“Tautumeitas” mūzikā ir patiesas pret sevi un pauž sievietes būtību.
Pēdējā gada laikā Latvijā strauju popularitāti iemantojusi etnomūzikas grupa “Tautumeitas”, kurā apvienojušās sešas mūziķes – Asnate Rancāne, Laura Marta Arāja, Aurēlija Rancāne, Lauma Bērza, Ilona Dzērve un Laura Liepiņa. Piektdien, 13. oktobrī, “Tautumeitas” kopā ar bungu un dūdu grupu “Auļi” Jelgavas Kultūras namā uzstāsies kopīgā albuma “Lai māsiņas rotājas” prezentācijas koncertā, uz kuru biļetes gan labu laiku jau kā izpārdotas.
“Tautumeitas” šogad nosvinējušas divu gadu jubileju un turpina izkopt sev tuvo latviešu tradicionālo daudzbalsīgo dziedāšanu, kurā skolojušās pie teicējām un arī vokālajiem pedagogiem. “Tautumeitu” plānos ir ne vien popularizēt tautas mūziku tepat Latvijā, bet arī iekarot ārzemju tirgu. Kā atzīst grupas izveidotāja Asnate Rancāne, – lai ārzemēs gūtu panākumus, nav svarīgi, kādā valodā tu dziedi, taču sniegumam jābūt kvalitatīvam. Sarunā Asnate stāsta par grupas izveidošanos, sievišķās un vīrišķās enerģijas mijiedarbi sadarbībā ar “Auļiem” un dalību televīzijas šovā “X faktors”.
– “Tautumeitas” radās laikā, kad gatavojāties savam koncerteksāmenam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Galvenais iemesls bija mans koncerteksāmens, beidzot bakalaura studijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas katedrā. Katram studiju beidzējam ir jāsagatavo koncerts, kurā viņš pauž kādu savu pētniecisko ideju. Tā kā mans bakalaura darbs bija saistīts ar Aulejas vokālās mūzikas pētniecību, šo mūziku arī atskaņojām. Loģiski, ka lielākā daļa grupas meiteņu ir akadēmijas etnomuzikoloģijas studentes, bet divas ir no malas – mana māsa Aurēlija un draudzene Laura Liepiņa.
Otrs iemesls – man jau sen bija vēlme izveidot profesionālu ansambli, kurā mēs varētu izpausties tieši daudzbalsīgajā dziedāšanā un arī radīt mūziku, kāda mums patīk. Koncerteksāmens pamudināja rīkoties.
– Vai uzreiz pēc eksāmena bija skaidrs, ka turpināsiet darboties kopā?
Tas mums bija skaidrs jau pirms eksāmena, bet nebija skaidrs, kādā virzienā mēs ietu. Gatavojoties eksāmenam, dziedājām tikai a cappella, tikai autentisku, rekonstruētu mūziku, tādu, kādu Aulejas sievas dziedāja pirms gadiem sešdesmit. Nepārveidojot un nesamākslojot tradicionālo mūziku, mēs izrādām mīlestību un cieņu pret to.
Kā jau jauniem un radošiem cilvēkiem, ar laiku radās vēlme eksperimentēt un dot kaut ko no sevis. Sākām komponēt, aranžēt. Ļoti ilgi taustījāmies, kādā virzienā strādāt. Sākumā mums bija koncerts ar elektroniskās mūzikas skaņu mākslinieku. Taču kaut kas līdz galam mūs īsti neapmierināja, pašas sākām spēlēt instrumentus. Beigu beigās pieaicinājām citus profesionālus mūziķus – Staņislavu Judinu ar kontrabasu un Mārtiņu Miļevski ar bungām. Tagad tā mūzika ir kļuvusi pilnīga. Vienmēr jau ir kādi meklējumi, bet šis ir tas brīdis, kad esam atradušas sevi, to, kas mums visām patīk.
– Kā jūs raksturotu savu mūziku?
