Otrā pasaules kara beigās, kad Latvijā nacistu okupantus nomainīja padomju okupanti, daudzi nepamatoti cerīgi runāja par “angļiem” jeb trešo spēku, ar kura palīdzību varēs atjaunot Latvijas valsti. Viena no tā laika ilūzijām bija tāda, ka latviešiem līdzīgi kā Pirmā pasaules kara beigās, kad tika dibināta Latvijas valsts, vajag bruņoties, iet mežā un tad x brīdī ar ieroču spēku atgūt zaudēto brīvību. 1944. gada vasarā, kad fronte tuvojās Jelgavai, traģiski notikumi risinājās Valgundes pagastā, kur grupa nacionāli noskaņotu vīru ar varu atņēma vācu karavīriem kravu ar ieročiem, kas būtu domāti mežabrāļu cīņās.
1936. gadā dzimušais agrākais valgundnieks Gunārs Vilde šo laiku ir aprakstījis caur bērnības atmiņām. Viņa stāsts ir kā godinājums mātei, kura cauri kara un okupācijas grūtībām izveda trīs bērnus. G.Vildes tēvs gāja bojā 1941. gadā, kad, atkāpjoties Sarkanajai armijai, izvērtās kārtējais terora vilnis.
Skaidrs, ka šajā aprakstā kā mutvārdu vēstures liecībā iespējamas neprecizitātes un kļūdas, tomēr tas var būt pamats sarunai, kas tad īsti notika tajā laikā Valgundes pagastā un Latvijā.
Vācu laikā Valgundes pagasta Purmaļos notika nelaime. Strādniece Minna kūtī, laikam gribot savākt barību, ko bullis bija savilcis zem kājām, piegāja tam no muguras. Bullis, kuram pamatīgi ragi bija izvērsti no galvas uz sāniem, tikai nevainīgi atskatījās, taču rags iedūrās Minnai krūtīs un viņu atspieda pret aizgalda sienu. Purmaļos bija trīs vaislas buļļi un viens vaislas ērzelis. Tie apkalpoja visus pagasta lopus.
Minnu apglabāja, bet govis un ķēves meklējās. Priekšzīmīgo Purmaļu saimnieki Fricis un Emīlija Zikmaņi, viņu dēls Olavs bija sprukās. Neviens neuzņēmās darbošanos ar šiem spēcīgajiem un neprognozējamiem vaislas dzīvniekiem.
Vecais saimnieks Fricis Zikmanis agrāk bija pagasta vecākais, taču vecumā bija kļuvis kluss un mierīgs, jo smagi slimoja ar Parkinsonu. Frici cienīja, jo viņa laikā uzplauka Valgundes pagasta labklājība. Tika uzcelts “biedrības nams” ar deju zāli un skatuvi. Vācu laikā tur bija iekārtota septiņgadīgā pamatskola, kur es mācījos. Friča dēls Olavs strādāja par pagastveča vietnieku (pagastvecis vācu laikā bija Zāle no Kulbiņām). Abi Zikmaņi zināja visus pagasta iedzīvotājus, arī atraitni Zentu Vildi, kas kara sākumā palika viena ar diviem bērniem. Savu saimniecību uzturēt vienai sievietei bez vīrieša bija neiespējami.
Zenta bija zināma ar savu uzņēmību, apsviedību un neparastajām darbaspējām. Viņai Olavs Zikmanis piedāvāja nākt strādāt par lopkopēju uz Purmaļiem.
Vācieši sviestu smērēja citādi
Krievu karaspēks, 1941. gadā atkāpjoties, pretestību vāciešiem neizrādīja. Tikai viens “kukuruzņiks” divplāksnis nometa Valgundē divas bumbas. Viena nokrita atklātā laukā, bet otra trāpīja Purmaļos kaimiņos esošajām Majoru mājām. Bumba sprāga tajā istabas daļā, kur gulēja Majora sieva un meitiņa. Abas aizgāja bojā. Vecā māte un Majora dēls Jānis gulēja citā istabā. Tie palika sveiki un veseli. Saimnieks tajā naktī nebija mājās un arī palika dzīvs.
Zikmaņiem Majori bija tuvākie kaimiņi. Pēc pārvākšanās uz Purmaļiem es gandrīz visu dienu pavadīju pie Majora Jāņa, kas bija dažus gadus vecāks un arī fiziski stiprāks.
