Stājoties darbā valsts un pašvaldības iestādēs, kā arī privātos uzņēmumos, darbinieks saņem norīkojumu no personāla vadības veikt veselības pārbaudi. Ģimenes ārsts vai arodslimību ārsts sniedz atzinumu par veselības stāvokli un atbilstību amatam. Atsevišķām profesijām ir jākārto sanitārā grāmatiņa un ir norādīti faktori, kas var ietekmēt veselību gan pašam, gan apkārtējiem. Tas nozīmē, ka ir jāapmeklē virkne medicīnas speciālistu. Tāpat sabiedrībā bieži raisās diskusijas, vai pēc citus apdraudošu slimību pārslimošanas cilvēks var strādāt profesijās, kurās ir cieša saikne ar klientiem.
Sevis un citu drošības labā
Labklājības ministrijas (LM) Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta vecākā eksperte Jolanta Geduševa norāda, ka izšķir divu veidu obligātās veselības pārbaudes (OVP), kas jāveic nodarbinātajiem. Pirmkārt, veselība jāpārbauda, ja personas darbs saistīts ar risku citu cilvēku veselībai. Otrkārt, ja ir saskare ar kaitīgiem darba vides faktoriem vai darbs tiek veikts īpašos apstākļos. Veselības ministrijas (VM) preses sekretāre Undīne Šulca precizē, ka sanitāro grāmatiņu veselības pārbaudes ir saistītas ar sabiedrības veselības aizsardzību, strādājošajam darbojoties kādā no pārtikas aprites posmiem vai sniedzot pakalpojumus klientiem paaugstināta riska objektos, tai skaitā ārstniecības iestādēs. Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz, ka darbinieka pirmreizējo OVP un periodiskās veselības pārbaudes veic un atļauju strādāt konkrētajā amatā dod ģimenes ārsts, izdarot par to ierakstu personas medicīniskajā grāmatiņā.
Darba risku novērtēšanas mērķis ir laikus atklāt veselības traucējumus, kas radušies darba vides apstākļu un kaitīgo faktoru iedarbības rezultātā, un veikt preventīvos pasākumus, lai novērstu arodslimību attīstību. “Tā kā darbavietās ir dažādi darba vides faktori, kas var ietekmēt nodarbināto drošību un veselību, tad būtiskākais ir identificēt tos, noteikt iedarbību, novērtēt iespējamo risku un attiecīgi nosūtīt uz veselības pārbaudēm, kā arī veikt citus risku samazinošus pasākumus,” teic J.Geduševa. Viņa nosauc arī piemērus, kad jāveic OVP – ilgstošs darbs, vairāk par divām stundām dienā, pie datora, pastāvīga smagumu celšana, darbs ārpus telpām, krāsošanas un metināšanas darbi. Riskus novērtē darba aizsardzības speciālists, kādam jābūt ikvienā uzņēmumā. Taču ir arī profesijas, uz kurām attiecas abu veidu pārbaudes. “Piemēram, ēdināšā nodarbinātie. Viņu darbs var ietekmēt citu cilvēku veselību, kā arī pašu veselībai var būt ietekme no darba pie karstas plīts, darba stāvus, smagumu pārvietošanas. Līdzīgi var būt arī izglītības jomas darbiniekiem, ārstniecības personām,” uzskaita speciāliste.
Ar vienu ārstu var nepietikt
OVP izmaksas atbilstoši Darba aizsardzības likumam sedz darba devējs, izņemot pirmreizējo (pirms darba līguma noslēgšanas) pārbaudi, kad darba devējs un persona savā starpā vienojas par izdevumu segšanu, informē J.Geduševa.
Attiecībā uz medicīniskās grāmatiņas pārbaudēm LM eksperte skaidro, ka tās veic ģimenes ārsts un MK noteikumos minētie nepieciešamie speciālisti. Arodslimību ārstam ir tiesības nepieciešamības gadījumā piesaistīt arī citus speciālistus. “Piemēram, ja persona veic darbu ar datoru, tad vēl nepieciešama acu ārsta pārbaude. Ja ir paaugstināta psihoemocionālā spriedze, kas saistīta ar paaugstinātu atbildību un svarīgu lēmumu pieņemšanu, vai tiek veikts smags fizisks darbs, darbs ar dažādām ķīmiskajām vielām, būs nepieciešama arī neirologa pārbaude. Un, ja, piemēram, darbs saistīts ar vilcienu vadīšanu, tad papildus arodslimību ārstam vēl jāapmeklē neirologs, acu ārsts, otolaringologs, psihiatrs un citi,” piemērus min LM eksperte.
