Piedzīvojumi sākas, kad piepeši jāmaina sākotnējais maršruts.
Lai cik pieliktas pūles, vākta informācija ceļojuma maršruta izstrādāšanā, ne vienmēr mājupceļš no tālām zemēm un jūrām ir bijis vienkāršs. Spīdolas ģimnāzijas audzēkņiem šis rudens paliks atmiņā ar iespēju apbrīnot lielo dabas spēku. Savukārt kādreizējam ekskursiju vadītājam pensionētajam LLU docentam Jānim Blīvim atmiņā nāk drosmīgs lēmums holeras epidēmijas zonā Uzbekistānā 1965. gadā, kad daudzējādā ziņā informācija cilvēkiem tika liegta.
Kad Islandē nedēļu līst kā pa Jāņiem
Veselu nedēļu šoruden Spīdolas ģimnāzijas skolēni Kristīne Krastiņa, Vaira Vectirāne, Elīza Vilaua un Ēriks Strautnieks kopā ar skolotājām Intu Jorniņu un Ritmu Tīrumnieci piedalījās skolēnu mācību firmu projekta ceļojumā Islandē, un visu šo laiku tur arī lija. Mazajā Hofnas ciematiņā, kur atrodas skola 170 skolēniem, kas ir viena no šī projekta sadarbības partneriem, islandieši teica, ka parasti lietus ilgst pāris dienas, taču šoruden bija citādi. Projekta dalībniekus gan lietus sevišķi neuztrauca, jo viņi bija aizņemti ar savām mācību firmu lietām. 2018. gada martā Rīgā notiks šī projekta noslēgums, tostarp arī tirdziņš, kur Ēriks ar partneriem gatavojas pārdot pēc itāļu receptes gatavotu limonādi, Elīza – skaņas pastiprinātāju skandas, kuru korpusā ir vulkānu lavas piejaukums, bet Vaira – ceļojumu spilventiņus ar kabatiņu visādām sīkām, taču ne maznozīmīgām lietiņām, ko vēlams guļot likt tuvāk pie auss.
Liels pārbaudījums lietus nedēļa bija Hofnas ļaudīm, kuru dzīve rit ciešākā saistībā ar dabu. Uz projekta nodarbību neatnāca kāda skolniece, kuras vecākiem pieder aitu ferma (vispār Islandē aitu ir vairāk nekā cilvēku). Ūdens līmenim ceļoties, meitene visu nakti palīdzēja vecākiem aitas pārcelt sausumā. Ēriks spriež, ka tāda aita, kurai vilna ir piemirkusi, varētu būt ļoti smaga. Viņš sarunās ar vienaudžiem uzzinājis, ka bieži vien ģimenes apstākļu dēļ Islandē ir grūtāk nekā Latvijā skolēnus dabūt uz skolu. Uznāk lielie darbi, un bērni palīdz vecākiem Parasti tā mēdz būt tūristu pieplūduma laikā, taču šoreiz bija vainojama dabas anomālija.
Ūdens līmeņa celšanos upēs Islandē var izraisīt arī vulkānu izvirdumi. Karstā lava, kausējot mūžīgos ledājus, atbrīvo varenas ūdens straumes, kas gāž tiltus un bojā ceļus. Taču arī ilgstošs lietus var radīt ko līdzīgu. Arī Lielupē vai Daugavā lielākie pali bieži vien bijuši tad, kad kūstošajam sniegam virsū uzlijis silts aprīļa lietutiņš.
“Vienā brīdī, kad uzspīdēja saulīte, varēja just, ka visa ciema ļaudis kļūst aktīvāki. Daži skrien, pastaigājas,” stāsta “spīdolietes” Vaira un Elīza. Tādā īsā saulainā brīdī jelgavnieki ar jaunajiem draugiem devušies uz ūdenskritumu, kādu apkārtnē ir daudz. “Man līdz šim nekad nav bijusi iespēja aiziet aiz ūdenskrituma. Islandē ir ne mazums tādu ūdenskritumu, kur var paiet zem klints, kurai pāri gāžas ūdens. Islandiešu puisis paņēma akmeni un lūkoja to izmest cauri krītošajai straumei, taču, tiklīdz akmens pieskārās ūdenim, tas krita lejā,” dabas spēku novērtē Ēriks.