Atslēgas vārds ir patiesums pret sevi. Savā mūzikā mēs paužam sievietes būtību. Visas dziesmas izlaižam caur sevi, tāpēc mums ir gan maigas, liriskas šūpuļdziesmas, gan mums patīk parādīt sievietes spēku. Mēs arī nebaidāmies sadarbībā ar “Auļiem” spēlēties ar sievišķo un vīrišķo enerģiju. Man ir liels prieks, ka vīrišķā enerģija, lai arī spēcīgāka savā būtībā, nenomāc sievišķo. Dažreiz ir pat tieši otrādi – tā sievišķā līst pāri malām. Kā jau meitenēm, uz skatuves mums mēdz būt visdažādākais noskaņojums. Arī koncerti ir tik atšķirīgi, jo esam ļoti mainīgas. Ja mums ir labs garastāvoklis, varam koķetēt, bet varam būt arī maigas un nopietnas.
Kopumā cenšamies radīt mūsdienīgu mūziku. Tas nenākas viegli, dziesmas top diezgan lēni un pārdomāti, jo nav jau nekādu iestrādātu šablonu. Latvijas postfolklora gan plaukst un zeļ, bet mēs cenšamies meklēt savu ceļu, un tas vienmēr paņem vairāk laika. Mēs arī nebaidāmies atzīt, ja kaut kas nesanāk, un pastāvīgi maināmies. Tā jau ir atslēga uz veiksmi, ka tu nepārtraukti dari un nebaidies, jo bailes pazudina.
– Veiksmīga izvērtusies jūsu sadarbība un enerģiju apmaiņa ar “Auļiem”.
Esmu dzirdējusi viedokļus, ka nu jau to enerģiju ir par daudz, jo tās visu laiku ir cīņā. Strādājot pie albuma, esam to noklausījušies simtiem reižu un pieraduši, bet domāju, ka cilvēkam, kurš klausās pirmo reizi, ir tāds pilnīgs, bagātīgs iespaids.
Koncertā ir līdzīgi. “Auļu” mūzika ir vairāk deju mūzika, bet kopā mēs stāstām stāstu. Albuma tēma ir kāzas, un mēs liekam ieklausīties sajūtās, ko meitene pārdzīvo šajā procesā. Ir ļoti daudz emociju – prieki, skumjas, pārdomas.
– Uz skatuves kopā esat 17 cilvēku. Kā izdodas sadarboties?
Protams, darbā ar tik daudziem radošiem cilvēkiem vienmēr jābūt dzelžainai kārtībai. Mēs vienmēr visu cenšamies izplānot. Radošajā procesā plānošana bieži vien ir sarežģīta, bet mums nekas cits neatlika. Tikko vienojāmies sākt kopīgu projektu, svarīgs bija termiņš, jo tik lielā komandā viss var vilkties mūžīgi. Mēs to negribējām. Pret mēģinājumiem katram mūziķim bija jāizturas atbildīgi, jābūt disciplīnai. Beigās viss tika paveikts diezgan īsā laikā.
“Auļu” vadītājs Kaspars Bārbals ir ļoti labs vadītājs, viņš arī veica iekšējo organizāciju. Tāpēc visi, sekojot viņa paraugam, centās, cik spēja. Neskaitot 17 mūziķus, mums ir liela komanda, kas darbojas aiz skatuves. Tie ir skaņu inženieri, gaismotāji, menedžeru grupa, mākslinieki, dizaineri. Albuma tapšanā arī diezgan daudz paši darījām. Viena no atziņām, kas pēdējā gada laikā nākusi, – vissvarīgākais ir tas, cik cilvēks ir ieinteresēts tajā, ko viņš dara. Neko par naudu nevar nopirkt. Ja viņš nebūs ieinteresēts tavā mūzikā, lai cik tu maksāsi, viņš nekad neizdarīs tā, kā tu vēlies.
– Kā sākās “Tautumeitu” sadarbība ar “Auļiem”?
Kopā piedalījāmies koncertā bērniem, un organizatori vēlējās, lai pēdējo dziesmu “Auļi” un “Tautumeitas” nospēlē kopā. Pati tajā laikā biju Āfrikā, varu tikai atstāstīt, bet koncertos iedegās liesmiņa – visiem iemirdzējās acis, un šķita, ka “Tautumeitas” un “Auļi” varētu būt ļoti laba kombinācija. Koncerts bija decembrī, un jau janvārī sākām darbu pie albuma.