Atbilstoši darba vides risku novērtējumam darba devējs izsniedz OVP karti, ar kuru nodarbinātais dodas uz veselības pārbaudi. Pēc pārbaudes arodslimību ārsts dod slēdzienu par personas veselības stāvokļa atbilstību darbam un persona šo karti iesniedz atpakaļ darba devējam. “Arodslimību ārsts, izmeklējot nodarbināto un izvērtējot izmeklējumu un speciālistu apskašu rezultātus, secina, vai darba vidē esošie faktori nav radījuši cilvēkam veselības traucējumus. Iespējams, ir attīstījušās jau arodslimības pazīmes un nepieciešami papildu pasākumi, lai darbā aizsargātu nodarbinātā veselību, nepieļaujot turpmāku traucējumu attīstību,” iespējamo dzīves situāciju apraksta eksperte.
Pēc LM sniegtās informācijas, OVP ir jāveic personām, kuras nodarbina darbā, kur viņu veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt kaitīgie darba vides faktori. Tas, piemēram, ir darbs ar ķīmiskajām vai bioloģiskajām vielām, darbs ar datoru vai strādāšana nakts stundās. “Faktiski pārbaude jāveic periodiski reizi gadā vai trijos gados, mainoties kaitīgajiem darba vides faktoriem vai īpašajiem apstākļiem, pēc arodslimību ārsta norādījuma, pēc nodarbinātā pieprasījuma un arī darba devēja iniciatīvas,” precizē J.Geduševa.
Darba devējs atbilstoši MK noteikumiem darbinieku var sūtīt ne tikai pie arodslimību ārsta, bet uzreiz laboratorisko un funkcionālo izmeklējumu veikšanai vai pie speciālistiem, piebilst U.Šulca. LM padotības iestāde – Valsts darba inspekcija (VDI) – uzrauga un kontrolē, kā šos noteikumus ievēro darba devēji, bet Veselības inspekcija uzrauga un kontrolē ārstniecības personu profesionālo darbību.
Katru gadījumu vērtē atsevišķi
Katru gadījumu, lai noteiktu, vai konstatētā diagnoze aizliedz strādāt kādā profesijā, arodslimību ārsts novērtēs atsevišķi. “Nav noteiktas slimības, kuru gadījumā būtu ierobežojums konkrētā profesijā. MK noteikumos gan noteikti darbi īpašos apstākļos, kas iekļauj arī veselības traucējumus, kuru gadījumā pastāv risks attīstīties situācijām, kas rada nelaimes gadījumu risku nodarbinātajam vai apkārtējiem, un kuru gadījumā nedrīkst veikt konkrētu darbu. Piemēram, persona, kura slimo ar epilepsiju un vēlas strādāt augstumā, var apdraudēt savu un kolēģu veselību un dzīvību,” norāda J.Geduševa. Vienlaikus viņa teic, ka normatīvie akti neparedz nekādus ierobežojumus, kas aizliegtu atgriezties iepriekšējā amatā, pat ja bijusi kāda nopietna saslimšana. Piemēram, ja cepējs bijis slims ar tuberkulozi, par personas atgriešanos darbā lems ārstējošais ārsts. “Darba devējam ir tiesības nosūtīt nodarbināto pēc ilgstošas slimības vai arī ja rodas aizdomas par viņa veselības stāvokli uz ārkārtas OVP. Nenoliedzami – jāņem vērā arī cilvēka paša atbildība pret savu veselību, kā arī tuvāko kolēģu veselību. Turklāt arī cilvēki ar hroniskām slimībām var strādāt un veikt pilnvērtīgi darba pienākumus, tikai rūpīgi ievērojot ārsta norādījumus, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, C hepatīts, HIV. Šajos gadījumos ir svarīga strādājošā un darba devēja sadarbība, lai darba devējs nezaudētu labu darbinieku un cilvēks nezaudētu darbu un pastāvīgus ienākumus, kā arī socializēšanos, līdzcilvēku atbalstu, kas daudzu slimību gaitā ir ļoti svarīga. Darba devējs var, piemēram, nodrošināt dažādus palīglīdzekļus, pielāgot darba vietu, kā arī darbalaiku, lai nodarbinātais var doties pie speciālistiem, strādāt attālināti,” gadījumus reālajā dzīvē apraksta J.Geduševa.
Psihiatru visiem nevajag
Sabiedrībā bieži izvēršas diskusija par psihiatra apmeklēšanas nepieciešamību, ņemot vērā mūsdienu cilvēku paradumus un sadzīvi, ko ietekmē stress. Kamēr vieni uzskata, ka šis speciālists būtu jāapmeklē ikvienam un pirms katra nozīmīga dzīves notikuma, lai tiktu novērstas neparedzamas situācijas nākotnē, citi ir pilnīgi pret to, uzskatot, ka tas ir prettiesiski un aizskar cilvēktiesības.