Savukārt meitenes sapratušas, ka staigāšana gar okeāna pludmali Islandē tiek uzskatīta par bīstamu. Ūdenim nedrīkst pieiet tuvāk par 20 metriem, citādi vilnis var ieraut iekšā. Hofnas pludmali tā arī mēdz saukt – “ķīniešus rauj prom”. “Tas nav joks,” nopietni piebilst Vaira.
Jelgavniekiem lielāko pārsteigumu daba sagādāja nedēļas otrajā pusē, kad izrādījās – šoseja, pa kuru atbraukuši uz Hofnu, ir plūdu izskalota un slēgta. “Bagātajiem islandiešiem tas nebija nekas traks, jo viņi parasti uz Reikjaviku lido pa taisno pāri salai ar lidmašīnu. Vienīgais autoceļš, kas ved apkārt visai salai, ir krietni tālāks. Taču biļete no Hofnas līdz Reikjavikai bija dārgāka par biļeti no Reikjavikas līdz Rīgai, mums tomēr bija jābrauc ar autobusu. Ja ceļš bija slēgts uz dienvidiem, kur galvaspilsētas lidosta ir pēc apmēram 400 kilometriem, tad nācās braukt uz ziemeļiem, kur tā ir divreiz tālāk,” paskaidro skolotāja I.Jorniņa. Skolotāja R.Tīrumniece piebilst, ka vecajiem hofniešiem šosejas “ziemeļu loks” ir labi pazīstams, proti, šoseja dienvidu virzienā un apkārt visai salai uzbūvēta tikai 1974. gadā – vien tad, kad globālās sasilšanas rezultātā no dienvidu piekrastes nedaudz atkāpies ledājs.
Skolēnus gan ziņa par mājās braukšanu pa garāko ceļu neuztrauca. “Mēs gaidījām, ka plūdi papostīs šoseju arī ziemeļu virzienā,” smejas Ēriks. Elīza novērtē, ka islandiešu jaunieši, kaut arī saskarsmē cittautiešiem ievēro zināmu pietāti, patiesībā ir ļoti sirsnīgi un varēja vēl padraudzēties. Islandiešu meitene, pie kuras ģimenē kopā ar divām citām starptautiskā projekta dalībniecēm dzīvoja Vaira, viņas mīļi sauca par māsiņām. Meitene bija vienīgais bērns savā ģimenē un ilgojusies pēc saskarsmes ar citiem vienaudžiem. Jelgavniekiem ļoti garšojuši arī islandiešu ēdieni. “Turpceļā mūs “zinātāji” baidīja, ka dabūsim ēst puvušas haizivis, taču visas maltītes bija ļoti garšīgas. Hofnā ir zivju pārstrādes uzņēmums, kas dienā pārstrādā 500 tonnas zivju,” stāsta Ēriks.
Četrpadsmit stundu ilgais autobusa brauciens pa ziemeļu loku palicis atmiņā ar ļoti mazapdzīvotu teritoriju, kur oktobrī dienas gaismas bija pavisam maz. Atmiņā palikuši arī Islandes galvenās šosejas šaurie tilti, uz kuriem ir tikai viena braukšanas josla. Proti, praktiskie islandieši uzskata, ka satiksmes intensitāte viņu zemē ir tik maza, ka uz tilta divas joslas nav nepieciešamas. Kādā vietā blakus tiltam bijis redzams arī veca tilta vraks – nolietojies vai arī noskalots kādos citos plūdos.