“Tautumeitas” pastāv divus gadus, pirmo gadu dziedājām a cappella un meklējām sevi, tikai gadu esam nopietni koncertējušas, bet viss notiek tik likumsakarīgi un strauji. Ir liels prieks, ka nāk interesanti piedāvājumi. Tūlīt beigsies sadarbība ar “Auļiem”, bet jau nākusi sadarbība ar Mesu. Mums top kopīgas dziesmas, kas ir kaut kas pavisam cits, bet arī tik interesants! Labākais, ka varam palikt mēs pašas. Protams, vienmēr ir jārod kompromisi, bet cenšamies, un ļoti ceru, ka izdodas saglabāt savu stilu.
– Pati ar folkloru esat saistīta kopš bērnības.
Kad biju vēl pavisam maza, vecāki (Asnates tētis ir Latviešu folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, mamma – Iekšlietu ministrijas poliklīnikas laboratorijas vadītāja un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Aīda Rancāne – red.) aktīvi darbojās savā folkloras kopā “Grodi”, mājās tika atskaņoti dažādi ieraksti, un es ar to visu augu, tāpēc tas manī ir tik ļoti iesakņojies. Esmu arī piedzīvojusi lauku atmosfēru, īsto folkloras vidi, kas ir Latgalē, laukos. Sievas, kas ir dzimušas 20.–30. gados, pieredzējušas Latvijas laiku, kad visas tradīcijas dzīvoja reālajā vidē. Tagad mēs tikai klausāmies, atdarinām, mēģinām saprast, kas tas ir. Tie cilvēki to visu darīja pa īstam. Tas mani ir ļoti iedvesmojis.
Mēs, “Tautumeitas”, balansējam starp to, kas patīk cilvēkiem, kuri nav ar folkloru uzauguši, un to, kas patīk mums. Parādām vērtības, ko esam atradušas caur tautas mūziku. Nešķirstām tik ļoti grāmatas, nemeklējam melodijas, bet izpildām pašām ļoti tuvas un no bērnības mīļas melodijas, atdarinām jaunā veidā.
– Šoruden liela daļa Latvijas seko līdzi šovam “X faktors”, kurā piedalās arī “Tautumeitas”. Esat profesionālas mūziķes. Kāds bija jūsu mērķis, uzsākot dalību šovā?
Mūsu mērķis ir celt tautas mūzikas latiņu un popularizēt tautas mūziku medijos. Visu mūsdienās nosaka mediji. Ir tik daudz radiostaciju, kas neņem pretī tautas mūziku, lai arī cik moderna un labi producēta tā nebūtu. Ļoti ceru, ka ar šo “X faktoru” Latvijas mūzikas industrija pamanīs tautas mūziku un dos tai vēl lielāku skanējumu.
Dalība šovā vienmēr ir ļoti slidens jautājums, un mēs ļoti ilgi domājām, darīt to vai ne. Taču darām to sava mērķa dēļ, kas mūsu acīs ir ļoti svarīgi. Protams, gribas arī ārzemju tirgū ielauzties. Bez mediju palīdzības tas paņemtu daudz ilgāku laiku. Nezinu, cik ilgi noturēsimies šovā, bet domāju, ka tas iedos lielāku vārdu visam, ko mēs darām.
– Jau atlasē atšķīrāties vokālajā ziņā. Latvieši ir dziedātāju tauta, taču bieži vien tiem, kas kāpj uz skatuves, pietrūkst paškritikas.Pirmajos raidījumos, protams, maksimāli tika izcelts gan labais, gan sliktais. Pavisam noteikti esam dziedātāju tauta, bet sistēmas dēļ Latvijā izveidojies tā, ka mēs esam dziedātāji koros, mūsu stiprā puse ir akadēmiskā mūzika, jo tā vienmēr tikusi atbalstīta no valsts puses, bet populārā mūzika ilgu laiku bijusi atstāta novārtā. Viss jādara pašu spēkiem, tāpēc popmūzikā iet, kā iet. Nav jau arī tā, ka viss ir slikti. Šovā ir arī ļoti spoži kadri – 16 gadu vecas meitenes, kas tā dzied! Viņas ir izkopušas savu stilu, jau nofilmējušas videoklipus. Pirmās atlases bija ļoti kolorītas, domāju, tagad cīņa varētu būt diezgan sīva. Protams, viss būs balsotāju rokās. Nākot uz šovu, šķita, ka rezultātu noteiks žūrija, neapzinājāmies, ka būs arī skatītāju vērtējums. Tas arī būs ļoti interesanti – redzēt, kas skatītājiem šķiet pievilcīgs no jaunā popkultūras viļņa.