MK noteikumi nosaka psihiatra konsultāciju tikai atsevišķos gadījumos. “Piemēram, ja darba vides risku novērtējumā ir šādi riska faktori: paaugstināta atbildība, bieža tādu svarīgu lēmumu pieņemšana, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību vai daudzu cilvēku dzīves kvalitāti, atbildība par lielām materiālām vērtībām, augsts psihoemocionālais stress darbā, tajā skaitā pārslodze. Tāpat psihiatra atzinums par atbilstību darbam vajadzīgs, ja ir šādi īpašie apstākļi: darbs ar bīstamām iekārtām, kas atrodas zem spiediena, tajā skaitā katlu iekārtu apkalpošana, spridzināšanas darbi, arī pirotehnikas spridzināšana un citi,” skaidro LM pārstāve. Viņa piezīmē, ka transportlīdzekļu vadītāju veselības pārbaudēs psihiatra atzinums ir būtisks, ja ir garīga rakstura traucējumi. Tāpat psihiatrs jāapmeklē personām, kuras glabā, nēsā ieročus un strādā ar tiem, vēlas saņemt sertifikātu apsardzē, strādā Iekšlietu ministrijas iestādēs un ieslodzījuma vietās, ir speciālās dienesta pakāpes.
VM pārstāve U. Šulca papildina, ka attiecībā uz darbiem īpašos ap-stākļos veselības pārbaudē tiek izvērtēta alkoholisko vai psihotropo vielu atkarība, hroniskas centrālās nervu sistēmas vai psihiskās slimības, kas ir psihiatra kompetencē.
Arodslimība attīstās ilgstoši
Arodslimība ir darba vides riska faktoru ietekmē strādājošajam radusies slimība. Aizdomu gadījumā par kādu arodslimības diagnozi ģimenes ārstam jānosūta pie arodslimību ārsta, kurš var nosūtīt personu uz papildu izmeklējumiem, kā arī pieprasīt darba vides raksturojumu VDI. Var arī nosūtīt uz ārstu komisiju, kas pieņems lēmumu par arodslimības diagnozes piešķiršanu, ņemot vērā radušos veselības traucējumus, informē LM. “Ārstu komisijā personai ir jāiesniedz veikto izmeklējumu rezultāti un izraksts no ambulatorās pacienta medicīniskās kartes par pārciestajām slimībām, kā arī jāpievieno darba stāžu apliecinoši dokumenti, kā darba līguma kopijas vai cits darba devēja izsniegts apliecinājums, kur redzams, cik ilgi persona strādā konkrēto darbu,” precizē J.Geduševa.
Pēc arodslimības diagnozes apstiprināšanas persona dodas uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, kur tiek noteikta invaliditātes smaguma pakāpe un darbspēju zaudējums. Savukārt ārstu komisija, kas ir apstiprinājusi arodslimības diagnozi, nosūta VDI ziņojumu par arodslimības gadījumu. “Attiecīgi VDI informē darba devēju par darba vides riska faktoriem. Darba devēja pienākums ir pēc minētās informācijas saņemšanas veikt darba aizsardzības pasākumus riska novēršanai vai samazināšanai,” skaidro J.Geduševa.
Ir arī jāņem vērā fakts, ka arodslimība attīstās 10–20 gadu laikā, strādājot konkrētos darba vides apstākļos un neievērojot darba aizsardzības prasības. “Tā rodas, piemēram, aroda vājdzirdība, strādājot paaugstinātā troksnī, karpālā kanāla sindroms, strādājot ar datoru, mugurkaula spondiloze ar radikulopātiju no smagumu pārvietošanas,” norāda LM eksperte, piekodinot, ka arī darba ņēmējam ir jāatbild par darba aizsardzības prasību ievērošanu un pašam ir jābūt stingrai attieksmei pret savu drošību un veselību darbā.
Par pilnīgu vai daļēju darbspēju zaudējumu, kas radusies arodslimības vai nelaimes gadījuma dēļ darbā, tiek izmaksāta atlīdzība reizi mēnesī. Tāpat persona var saņemt kompensāciju par papildu izdevumiem, kas saistīti ar ārstēšanu un aprūpi, tas ir, maksājumiem, medikamentiem, operācijām, jaunas profesijas apgūšanu, tehnisko palīglīdzekļu iegādi un remontu u.c. Par sociālajām garantijām un atlīdzībām sīkāku informāciju sniegs Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.
UZZIŅAI
Visplašākā informācija par darba aizsardzības jautājumiem ir atrodama tīmeklī www.stradavesels.lv. Sadaļā “Materiāli” ar filtra palīdzību var atrast dažādus informatīvus un skaidrojošus materiālus par obligātajām veselības pārbaudēm un arodslimībām (bukletus, plakātus, infografikus).
