“Kad es biju maza, pasaule bija pilna stāstiem un pasakām. Dzīvības un gaismas caurstrāvota. Man bija savs draugs – Jette, kas pieaugušo un bērnu pasauli, īstenību un fantāziju kopā jauca tik viegli, it kā viss būtu vienuviet, it kā starp tām robežu nemaz nebūtu. Viņā bija tas gaišais, darbīgais miers, kas liek ticēt, ka šajā pasaulē viss ir iespējams,” šoruden iznākušās „Jettes dienu grāmatas” ievadā raksta Elīna Apsīte, kas šajā grāmatā ir no “idejas līdz pēdējam sīkumam”.
Atmodas
paaudze Jetti Užāni jeb Cimdu Jettiņu (1924–2007) pazīst kā izcilu
rokdarbnieci, tekstilmākslinieci, kuras cimdi ceļoja un guva atzinību
izstādēs un kuras devums latviešu pašapziņas celšanā ir augstu
novērtēts. Taču līdz pat “Jettes dienu grāmatas” iziešanai plaši nebija
zināms fakts, ka Jettei bija draudzene, Jelgavā labi pazīstamā pedagoģe,
režisore un producente Elīna Apsīte. Viņu kā septiņgadīgu bērnu pie
Jettes Užānes uz Vidzemi, Dzērbenes pagasta Lejniekiem, vecāki pirmo
reizi aizveda 1981. gada vasarā. Kopīgās vasaras turpinājās līdz 2007.
gadam, kad Jette aizgāja aizsaulē. Pēc tam Elīna izlasīja viņas
dienasgrāmatas un nolēma, ka draudzenes rakstītais ir jāizdod. Šoruden
nodoms ir īstenojies.
– Kā 1981. gadā sākās Jettes Užānes un tava draudzība?
Tajā
laikā Jelgavas Ādolfa Alunāna tautas teātris, kurā spēlē arī mans tēvs
Māris Brancis, vasarā nedēļas nogalēs brauca pa Latviju ar viesizrādēm.
Tā vienu reizi bija jādodas uz Dzērbenes pusi. Kaut kā sagadījās, ka
sarunātās naktsmājas aktieriem pēkšņi atteica. Tad režisore Inta Alekse,
kas uzaugusi Jettei kaimiņos, tās sarunāja pie pazīstamiem cilvēkiem.
Jette Lejniekos dzīvoja viena pati, tāpēc daļu teātra izmitināja viņas
mājās. Absolūti netīšām sanāca, ka Lejniekos nokļuva arī mans tētis, kas
ir profesionāls mākslas zinātnieks. Viņi ar Jetti toreiz norunāja līdz
rīta ausmai. Sarunas rezultātā 1981. gadā Jelgavā Jettei bija pirmā
personālizstāde. Šķiroties tētis pajautāja, vai drīkst paciemoties
atvest arī sievu un meitiņu. Jette atļāva. Ļoti labi atceros savu pirmo
ierašanos Lejniekos. Man jau likās, ka Jetti esmu kādreiz satikusi.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 5. oktobra “Zemgales
Ziņās”