– Šobrīd Latvijā populārs ir teju viss, kas saistīts ar tautisko, latvisko – tautiskais apģērbā, aksesuāros, cilvēki iesaistās tautas deju kolektīvos. Kāda ir jauniešu ieinteresētība studēt tautas mūziku?
Tā strauji ceļas. Etnomuzikologos Mūzikas akadēmijā katru gadu stājas un arī netiek, jo ir izveidojies konkurss. Arī vidējās izglītības iestādēs ir iespēja apgūt tautas mūziku. Lielākais prieks, ka bērni un jaunieši sāk ar to nodarboties, veidot paši savas kopas. Kādreiz taču folklora un tautas mūzika bija jauniešiem neinteresantas. Tagad cilvēki sāk skatīties dziļāk un meklēt vērtības. Mūsdienu sabiedrībā vispār jebkam ir tik grūti atrast jēgu, jo visa kā apkārt ir tik daudz. Folklora ļoti palīdz saprast, kas tu esi.
– Nupat klajā nācis jūsu un Staņislava Judina albums “Op.2”.
Skaidrības labad jāpiemin, ka Staņislavs Judins ir tas pats mūziķis, kurš “Tautumeitās” spēlē kontrabasu. Ar Staņislavu iepazināmies Mūzikas akadēmijā. Viņš mācījās džeza nodaļā. Kad abi bijām ceturtajā kursā, akadēmijā tika veidots etnodžeza projekts. Tikām salikti vienā ansamblī, nedēļas laikā bija jārada koncerts. Katru dienu aktīvi strādājot kopā, viens otrā saskatījām potenciālu.
Staņislavs bija tas, kurš mani uzrunāja. Viņš bija izveidojis kompozīciju un palūdza papildināt to ar vokālu. Atnācu, paklausījos, nodziedāju. Dziesma ļoti iepatikās gan man, gan viņam, gan citiem. Staņislavam ir ļoti interesantas saknes – viņa vecvecāki nāk no Urāliem. Viņš bija sajutis, ka tautas mūzika viņam ir tuvāka par džezu. Tas, ka es nācu ar tautas mūzikas bagāžu, viņu ļoti iedvesmoja, jo tas viņam bija kaut kas jauns. Mēs varējām sarunāties stundām ilgi. Staņislavs man stāstīja par džezu, es viņam varēju stāstīt par tautas mūziku.
Sadarbība mums ir tik interesanta, bez nekādiem noteikumiem. Divatā aizejam uz viņa studiju un improvizējam. Arī mūzika, kas nupat albumā iznākusi, sakņojas tautas mūzikā, bet radusies caur improvizāciju. Tāpēc tā mums ir tik tuva. Komponējot bieži tiek domāts par dramaturģiju, uzbūvi, kontrastiem, bet mēs par to nedomājam. Ja izdodas dabiski, tad izdodas, ja neizdodas – mums ir arī pēc stila minimālistiskas dziesmas. Tāpēc arī koncerti ar Staņislavu mums ir ieplānoti izmeklētai auditorijai, kas prot novērtēt un iedziļināties. Šis ir pilnīgi atšķirīgs projekts no “Tautumeitām”.
– Ko varam no “Tautumeitām” sagaidīt Jelgavas koncertā?
Jelgavas koncerts noteikti būs ļoti īpašs un emocionāls, jo tas būs noslēdzošais mūsu tūrē. Dosim labāko, ko vien varam. Sadarbība gan “Auļiem”, gan “Tautumeitām” bijis ļoti liels piedzīvojums. Esam ļoti pateicīgas “Auļiem” un pagodinātas par šo sadarbību.
