Ar virsrakstā likto atziņu sākas mūsu saruna ar Kārli Kalniņu Ozolnieku Sporta centrā, kur kopš 14. septembra viņš ir novada domes oficiāli apstiprināts direktors.
– Kādi apsvērumi bija jaunā izaicinājuma pamatā? – jautāju peldēšanas trenerim, Latvijas Triatlona federācijas izpilddirektoram un Dobeles kluba “Aquatic” vadītājam, kura CV gan liecina par daudzpusīgu izglītību un arī citiem amatiem un prasmēm, kas var būt noderīgas jaunajā postenī.
Pāris pēdējos gadus tiešām biju saistīts tikai ar peldēšanu un triatlonu, bet pirmais darbs pēc atvaļināšanās no militārā dienesta 2010. gadā bija apsardzē. Jāatzīst, ka sākumā tas arī bija interesanti – pārraudzīt un organizēt drošības pasākumus lielajā “Statoil” un “Neste” naftas terminālī. Taču pamazām interesantumu pārņēma rutīna. Arī tobrīd parādījās līdzīgs piedāvājums kā pašlaik Ozolniekos, taču piedzima trešā meita un kādu laiku vēl noturējos galvenokārt materiālu apsvērumu dēļ. Pēc tam gadu nostrādāju par juriskonsultu Izglītības ministrijas Sporta departamentā. Tur bija darbs ar dokumentāciju, kas arī deva milzīgu pieredzi. No 2010. gada būdams Triatlona federācijas ģenerālsekretārs, sporta “virtuvi” jau daļēji zināju, bet ministrijā sīkāk iepazinu normatīvos aktus. Tomēr praktiskās darbības drusku pietrūka, un arī rezultāts mazāk taustāms. Katrā ziņā ne tūlītējs. Lai gan – arī sportā darba augļi nāk ar laiku. To redzu savos audzēkņos, ko trenēju no 2009. gada.
– Dobelnieku klubs “Aquatic” nenoliedzami ir Latvijā pazīstams.
Jā, domāju, ka droši varam saukties par labāko Latvijas bērnu un jauniešu klubu šajā sporta veidā, un liels tajā ir audzēkņu vecāku, ģimeņu nopelns. Faktiski viss klubs ir izveidojies par vienu lielu ģimeni.
– Ja par ģimeni – ko saka jūsējā par jauno darbu Ozolniekos?
Salīdzinot ar braukāšanu uz Rīgu, šeit ir “pasaka”. Pa ceļam atvedu meitas Kristiānu un Anci uz Spīdolas ģimnāziju. Dzīvesvietas pārcelšana, manuprāt, šādiem attālumiem nav vajadzīga.
– Kristiānu pazīstam arī kā Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas audzēkni, sporta meistari ar vairākiem Latvijas čempiones tituliem. Vai visa ģimene esat sportiski?
Sports palīdz visās dzīves jomās. Jo vairāk cilvēks kustas, jo vairāk dzīvē var sasniegt. Nupat biju vienos kursos ar ārzemju speciālistu līdzdalību, kur viņi kārtējo reizi apstiprināja, ka, piemēram, peldēšana kopš agrīna vecuma veicina bērna labāku attīstību, labākas sekmes mācībās. Ar specializētu ievirzi mūsu ģimenē patlaban trenējas vienīgi Kristiāna. Ancei intensīvu sportošanu liedz veselība, taču arī viņa cenšas atrast ar kustību saistītas nodarbes. Sieva Iveta vada vingrošanas nodarbības un turpina mācīties par fizioterapeiti. Ar trīsgadīgo Martu arī vairāk sanāk darboties viņai. Nesen bijām uz baseinu Jelgavas bērnudārzā “Ķipari”, kur Marta demonstrēja, ko mamma iemācījusi. Pats skolas gados trenējos peldēšanā. Līderos nebiju, bet ar darbu sasniedzu diezgan augstu līmeni, un paldies vecākiem, kas uz to mudināja. Bruņotajos spēkos piedalījos militārajā daudzcīņā. Tagad pabraukt ar riteni, paskriet un papeldēt sanāk kopā ar bērniem triatlona treniņos, reizi nedēļā cenšos uz baseinu aiziet individuāli, pa reizei uzspēlēju basketbolu, volejbolu.
