Mākslas vēsturnieks, mākslinieks un vēl aizvien Rundāles pils direktors Imants Lancmanis sarunā ar “Ziņām” atklāj savas pārdomas par Jelgavas ainavu, dzīvi Latvijā un inteliģences pienesumu sabiedrībā.
– Administratīvajā rajona tiesā ir saņemts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis sabiedrībā plaši diskutētajā jautājumā par pašvaldības izsniegto būvatļauju lielveikala būvei Cukura ielā 2. No dokumenta teksta secināms, ka lielveikala būvi šajā vietā inspekcija vērtē kā neatbilstošu lokālplānojumam un jau agrāk sniegtajām rekomendācijām. Pamatojumā minēts arī jūsu viedoklis par šo problēmsituāciju. Vai jums būtu vēl ko piebilst?
Ja tiesa nav uzpirkta, tai vajadzētu ņemt vērā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedokli.
– Līdz šim nav bijis pamata rakstīt, ka Jelgavā kāda tiesa būtu uzpirkta.
Tas ir labi.
– Kā vērtējat Jelgavas ainavu Lielupes un Driksas krastos? Pirms Otrā pasaules kara, iebraucot pilsētā no Rīgas puses, skatam pavērās vecā Jelgava, kur pie Upes ielas atradās Svētās Trīsvienības baznīca, ebreju sinagoga, Bruņniecības nams…
Vēl Upes ielā bija divi grāfu Mēdemu nami. Ar Jelgavas ainavu ir bēdīgi. Kontrasts starp to, kāda pilsēta izskatījās pirms un pēc kara, ir milzīgs. Atliek tikai nopūsties. No bērnības atceros pilnīgi sirreālistisku ainu: mēs ar māti Jelgavā ejam pa ielu, kuras labajā un kreisajā pusē nav māju. No tām atlicis tikai slieksnis un skurstenis, slieksnis un skurstenis. Acīmredzot tajā ielā bijusi vienstāva, divstāvu koka apbūve.
Mūsdienās vajag glābt to, kas pilsētas ainavā ir palicis. Lai arī pēckara laikā Jelgavā būvēja daudz, Lielupes labajā krastā vēl aizvien ir pļavas, nav debesskrāpju. Ja kāds tagad grib šo zaļo pļavu pārvērst par industriālu ainavu, tad to nedrīkst atļaut. Kas trakāks tur vēl var būt kā lielveikals! Turklāt, “pateicoties” domes prasītajam “uzlabotajam projektam”, lielveikals ar stikla fasādi būtu vēl agresīvāks, pamanāmāks un uzbāzīgāks. Tas tiešām varētu būt pēdējais naža dūriens pakrūtē Jelgavas vēsturiskajai ainavai. Turklāt vietā, kur jaunizbūvētajā Lielupes promenādē jelgavnieki labprāt atpūšas.
Bērnībā, kad no vecmāmiņas mājām Garozas pagastā iebraucu Jelgavā, tad, skatoties uz labo krastu, līdz pēdējam vēl šķita, ka tu atrodies laukos. Lauks, krūms, koks – tāda pirmatnējības sajūta. Un tad pēkšņi Lielupes ūdenī spoguļojas Jelgavas pils! Tas ir neaprakstāms šarms, kāda nav citām Eiropas pilsētām, kas atrodas pie upēm un kur parasti abi krasti ir vienlīdz blīvi apbūvēti.
Runājot par upes kreisā krasta tālāko apbūvi, nevar jau paziņot, ka vajadzētu atjaunot ēkas klasicisma un baroka stilā, kādas tur bija pirms kara. Zudušais ir neglābjami zaudēts. Viss, ko var gribēt, – lai upes krastā neuzceļ kādu debesskrāpi. Pēc kara uzbūvētās piecstāvu, četrstāvu mājas ir diezgan nožēlojamas, bet tās vismaz nav lielas. Baznīcu torņi, “Academia Petrina” tornis paceļas tām pāri, un pilsētas panorāma tik traki neizskatās.