Atvaļinājuma pagarinājums Uzbekistānā
Kādreizējais LLU docents, senioru kora “Gaisma” dziedātājs un arī ekskursiju vadītājs Jānis Blīvis apceļojis ne tikai Latviju, bet arī citas Eiropas valstis un ASV, Latīņameriku, Austrāliju, Ķīnu. No kontinentiem nav būts vienīgi Antarktīdā. Līdz Latvijas valsts atjaunošanai padomju impērijas robežu sauca par “dzelzs priekškaru”, kuru šķērsot daudziem bija liegts, un tika izmantota iespēja ceļot Padomju Savienības robežās. Tas arī nebija maz, jo šī valsts savulaik aizņēma sesto daļu pasaules sauszemes. 1965. gadā J.Blīvis kopā ar kundzi un vēl diviem latviešu tūristiem ceļoja pa Vidusāziju. Tur Urgenčas pilsētā pēkšņi atklājies, ka atgriešanās ceļš uz mājām ir liegts, proti, tūristi negaidīti bija nonākuši holeras jeb Tuvo Austrumu mēra epidēmijas joslā. J.Bīvis atceras: “Vidusāzijā gribējām apmeklēt seno Hivas pilsētu (tās vēsturiskā apbūve tagad ir UNESCO aizsardzībā – red.). Lai turp nokļūtu, vispirms ar vilcienu braucām uz Urgenču, kas padomju laikos bija trīsreiz lielāks centrs. No tās Hiva ir apmēram trīsdesmit kilometru attālumā. Izkāpām no vilciena Urgenčas stacijā, nolikām teltis un guļammaisus bagāžas glabātuvē un tad ar autobusu devāmies uz Hivu. Apskatījām seno pilsētu, kas ūdens trūkuma dēļ bija zaudējusi savu agrāko nozīmi, un mierīgi devāmies atpakaļ. Atgriezušies Urgenčā, atradām pilsētu trauksmes stāvoklī – dzelzceļa stacija bija slēgta, ielās patrulēja karavīri.”
Pēc publikācijām interneta vietnēs mūsdienās var spriest, ka tolaik stingra karantīna izsludināta ne tikai Urgenčā, bet plašā Uzbekistānas teritorijā. Tas nozīmēja, ka cilvēkiem bija aizliegts pārvietoties. Vajadzēja palikt, kur pirms karantīnas izziņošanas atradās, piemēram, bērni, kas tajā dienā bija bērnudārzā, visu karantīnas laiku uz mājām netika vesti.
J.Blīvis atceras, ka viņam ar ceļabiedriem nekas cits neatlika kā Urģenčas stacijas laukumā apstādījumos celt telti. Labi, ka bagāžas glabātava vēl strādāja un savas mantas varēja dabūt. Visi vilcieni, kas stacijā pienāca un no tās izbrauca, tika apsargāti.
“Informācijas par holeru bija maz, tādēļ gājām uz pilsētas kompartijas komiteju noskaidrot, ko darīt tālāk. Atvaļinājums gāja uz beigām, vajadzēja atgriezties Jelgavā,” stāsta J.Blīvis. (Padomju laikos kompartijas komiteja bija augstākā varas autoritāte jebkurā Padomju Savienības punktā.) “Partijas komitejā mums pateica, ka stāvoklis ir nopietns un nekādi palīdzēt nevar. Vienīgais mierinājums, ka tuvākajās dienās tikšot organizēta nometinājuma vieta tādiem iebraucējiem kā mēs. Tika solīta arī palīdzība iekārtošanai darbā,” sarunu ar uzbeku kompartijas vīru atminas J.Blīvis. Jāpiebilst, ka Padomju Savienībā skaitījās, ka visiem ir jāstrādā.
“Kad atgriezāmies Urcenčas stacijā, tur stāvēja sanitārais vilciens, ar kuru bija atvesti mediķi un medikamenti. Te piepeši pamanījām, ka stacijā iebrauc vilciens ar tukšiem preču vagoniem, ko, šķiet, neapsargāja. Nolēmām, ka līdīsim šajā vilcienā un bēgsim prom. Kad ielēcām vagonā, mums kāds teica: css! Viens uzbeks vagonā bija noslēpies kopā ar puisīti. Arī viņš gribēja bēgt no stingri apsargātās Urgenčas. Iekārtojušies nosējām vagona durvis tā, ka no ārpuses tās nevarēja atvērt. Dzirdējām, kā garām nāca vagonu pārbaudītāji. Pie nosietajām durvīm viņi ilgi nekrāmējās, atmeta ar roku un gāja tālāk. Pēc brīža vilciens laimīgi sāka braukt mums vajadzīgajā virzienā. Taču, pabraucis gabalu, tas apstājās. Dzirdējām, kā lokomotīve atkabinās un aizbrauc. Izrādījās, ka tukšie vagoni bija nolikti uz rezerves sliedēm kaut kur tuksnesī,” stāsta J.Blīvis.
