Šis ir skaists gadalaiks, kad, ejot pastaigās ar savu dzelteni brūnās krāsas suni, varu vērot, kā, pateicoties kritušajām koku lapām, suns arvien labāk iekļaujas parka ainavā. Smalkais gobelēns, kuru auž oktobris, bagāts dažādām niansēm. Tikpat spilgti un interesanti sakrājušies šā rudens kultūras notikumu iespaidi.
Septembrī bija iespēja piedalīties un vērot laikmetīgās mākslas festivālu “Survival Kit 9”, kura devīze šogad: “Saiet ābolā, kokā, sēnē, ledājā, gliemežvākā, briedī, kanārijputniņā”. Nosauktie vārdi norāda skaidru virzienu – stāsts ir par cilvēka un dabas attiecībām, savstarpējo mijiedarbību. Festivāla norises vieta – Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā. Šo festivālu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, tradicionāli izvēloties neparastas telpas, uzaicinot dažādus māksliniekus (no Latvijas un citām valstīm), kuri ar saviem darbiem iesaistās piedāvātajā vidē. Festivāla kataloga saturā var lasīt: “Zivis, ko glāsta, nātres, kas dzied, sēnes, kas klausās.” Tas ir raksturojums nelielai daļai ekspozīcijas, kuru iepazīstot vērīgs skatītājs var sajust dabu dziļāk un jūtīgāk.
Lai gan festivāls jau beidzies, interesentiem varu ieteikt – Kronvalda bulvārī 4 joprojām atrodas ķīmijas, zooloģijas un botānikas muzeji. Iepriekš sazinoties ar muzeju darbiniekiem, tos iespējams apmeklēt un skatīt neparastus un pārsteidzošus eksponātus. Arī pati bijusī fakultātes celtne ir ārkārtīgi interesanta.
Par mākslu, laikmetu un mākslinieka lomu tajā nesen noskatījos filmu “Nebeidzamā dzeja”, ko uzņēmis Čīles režisors Alehandro Hodorovskis. Filma ir autobiogrāfiska, tajā režisors, sasniedzis cienījamu vecumu (86 gadus), atskatās uz savu dzīvi, brīžiem groteski un ironiski, tomēr dziļi un patiesi atklājot radošas personības pārdzīvojumus. Filma ir vizuāli un emocionāli iespaidīga, viena no tām, kuru, ja ir iespēja, labāk skatīties kino.
Savukārt no Jelgavas kultūras pasākumiem gribu pieminēt nesen kultūras namā notikušo “Auļu un Tautumeitu” koncertu, kas apliecināja latviešu folkloras dzīvīgumu un klausītāju atsaucību straujam ritmam. To dzirdot, rodas pārliecība – rudens lietaino laiku vieglāk pārciest, klausoties piemērotu mūziku, skatoties labas filmas vai vienkārši priecājoties par katras dienas savdabību, gadalaikiem mainoties.
