Ziemas un vulkāni
Didonas kundze norijusi četrpadsmit tabletes no viena iepakojuma, deviņas – no otra un astoņas no trešā. Pašnāvības mēģinājums. Mēdejas kundze uz slimnīcu atvedusi piecus mēnešus veco dēlēnu, kurš sver 12 kilogramu. Nav prāta darbs mazuļa pienam piejaukt medu un dzirdīt viņu ar kolu. Bet Šēnas kundze šausmīgi baidās no adatām, tomēr tai gatavojas veikt ļaunāko no visām punkcijām – arteriālo asiņu gāzu analīzi. Lai novērstu asarās izplūdušās pacientes uzmanību no adatas, interne, kas ir liela Maikla Džeksona fane, sāk dziedāt un dejot. Ierašanās autoavārijas vietā, lai paziņotu astoņus un vienpadsmit gadus veciem bērniem, ka viņu mamma – automašīnas vadītāja – vairs nebūs kopā ar tiem. Ikviens, kam kaut nedaudz nācies uzkavēties slimnīcas uzņemšanas nodaļā, var tikai aptuveni nojaust, kāda ir uzņemšanā, ātrās palīdzības brigādē vai nodaļās strādājošo ārstu un pārējā personāla ikdiena. Asprātīgam humoram mijoties ar smeldzi un kamolu kaklā, paša pieredzētajos stāstos grāmatā “Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā” ļauj ieskatīties Batists Boljē.
B.Boljē ir franču autors, kurš 2013. gadā par savu blogu, kam ir tāds pats nosaukums kā grāmatai, saņēma balvu par mediķu un pacientu savstarpējās izpratnes veicināšanu. Grāmatā minētās situācijas un komiskie atgadījumi ir patiesi, piedzīvoti, strādājot par internu slimnīcā, un, kā raksta autors, “vislielākās muļķības, kuras esmu piedēvējis saviem kolēģiem, patiesībā pastrādāju es pats”.
Kādai pacientei tiek dots Kartāgas valdnieces vārds, kāds kungs tiek nosaukts Bībeles personāža Lācara vārdā, tekstā parādās arī izteicieni latīņu valodā, atsauces uz kino un multiplikācijas filmām, Francijai raksturīgajām reālijām.
Balvu par mediķu un pacientu savstarpējās izpratnes veicināšanu B.Boljē patiešām pelnījis. Viņam lieliski izdevies ne vien raksturot katra pacienta gadījumu, bet arī parādīt, ka arī ārsti ir tikai cilvēki, kas mīl, pārdzīvo, kad nav izdevies palīdzēt, arī viņi dzīvo kopmītnēs, bet pēc darba nododas izklaidēm. Grāmata sarakstīta labā valodā (droši vien arī tulkotājas un literārā redaktora nopelni), tādēļ lasīšana ir raita. Autoram arī izdodas nokļūt līdz lasītājam un iedarbināt cilvēkam raksturīgo līdzi jušanas mehānismu. Tā tas notiek ne vien vairākās sīkās epizodēs, bet arī septiņu dienu garumā sekojot līdzi lēnajai sievietes Ugunsputna izdzišanai. Zinot, ka viņai vairs nav atlicis daudz, galvenais varonis ik dienu apmeklē sievieti un lasa priekšā komiskus stāstus no savas pieredzes. Tomēr ne jau tikai līdzjūtība viņu saista pie sievietes Ugunsputna. Viens otrā viņi ir atraduši kaut ko dārgu un pazaudētu.
“Viņrīt, kad es tev prasīju, kas ir laime, tu teici: “Man pietiktu ar zaļu treileru, vasaru logā un manu mazo puisēnu līdzās. Viņš vaicātu, vai drīz varēs redzēt jūru. Un ja vēl skanētu dziesma itāļu valodā… Tāda man šķiet laime: gandrīz kā valgu smilšu smarža.” Un tagad es tev saku, ka tas ir jauki, jo tavs stāsts turpināsies tieši tā: tavs dēls būs kopā ar tevi, un jūs abi iesiet pa pludmali. Debesīs peldēs mākoņi, taču vējš tos drīz izgaiņās. Kopš pasaule pastāv, sniegs kūst, vulkāni norimst un ceļi atkal ir izbraucami. Ģimenes šķiras un atkal satiekas. Tās staigā pa krastmalu, un viļņi glāsta pēdas. Un ir tāda sajūta, it kā ziema un vulkāni nekad nebūtu pastāvējuši.”
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