– Dobelniekus atpazīst pārsvarā pēc riteņbraukšanas un rokasbumbas, Jelgavā slavenas peldēšanas un airēšanas tradīcijas, vai pirms konkursa uz amatu pētījāt, kādi sporta veidi populāri Ozolniekos?
Kaut kas jau bija zināms. Piemēram, par volejbola komandu “Poliurs/Ozolnieki”. Pirms darba intervijas, protams, pameklēju vairāk informācijas par Ozolnieku novadu un sportu tajā, taču jāatzīst, ka internetā tā bija visai skopa, un sanāca tā, ka intervētājiem jautājumus uzdevu arī no savas puses. Nupat svētdien te notika Ozolnieku čempionāts piecu kilometru skrējienā, un salīdzinoši lielais dalībnieku skaits mani pārsteidza. Zinu, ka šeit ir florbolisti, ka jaunieši trenējas boksā un karatē, ka darbojas novusisti. Katrā ziņā nedomāju neko no esošā nīcināt ārā, taču svarīgs pastāvēšanas priekšnoteikums ir bērnu un jauniešu iesaistīšana. Visi novecojam, un, ja nenāks jaunieši, tad agri vai vēlu attiecīgais sporta veids iznīks.
– Dzirdēts, ka novads grib dibināt savu sporta skolu.
Kāpēc gan ne – sporta skola ar Izglītības ministrijas budžeta apmaksātām treneru algām, pašvaldības atbalstu treniņbāzes un inventāra nodrošinājumam ir labākais variants bērnu un jauniešu iesaistīšanai. Protams, pati dibināšanas ideja un iestādes iespējamās nodaļas pirmām kārtām ir vietējās sporta politikas jautājums. Manuprāt, svarīgi būtu noteikt arī prioritātes. Teiksim, ja novads par tādu ir deklarējis volejbolu, tad nevajag no tā kaunēties. Stadions (kas gan prasās pēc renovācijas) ir laba bāze vieglatlētikai. Nevaram aizmirst blakus esošo ledus halli, kur iespējas daiļslidošanai, hokejam. Skaidrs, ka paši labākie un talantīgākie, tie ar jau starptautiska līmeņa iecerēm vienmēr aizies tālāk – uz Rīgu, Murjāņiem. Bet Latvijas līmeņa sportistus no jebkura bērna var izaudzināt jebkurā sporta skolā, arī Ozolniekos.
– Kā ar jūsu iecienīto triatlonu? Ozolniekos jau redzētas pāris visai plašas sacensības, ir arī dažs labs vietējais šā sporta veida pārstāvis.
Triatlonā tomēr nepieciešama bāze ar peldbaseina pieejamību, kādas novadā nav.
– Sastapām jūs kāpjam uz sporta nama jumta lūkot, kāpēc dažās telpās caur griestiem sūcas ūdens. Tikmēr uz rakstāmgalda vēstule ar vietējo entuziastu lūgumu pēc uzlabojumiem trenažieru zālē. Direktora pienākumi acīmredzot lielā mērā ir saimnieciskas dabas?
Jāgādā, lai ikvienā telpā būtu patīkami uzturēties un darboties. Saimniecība sporta namā liela, kamēr visu apzināšu, paies laiks. Ūdens sūkšanos atklāja lietavas. Tagad gribu, pieaicinot vairākus meistarus, noskaidrot cēloņus un iespējamās bojājumu vietas. Par trenažieru zāli – no lietotājiem vēlējos uzklausīt konkrētus iebildumus, kopīgi izpētījām, kas labojams, noskaidrojām, ka hanteles būtu vajadzīgas. Kopumā saimnieciski jautājumi mani nebaida – ar tiem saskāros, gan būdams Zemessardzes bataljona komandieris, gan apsardzes dienestā, arī pašam ir māja.
– Jaunās domes ievēlēšana nesusi pārmaiņas pašvaldības struktūrā, skarot arī sporta jomu. Vai savā jaunienācēja statusā jūtat atbalstu?
Ja nebūs pašvaldības atbalsta, tad nebūs arī sporta. Pašlaik redzu, ka šis atbalsts varētu būt. Protams, man arī sevi jāpierāda. Vēl neesmu neko vērā ņemamu izdarījis, lai ietu un prasītu. Bet idejas ir, un gaidu prioritāšu virzienus.