Vēl 1984. gadā zinātniskajā konferencē Austrijā, Grācā, man nācās runāt par Kuldīgas un Jelgavas ainavu. Domādams par to, ko es šajā jautājumā varu labu pateikt, minēju, ka sociālisma laika celtniecības pieticība radīja Jelgavā piezemētas jaunbūves, kas ļāva saglabāt baznīcu smailes kā vertikālo akcentu.
– Ja, kā plānots, tuvākajos desmit divdesmit gados Driksas krastā nojauks padomju laikā paplašināto cietumu, tur, jūsuprāt, būtu svarīgi neuzbūvēt kaut ko milzīgu un uzbāzīgu, lai tas nemaina akcentus Jelgavas ainavā?
Jā, Jelgavas ainavas aizsardzībā jelgavniekiem vajadzētu panākt saistošu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas lēmumu.
– Jelgavas simbolika pērn tika papildināta ar lielo ģerboni, kurā vairogu tur lauvas. Tāda ģerboņa nav nevienai Latvijas pilsētai, izņemot galvaspilsētu Rīgu. ”Zemgales Ziņās” esam uzklausījuši iebildumus, ka varbūt tas ir par lielu un ambiciozu.
Lielais Jelgavas ģerbonis ir loģisks viena iemesla dēļ. Proti, jau 17. gadsimta beigās tieši tāds ģerbonis ar vairoga turētājiem bija arī pilsētas rātsnama portālā. Tas redzams arī fotogrāfijā. Šis fakts jelgavniekiem dod pilnīgas tiesības lielo ģerboni paturēt. Gan Rīga, gan Jelgava abas vēsturiski ir galvaspilsētas, tāpēc tur nav nekādu pārspīlējumu. Šo jelgavnieku iniciatīvu Heraldikas komisija pārrunāja un atzina par pilnīgi pamatotu.
– Mūsdienās Jelgavā saasinājies jautājums, kā nodrošināt mūsu izcilākās būves – pils – funkcionalitāti. Jūsu vadīto Rundāles pils muzeju gadā apmeklē pat 240 tūkstoši ekskursantu, tur notiek sabiedriski pasākumi. Taču Jelgavas pils aizpildīšana ir liela problēma. “Treknajos gados” pieņemtā lēmuma rezultātā no pils uz jaunu mācību korpusu Pārlielupē aizgāja LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāte. Nākamgad no pils aizies Valsts ģimnāzija, kas tajā izmitināta uz skolas remonta laiku. Ievērojamu pils daļu aizņem Lauksaimniecības fakultāte, kur šogad pirmajā kursā daudz budžeta vietu paliek neaizpildītas…
Tas ir ļoti nopietns jautājums. Hercogs Bīrons Jelgavas pili nepabeidza. Tā jau sākotnēji bija iecerēta par lielu. Brīnišķīgs bija pirmskara Latvijas valdības lēmums pilī izvietot Lauksaimniecības akadēmiju. Ja tā nebūtu nolemts, Jelgavas pils, visticamāk, būtu jau aizgājusi bojā. Es nesaprotu, kāpēc augstskolai vajadzēja celt jaunu mācību korpusu, ja varēja izmantot pili. Varu tikai fantazēt par to, ko augstskola un pilsētas pašvaldība spētu izdomāt, taču, manuprāt, gandrīz vai ar varu kaut kas ir jāliek pilī iekšā. Mājas iznīcina tas, ka tās paliek tukšas. Tikko nav apdzīvotas, sāk bojāties. Notiek kaut kas dīvains – mājas atmirst kā dzīvas būtnes.
Rundāles pilī tagad trūkst vietas. Ar visu to, ka Rastrelli laikā bija 138 telpas, bet pēc tam, kad izbūvējām cokolstāvu, to ir ap 250, mums vēl ir vajadzīga vieta krājumu glabātuvei. Izmantojam visas blakus ēkas – stalli, bijušo krogu. Ar vienu pašu muzeja funkciju esam piepildījuši pili kā kausu līdz malām.
– Ar Rundāles pils apkārtnes apbūvi arī esot bijušas problēmas, tomēr, būdams jauns pils muzeja direktors, panācāt, ka Pilsrundāles ciemats atrodas pienācīgā attālumā no pils.