Atceros, kā Purmaļu sētā lepni iebrauca vācu karavīri. Jaunas mašīnas, jauni zēni skaistās jaunās uniformās. Tūdaļ pie akas mazgājās, bet vakarā sapulcējās un dziedāja akordeona pavadībā. Viņi Purmaļos uzturējās dažas dienas. Lauku virtuvē vārīja ēdienu, arī mūs cienāja. Man vēl deva konfektes – apaļas ripiņas, ietītas stobriņā, – stiklenes. Māte novēroja, ka vācieši, smērējot sviestmaizi, beigās visu uzsmērēto nokasa nost. Uz maizes paliek vien tik daudz sviesta, cik ieķēries maizes porās. Tā viņa nodomāja, ka Vācijā bijis ļoti trūcīgi ar sviestu. Mēs uz maizes smērējām pamatīgu sviesta kārtu.
Labāk ar šauteni savā pagastā nekā Krievijā
Kad pirmie vācieši aizbrauca, līdz 1944. gadam Valgundes pagastā neviens karavīrs neparādījās. Tajā laikā pagastā kārtību uzturēja šucmaņi, no kuriem Olavs Zikmanis bija galvenais atbildīgais. Ap viņu grozījās visi pārējie šucmaņi: Majors, Greza, manas mātes brālis Osvalds un vēl daži.
Šucmaņi bija jauni, spēcīgi vīrieši, vienīgie zemes strādnieki savā zemnieku saimniecībā. Bez viņiem tā nevarēja pastāvēt, tādēļ viņi bija atbrīvoti no iesaukuma leģionā. Neviens nevēlējās doties uz fronti kaut kur Krievijā. Varēja būt, ka tajā laikā kādiem desmit pagasta vīriem pienāca pavēstes ierasties iesaukšanas vietā Jelgavā. Tad bija jāizšķiras, vai iet turp, kur sauc, vai arī gaidīt, kamēr notiesās un nošaus tepat Latvijā.
Taču Purmaļos dzīve ritēja mierīgi. Nauda nāca – govis stāvēja rindā uz iebraucamā ceļa. Mana māte, turēdama aiz riņķiem degunā, vadāja buļļus. Arī staltais ērzelis – brūns šķirnes Latvijas braucamais – nebija bez darba. Kā darba zirgs uz lauka viņš nebija derīgs: tramīgs, nemācīts kaut ko vilkt, pat koda otram zirgam, taču kā pēcnācēju radītājam viņam ķēvju netrūka.
Purmaļos bija divas kūtis. Viena vaislas dzīvniekiem, otrā turēja desmit, divdesmit nobarojamās cūkas, sivēnmāti un kādas 20–30 vistas. Tos apkopa darbā pieņemta jauna sieviete Erna Ivanova no Kociņu mājām, klusa un strādīga.
Manai mātei pienākums bija apkopt tikai buļļus un zirgus. Aitas, kas arī bija Purmaļos, pašas apkopās. Vasarās buļļi ganījās zālājos pie ķēdes piesieti. Reizēm tie bauroja, reizēm ārdījās, zemi spārdot pa gaisu. Reiz tā ārdoties, viens bullis norāvās no ķēdes, un arī riņķis izrāvās tam no deguna. Tas bija ļoti bīstami, jo bulli var savaldīt, tikai turot aiz riņķa degunā, kas tam ir ļoti sāpīgi. Mātei izdevās pielabināties šim “bēglim” un uzlikt iemauktus. Viņa nekad nesita bullim, vienmēr piegāja glaudot un pielabinoties, tādēļ arī buļļi viņai klausīja.
Vēstule no lidmašīnas
Purmaļos visi ēda pie viena saimes galda vienu ēdienu, arī divi laukstrādnieki – krievu tautības gūstekņi. Olavs bija pilnvarotā persona gūstekņu dalīšanā saimniekiem. Pats viņš bija paņēmis tiešām simpātiskus zēnus – lidotājus. Vienu sauca Nikolajs. Arī man viņi bija draugi. Gūstekņiem bija laime tikt brīvībā, nevis atrasties lēģerī, sevišķi Jelgavas cietumā.
Visu Purmaļos veica gūstekņi un algoti cilvēki. Olavs nepiedalījās nekādos darbos. Viņš deklarēja, ka saņem tik lielu algu, ka nepieciešamos darbiniekus var noalgot. Rītos Olavs ar velosipēdu “Erenpreiss” aizbrauca uz darbu un atgriezās tikai vēlu vakarā. Ciema ļaudis daudzkārt viņu vakaros gaidīja pie ceļa bērziem, jo tikai tad to varēja satikt. Galvenā problēma saimniekiem bija nespēja izpildīt nenormāli lielās nodevas – graudi, piens, gaļa, olas. To iepirkums bija par reihsmarkām, kurām nebija nekādas vērtības. Par nodevu neizpildi draudēja ar Salaspili. Atceros, ka bieži vien Olavs saviem gaidītājiem teica: “Ej mājās un neliecies ne zinis!”
