minūtes, nezinot spēles noteikumus, saprast neko īpaši nevar – tikai to, ka viena komanda cīnās pret otru un visiem spēkiem cenšas neļaut pretiniekiem valdīt pār saplacināto bumbu. Tomēr spēles laikam ejot, pamazām rodas arī nojausma, kas un kā notiek. Tiesa, ja nav neviena, kas sacensību laikā vai pēc tam izskaidro noteikumus, nākamajā reizē spēli skatīties noteikti ir garlaicīgāk, jo loģiski rodas vēlēšanās saprast, kāpēc kādā situācijā sportisti rīkojas tā vai citādi.
Un ticiet vai ne, pat, ja regbiju skatāties pirmo reizi, pēc spēles rodas milzīgs gandarījums, ka arī jelgavniekiem ir savi raženie «regbijonkuļi».
