Nomira māte savu mazgadīgo bērnu vidū. Tepat, Jelgavā. No slimības, no nespējas dzīvot.
Nomira māte savu mazgadīgo bērnu vidū. Tepat, Jelgavā. No slimības, no nespējas dzīvot. Tas bija tik vienkārši – no rīta nepamosties. Būt aukstai, sastingušai un neatbildēt uz bērnu raudām: «Mammu! Māmiņ…» Būt aukstai un nejust vairs sāpes, nezināt bailes, bēdas un bezcerību.
Lai ko par viņu runātu garās mēles, lai ko par viņu domātu sveši un mazāk sveši, viņa bija cilvēks. Ar tiesībām dzīvot savā valstī un audzināt savus bērnus. Valsts pienākums bija viņai šīs tiesības nodrošināt. 1918. gada 18. novembrī dibinātās un 1990. gada 4. maijā atkal par neatkarīgu pasludinātās Latvijas valsts pienākums. Ne jau katrs no mums ir gatavs mesties otram pie rīkles, lai izrautu kumosu savai iztikšanai. Lielā tautas daļa stāv malā un klusiņām gaida, kad pienāks tās godīgi nopelnītais. Taču, ak Dievs, cik bieži tas nepienāk. Tas aizbrauc lakotā limuzīnā, kur cienījamu kungu apsargā braši miesassargi. Viņš šķietas iemiesojam valsti – šis kungs. Un viņš nav gatavs kādam ko dot. Ņemt – jā, tā ir viņa daļa.
Cik nu vēl sen, kad augstajā Saeimas namā taisīja remontu – deputātu kungiem nebija ērta sēdēšana un balsošana. Bet paskat, remonts notiek atkal – nu kungi sadomājuši dibenus amfiteātra veidā novietot. Jebkurai lietai var atrast pamatojumu, arī šai. Turklāt, sadalot pārbūvei atvēlēto naudu «uz galviņām», katram Latvijas trūkumcietējam pa dažiem santīmiem vien iznāktu un no nāves tas nevienu nepasargātu. Bet ne jau santīmos bēda. Bēda ir morāles trūkumā. Dzīves līmenis valstī pazeminās, bet likumdevēji noņemas ar savas sēdvietas mīkstināšanu. Bēda ir cilvēka dzīvības nevērtībā, kas pie mums kļūst aizvien traģiskāka. Zirgus aizstāvam, kaķīšus, sunīšus. Dzīvnieku aizsardzības biedrības organizējam. Nesaku, ka to nevajag. Augstākajai radībai ir jāaizstāv vājākais. Bet kas aizsargās bērnu pie mirušas mātes gultas? Kas aizsargās bada novārdzinātu vientuļnieku? Kas aizsargās māti bērnu pulciņa vidū? Nelasiet morāli par pašu vainu, mazizglītotību, slinkumu, izlaidību. Tās ir vien sekas visam. Ja cilvēks ir nācis pasaulē, viņam ir tiesības dzīvot. Normālu, cilvēka cienīgu dzīvi. Un mēs būtu tai daudzkārt tuvāk, ja likumu devēji un likumu izpildes uzraudzītāji darītu to, kas ir viņu svēts pienākums. Pagaidām ievērot noteiktu kārtību prasa tikai no tiem, kas stāv aizmugurē ēdājiem un saņem pārpalikušos kumosus. Tiem, kas sēž un ēd pie galda, ir citi noteikumi. Viņu dēļ mātes var mirt un bērni arī. Vai to mēs esam gribējuši?