Pilsrundālē bija jāuzceļ ciemats un skola, bet tam atrada vietu, kur tie neduras acīs. Pirmā māja, ko uzcēla 1978. gadā un kur es arī dzīvoju, bija domāta muzejniekiem. Tā atrodas gandrīz divu kilometru attālumā no pils un aiz kokiem. Tajā pašā laikā tas nav ļoti tālu un ir sasniedzami, ejot kājām. Vēlāk bija ierosme pils tuvumā atvēlēt zemi individuālai apbūvei, taču tā tika apstādināta.
Visā Eiropā gandrīz nav nevienas tādas pils, kura būtu tik zaļā, tik tīrā un neapbūvētā ainavā, kas liekas tāda kā 18. gadsimtā. Ne velti pie Rundāles pils grib ierīkot heliportu. Ja mēs lidotu virs Versaļas pils Francijā, tad redzētu, ka tā ir iežņaugta no visām pusēm. Arī Vācijā, Potsdamā, Sansusī pils simetrijas ass atduras pret debesskrāpi.
– Šogad Rundāles novads pašvaldību vēlēšanās izcēlās ar to, ka bija tikai viens saraksts – “Cilvēkiem un zemei”. Tas, jūsuprāt, bija pieņemami?
Centrālā vēlēšanu komisija aicināja uztaisīt vēl vienu sarakstu, bet rundālnieki godīgi pateica: ”Ko tad mēs mākslīgi savāksim kaut kādu kompāniju!” Viens pie otra ir pieraduši, cits citu pazīst. Nav jēgas veidot mākslīgu opozīciju. Novada dzīve rit normāli. Rundāles pašvaldība lietām pieiet ļoti pragmatiski, nav tādas politisko uzskatu cīņas kā Rīgā vai citviet.
– Saistībā ar Latvijas simtgadi, nerīkojot atsevišķu konkursu, par 150 tūkstošiem eiro Jelgavā uz Dobeles pusi, Lielās ielas malā, taps Kārļa Īles vides objekts “Laika rats”. Vismaz daļai pilsētas mākslinieku pret to ir iebildes, taču projekts iet savu gaitu.
Savulaik arī Bīrona un Konrāda fon Manderna skulptūras tā pēkšņi kā no gaisa uzkrita uz Driksas tilta. Par vides objektiem es neizteikšos. Jelgavniekiem iesaku no jauna izkalt zudušo obelisku Švanderam Mīlestības alejā, kas tiešām ir kaut kas kultūrvēsturisks, autentisks un īsts. Tāda nekur pasaulē nav. Tik dīvaini, tik ķerti! Turklāt 18. gadsimts! Domāju, Jelgavas viesi dotos uz Mīlestības aleju un brīnītos par šiem diviem draugiem – Kristapu Ludvigu Teču, kura marmora urna ir saglabājusies, un Sigismundu Georgu Švanderu, kas bija ārkārtīgi izcilas personības. Kurzemes hercoga galma padomnieku Švanderu hercogs Pēteris, arī hercogiene Doroteja ļoti respektēja. Var teikt, ka viņš turēja nesavaldīgo un kaprīzo hercogu rāmjos. Švanders bija viens no nedaudzajiem, kas iepriekš zināja un kārtoja hercoga un hercogienes laulāšanos. Pa daļai politisku apsvērumu dēļ, nevēloties sadusmot Krievijas carieni Katrīnu II, kas Pēterim bija “piespēlējusi” iepriekšējo sievu, ar kuru laulība izjuka, hercogs ar hercogieni gribēja laulāties slepeni. Taču Švanders Pēterim pierādīja, ka tas nebūtu pareizi. Dažas stundas pirms iešanas pie altāra Švanders Dorotejai uzrakstīja ļoti skaistu novēlējumu, un viņa atbildēja ar pateicības vēstuli. Švandera obeliska atjaunošana nemaksātu 150 tūkstošus.
– Vēsturnieku publikācijās saistībā ar Latvijas valsts dibināšanu parādās atziņa: ja nebūtu Pirmā pasaules kara un revolūciju, netiktu nodibinātas Baltijas valstis, arī citas valstis, kas līdz tam ietilpa impērijās. Jūs kā mākslinieks esat risinājis arī lielos cilvēces jautājumus.