Olavs perfekti prata vāciski, viņam bija kaut kāda pazīšanās pie reihskomisāra fon Medema, kas dzīvoja Jelgavas pilī. Caur šo pazīšanos viņš izpestīja no apcietinājuma Valgundes “krievu laika” funkcionārus, kas nebija nekādi komunisti un neko ļaunu nebija darījuši. Viens no tādiem bija “sarkani” noskaņotais Danču saimnieks Ģederts Gulbis. Pēc kara viņš kļuva par izpildkomitejas priekšsēdētāju un vismaz mūs ar māti izvedamo sarakstā neielika. Olavs piedalījās arī pagasta saviesīgajā dzīvē, bija galvenajās lomās valgundnieku pašdarbības teātrī – spēlēja Blaumaņa komēdijas.
1944. gada vasarā visi gūstekņi no zemnieku saimniecībām bija jāsavāc pagastmājā. Purmaļu zēnus neviens uz pagastmāju neveda. Mana māte katram iedeva pa kukulim maizes un šķiņķi – lai iet, kur paši vēlas. Atceros, ka žēli noskatījos, kā mani labie paziņas aizgāja pa taciņu uz meža pusi. Olavs kaut kā tika galā ar to gūstekņu savākšanu, jo kārtības jau kara beigu posmā nebija nekādas. Vēlāk, kad ienāca krievi, virs Purmaļu mājām riņķoja “kukuruzņiks” un nometa mums sirsnīgu pateicības vēstuli. Tātad zēni bija atkal lidotāji Jelgavas lidlaukā un atcerējās savus labos saimniekus.
Otro reizi ar vāciešiem
Dzīvojot Purmaļos, es nakšņoju vienā istabā ar māti, māsu Lilitu un saimnieku dēlu Olavu. Tajā laikā Olavs un mana māte bija precējušies. Pie loga bija viņa rakstāmgalds. Tā vidējā atvilktnē atradās melns revolveris “Parabellum”. Smags, īsts vācu kaujas ierocis. Atvilktnē bija arī maza, brūna pistole “Monte Kristo” – manas mātes personiskais ierocis. Tas man patika, un es to bieži pārcilāju. Vēlāk, kad ienāca krievi, māte savu pistoli iemeta dīķī, kur mērcēja linus.
Pēkšņi kādu dienu 1944. gada vasaras sākumā norūca motori un sabrauca pilna sēta ar vāciešiem. Redzēju, kā Olavs paķēra no rakstāmgalda atvilktnes savu “Parabellum”, izlēca pa logu, aizskrēja uz dārzu un pazuda. Arī es nobijos un izlēcu pa to pašu logu. Aizskrēju līdz ogu krūmiem, bet Olavu vairs neredzēju. Līdu pa robežgrāvi lauka virzienā. Kādu puskilometru nolīdis, pusguļus šķērsoju lauku un aizzagos līdz Siliņu mājām. Siliņi man likās visuzticamākie kaimiņi. Tur arī vakarā mani sameklēja māte un pārveda mājās.
Vācieši atkāpjoties vairs neuzskatīja, ka jāatbalsta saimniecības ar vienīgo darbaspējīgo vīrieti. Arī šucmaņi vairs nebija vajadzīgi. Tādēļ tika izsludināta totālā mobilizācija – visi līdz šim atbrīvotie no iesaukuma vācu armijā saņēma pavēstes. Šucmaņiem šautenes bija jānodod pagastmājā. Olavs zināja, kurā dienā brauks ieročiem pakaļ un vedīs tos uz Jelgavu. To viņš pateica arī manas mātes Zentas brālim Osvaldam Kulbergam. Osvaldam bija nelegāla pistole, kas bija noslēpta mājas sienā aiz dēļa. Mātes jaunākais brālis Imants man kādreiz to parādīja.
Osvalds kopā ar Imantu sagaidīja pajūgu ar šucmaņu šautenēm. Notika šaudīšanās (pēc vairāku citu veco valgundnieku atmiņām, šajā apšaudē tika nogalināts vācu virsnieks, kas veda ieroču kravu, – red.). Abi brāļi savāca visus ieročus. Man tajā dienā gadījās būt viņu mājās. Imants bija apkāries ar šautenēm, tur pat bija rokas ložmetējs. “Mums šodien ļoti svarīga un liela diena,” viņš sacīja.
Ieročus viņi noslēpa kaut kur mežā. Tie bija paredzēti aizsardzībai un izdzīvošanai kā mežabrāļiem, jo neviens no šucmaņiem nevēlējās doties armijā. Kādas pāris nedēļas pēc šī notikuma mātes brāļi nodzīvoja, slēpjoties mežā. Arī man parādīja bunkuru, kur naktīs vīri pārgulēja. Bet tā kā neviens viņus nemeklēja, tie sāka mierīgi dzīvot mājās.