Diezgan bīstamajā situācijā iniciatīvu uzņēmās uzbeks. Viņš šo dzelzceļu jaunībā bija būvējis un zināja, ka netālu atrodas maza pilsētiņa. Tā sākās kopējais ceļš pa kluso, pa tuksneša kāpām apejot sardzes posteņus, vietām braucot ar dzelzceļnieku drezīnu. Tomēr no epidēmijas zonas ceļotāji laimīgi tika laukā. Mājās J.Blīvis gan atgriezās jau tad, kad atvaļinājums bija beidzies.
Par holeras epidēmiju 1965. gadā Vidusāzijā mūsdienās raksta, ka tolaik ar šo slimību nomira mazāk par simts cilvēkiem. Mūslaikos, savlaicīgi saņemot medikamentus un tīru ūdeni (kas ir svarīgi, lai novērstu organisma atūdeņošanos), no holeras nemirst. Par 1965. gada epidēmiju no bērnības atceros Jēkabpilī izplatītās baumas par sievieti, ko ar aizdomām par holeru, ar smagu caureju no vilciena Maskava–Rīga izsēdināja Krustpils stacijā un ievietoja Jēkabpils slimnīcā. Ja tāds fakts patiešām bija, tad, visticamāk, holeras diagnoze pacientei neapstiprinājās.
Japāņiem atņemtajā salā trūkst laimes
Vēl tāda reize, kad ar ceļabiedriem nācās bēgt, J.Blīvim gadījās Tālajos Austrumos, Šikotanas salā, kas ir viena no Kuriļu salām un joprojām Krievijas un Japānas teritoriālā strīda jautājums. Proti, pēc Otrā Pasaules kara Padomju Savienība kā uzvarētāja kara zaudētajai Japānai atņēma Sahalīnu, kā arī Kuriļu salu grupu. Šajās anektētajās salās nav daudz iedzīvotāju, kā arī dabas resursu. Vietējās Tālo Austrumu tautas diemžēl izzūd. Taču vēl aizvien ekonomiski nozīmīga ir šīm salām piekritīgā zona Klusajā okeānā, kur zvejniekiem atļauts zvejot. Šikotanas salā J.Blīvis redzējis daudz japāņu zvejas kuģīšu, ko padomju robežsargi bija atņēmuši japāņiem, kas spītīgi turpināja savu darbu tur, kur to darījuši viņu senči.
Sezonālajā zivju pārstrādē Šikotanā dominēja no Padomju Savienības malu malām ievestais sieviešu darbaspēks. Par šo smago darbu salīdzinoši dāsni maksāja, tikai ar noteikumu, ka sezonas darbu laikā jāievēro “sausais likums”, proti, nedrīkst lietot alkoholu. J.Blīvim ar ceļabiedriem gadījās apceļot salu tieši tajā laikā, kad zivju pārstrāde beidzās un strādnieces, sapelnījušas lielu naudu, gatavojās braukt prom. Pie salas reidā bija noenkurojies okeāna laineris, ar kuru gan viesstrādnieces, gan latviešu tūristi atstāja salu.
“No mazā kuģīša pārkāpuši lainerī, mēs devāmies uz restorānu, kur varēja pasūtīt, kādus dzērienus vien vēlas. Vecam vīram, kurš bija restorāna oficiants, jautājām pēc galdiņa. Diemžēl viss restorāns izrādījās pilns ar strādniecēm. “No pieredzes zinu – kad strādnieces būs iedzērušas, sāksies vīriešu medības. Ejiet kajītē un nerādieties ārā!” ieteica oficiants. Tā mēs visu jūras ceļu līdz Vladivostokai palikām savā kajītē,” nosmaida J.Blīvis.