Nav nekā sliktāka par karu, tajā pašā laikā jāatzīst, ka bez kariem cilvēcei nebūtu attīstības. Karš ir gan milzīgs ļaunums, gan arī bijis šķīstīšanās process, kurā cilvēki kļuva labāki. Kāpēc pirmajos divdesmit gados Latvija uzplauka, izveidojās par līdzvērtīgu Eiropas valsti, bet tagad jau ir pagājuši 27 gadi, taču mēs mīcāmies uz vietas? Tā paaudze iznāca no kara, kur viss bija drupās, bija pārdzīvota visdziļākā nabadzība, šausmas, nāve. Un tad rodas iespēja īstenot sapni par savu valsti. Tas izdevās.
1940. gada okupācija manās acīs ir briesmīgākais, kas Latvijā varēja notikt. Sociālisms vispār cilvēces vēsturē, kā redzams no Ziemeļkorejas un Kubas, ir pilnīgs pārpratums, bet, ja to uzspiež ar varu, – tad noziegums. Bet latviešu sapnis par šiem divdesmit neatkarības gadiem izdzīvoja arī sociālisma laikā.
Trešā atmoda nenotika caur karu. Mēs maigi ieslīdējām jaunajā formācijā ar padomju laika netikumiem un pieradumiem. Piecdesmit gadu bijām mācīti paslinkot, pazagt, pielāgoties, pamelot. Sāksies demokrātija, kapitālisms – viss būs labi? Nekļuva labi.
Tagad visā pasaulē ir neskaitāmi mazi kariņi, konflikti, pat ģimenēs cilvēki nesatiek. Tās ir ilgstoša miera blakusparādības. Taču mūsdienās, kad ir kodolieroči, karu vairs nevar pieļaut. Ir tikai viens ceļš. Katrs strādā ar sevi, nevis paģērē no valsts kaut ko. Nevar cerēt, ka valsts un valdība būs tās, kas visu sakārtos, katram ierādīs savu vietiņu un visu laiku klāsies tikai labāk. Labumu dod tikai katra cilvēka pienesums sabiedrībai.
– Sabiedrībai svarīga ir domu apmaiņa, informācijas aprite. Kā vērtējat inteliģences lomu šajā procesā? Ja inteliģence klusē, tad lietas, kā liecina bēdīgi slavenās “Rīdzenes sarunas”, tiek nolemtas krogā.
Inteliģence kā tautas tribūni un cīņā saucēji parādās tikai vēsturiski izšķirošos brīžos. Tam tā ir jābūt. Inteliģencei nevar prasīt, lai tā visu laiku būtu iekšā sabiedriskajos procesos, rīkotu mītiņus, skrietu un rādītu ar pirkstu. Šai lomai ir masu mediji, kas ir inteliģences aktīvā daļa. Aktīvs inteliģents cilvēks var kļūt arī par politiķi. Taču tad cilvēks nonāk kādas partijas varā, ir spiests pakļauties disciplīnai. Katram tomēr jādara savs darbs. Ja 25 gadus inteliģence būtu nodarbojusies tikai ar politiku, tā būtu zaudējusi sevi. Nebūtu rakstnieku, mūziķu, komponistu.
Tajā pašā laikā inteliģences pienākums ir ik brīdi teikt to, ko domā. Teikt patiesību un būt konsekventiem. Radošu cilvēku priekšrocība ir tā, ka viņi intuitīvi sajūt to, kas slikts un zemisks, un to, kas ir labāks un gaišāks.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Intervijās esat teicis, ka 2018. gada 31. decembrī gatavojaties iet pensijā.
Man ir pienākumi, ko grūtāk ir izpildīt, sēžot Rundāles pils direktora kabinetā pie šiem diviem rakstāmgaldiem. Neviena no manām grāmatām nav uzrakstīta šeit. Tās tapušas mājās pa vakariem, pa naktīm, pa brīvdienām. Man ir vēlēšanās nokārtot to, kas nav izdarīts. Ir vairāki iesākti darbi, ir jāpapildina un jāizdod muzeja bijušo izstāžu katalogi un nelaiķes sievas manuskripts par 18. gadsimta portretiem Latvijā. Gribu vairāk brīva laika.