Arī Olavs paļāvās, ka aizdomas par apšaudi uz viņu nekritīs, un mierīgi dzīvoja mājās. Turklāt viņam bija labas attiecības ar štāba virsniekiem, kuri dzīvoja Purmaļos un valkāja zili pelēko armijas uniformu.
Taču netālajās Graudu mājās bija iekārtojušies “brūnie” – vienība, kas sedza armijas atkāpšanos, tostarp tvarstīja un iznīcināja dezertierus, kā arī iesaukumam nepakļāvīgos. Viņiem pie krūtīm bija četrkantīga metāla tāfelīte ar suņa galvas bareljefu.
1944. gada augusta sākumā kādā pusnaktī “brūnie” ieradās arī Purmaļos, lika Olavam saģērbties un doties līdzi. Olavs apelēja pie saviem draugiem ”zili pelēkajiem”, kas bija apmetušies blakus istabā, ka noticis pārpratums, taču tie nereaģēja.
Izbēga tikai viens
Tajā naktī arestēja vairākus šucmaņus. Sagūstītos aizveda uz Vidiņu mājām, kuru saimnieks bija Augusts Fogts. Vēlāk mežsargs Roberts Cabe, kas arī bija starp apcietinātajiem, man izstāstīja, kas notika tālāk. Sagūstīto bars tika ielaists Vidiņu sētsvidū. Sargi teikuši: “Kas grib padzerties, lai iet pie akas. Kuri negrib – lai tūlīt uz kūti.” Roberts, ko sauca vienkārši par Robi, bija apķērīgs zēns. Dzert viņš negribēja. Bet aka Vidiņos atradās netālu no kūts stūra, un viņam iešāvusies prātā doma, ka varbūt var mēģināt bēgt. Robis novērojis, ka sargkareivis, atspiedies pret sētu, skatās kaut kur tālumā. Puisis padzēries pie akas, tad veikli aizskrējis aiz kūts un pieliecies laidis kājām vaļu pa rudzu lauku. Sargkareivis atģidies, ka sargājamais pazudis, šāvis, bet pakaļ nav dzinies. Mājās pārnācis, Robis teicis: “Uz mani šāva, bet netrāpīja. Es steigšos brīdināt pārējos.”
Pārējie arestētie pēc dažām dienām no Vidiņu kūts pārvesti uz Graudu mājām, kur atradās “brūno” štābs un kur visi tāpat ieslodzīti kūtī. Mana māte, uzzinājusi, ka ne tikai vīrs Olavs, bet arī brāļi Osvalds un Imants ir apcietināti un atrodas Graudos, apņēmības pilna, ka raudās, lūgsies, solīs visu, kas ir, lai tikai atlaiž apcietinātos mājās, devās turp. Diemžēl viņas gājiens neko nedeva. Netālu no ceļa karavīri pļaviņā bija izrakuši bedri. Ieslodzītos izveda pļavā un palaida. Astoņpadsmitgadīgais Imants bija meties skriet uz ceļa grāvja pusi. Lode viņu panāca. Pārējos lodes nopļāva uz vietas. Pēc tam nošautie aizvilkti uz bedri un aprakti.
1944. gada oktobrī padomju vara piederīgajiem ļāva atrakt bedri un nošautos apbedīt dzimtas kapos. Arī es biju aizgājis skatīties, bet tuvumā nepiegāju, jo bija nežēlīga līķu smaka. Vīri strādāja gāzmaskās. Izraktie ķermeņi bija izlikti gar Deģu ceļa malu. Tur tos atpazina tuvinieki. Divus nošautos, kuriem neatradās piederīgie, atlika atpakaļ bedrē. Tur viņi guļ vēl šodien. Pats redzēju tos puišus pelēkās biksēs un kreklos tērptus.
Bēru dienā Purmaļu sētsvidū rindā tika nolikti astoņi zārki. Septiņi bija no Olava “draudzes”, bet Majora zārkam blakus bija viņa dzīves draudzenes, Grezas māsas, zārks – tieši tajā laikā viņa bija mirusi no difterijas. Visus reizē izvadīja mācītājs Stefenhāgens, kurš bija valgundnieks un dzīvoja Lielupes krastā. Jaunās varas pārstāvji bērēs nepiedalījās.
Pagasta izpildu komiteja pieņēma lēmumu, ka Purmaļi ir nacionalizējami, jo īpašnieks sadarbojies ar vācu okupācijas varu. Saimniecība bija labākā tajā pusē un iepatikusies jaunajam pagasta priekšniekam.
