Sporta pasaulē līdzās sasniegumiem gadās arī traumas. Mīlestība pret sportu bieži vien izrādās pat tik spēcīga, ka sportotāji sevi pakļauj riskam. Reizēm risks aprobežojas ar smagu traumu, bet reizēm nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ tas beidzas ar nāvi.
Motosportā apdrošināšana ir obligāta
Lieliskus panākumus sportā gūst motobraucējs Pauls Jonass, taču arī viņam traumas nav gājušas secen. Motokross ir spēka sports, jo katrā braucienā jāsavalda motocikls, jāspēj manevrēt cauri trasei un vēl jāiztur fiziskā cīņa starp konkurentiem. Nav nekā neparasta, ka ik pa laikam šie sportisti iedzīvojas kādā savainojumā. Ne reizi vien rakstīts par kārtējo traumu, ko sportists guvis trasē. Šā gada augustā P.Jonass paziņoja, ka nespēs palīdzēt Latvijas motokrosa izlasei Nāciju kausā, jo par sevi liek manīt senāka trauma – smadzeņu satricinājums. Toreiz tas netika pienācīgi izārstēts, jo sportists vēlējās ātrāk tikt atpakaļ trasē. Augustā viņa tēvs Kaspars Jonass paziņoja, ka dēls neilgi pirms pasaules čempionāta sezonas sākuma piedzīvojis kritienu. 2016. gadā sportists jau guva galvas traumu, bet 2017. augustā ārstēšanās ir sarežģītāka, jo, braucot ar motociklu, galva tiek papildus tricināta, saasinot traumu. “Viņam ir jāatpūtina galva, tāpēc, domājot par Paula karjeru, sezonu beigsim, cik ātri vien iespējams,” toreiz norādīja sportista tēvs.
Tā kā motosports ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem pasaulē, obligāta prasība ir nelaimes gadījumu apdrošināšana.
Rallija laikā nokrīt helikopters
Autosporta fanus šomēnes satricināja ziņa par traģisku negadījumu Gramzdas pagastā. Tur “Rally Liepāja” laikā avarēja helikopters ar rallija līdzjutējiem. Negadījumā gāja bojā viens cilvēks, bet trīs pasažieri cietuši un pagaidām atlabst slimnīcā. Divu cietušo, no kuriem viens ir Polijas, bet otrs – Latvijas pilsonis, stāvokli mediķi raksturo kā ļoti smagu. Trešā cietušā, kas ir Latvijas pilsonis, stāvoklis ir pietiekami smags, bet stabils.
Bojāgājušais ir Polijas pilsonis – Eiropas čempiona Kajetana Kajetanoviča draugs un Kelces autodroma ilggadējs vadītājs Pāvels Jagņatkovskis, vēsta portāls echodnia.eu. Civilās aviācijas aģentūras direktors Māris Gorodcovs medijiem atklājis, ka helikopters avarējis, aizķerot elektropārvades līniju.
Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas biroja direktors Ivars Alfrēds Gaveika aģentūrai LETA pastāstīja, ka avarējušais helikopters nogādāts Rīgā un izmeklēšana vēl turpinās. Vienlaikus viņš apliecināja, ka negadījumā iemesls jau ir zināms – helikopters aizķēra augstsprieguma elektrolīniju. Iespējams, pilotu apžilbinājusi saule. Pēc elektrolīniju aizķeršanas helikopters vairs nebija vadāms un negadījums nebija novēršams.
Trūkstošais pirksts netraucē spēlēt
Interesantu faktu par slaveno NBA basketbolistu Dāvi Bertānu droši vien nezina vairums šā sporta fanu. Arī viņš bērnībā pārdzīvojis smagu traumu, kas varēja liegt spēlēt bumbu, taču puiša apņēmība bija stiprāka un viņš pierādīja, ka traumas netraucē.
Trīspadsmit gadu vecumā D.Bertāns palīdzēja savam tēvam darbos kokzāģētavā. “Tēvs un brālis apstrādāja dēļus uz zāģmašīnas, savukārt es ņēmu nost mazos atgriezumus. Sākās lietus, un es sāku steigties. Labās rokas cimds bija pārāk liels. Tas pakļuva zem zāģa, un es zaudēju zeltnesi,” ziņu portālam sportacentrs.com pastāstījis basketbolists.
Pirksta zaudējums varēja izpostīt karjeru sportā, taču puisis nepadevās un ātri vien sadziedēja ievainojumu. Mēnesi pēc notikušā viņš atgriezās sporta zālē un turpināja trenēties arī ar deviņiem pirkstiem.
Toreiz intervijā sporta ziņu portālam D.Bertāns pastāstīja arī kādu komisku sāpīgā piedzīvojuma aspektu. Viņa ķirurgs esot teicis: “Klausies, pēc dažiem gadiem, kad tu spēlēsi un ikviens uzzinās, ka tev nav viena pirksta, viņi nāks pie manis un prasīs: “Noņem to nost, es vēlos mest kā viņš!”” Šķiet, ārstam jau toreiz bija nojauta, ka puisi gaida lieli panākumi.
Sarežģīts triks izrādās liktenīgs
2012. gadā Latvijas sporta pasauli satricināja kāda jauna puiša nāve. Viņš ekstrēmo sporta veidu festivāla “Ghetto Games” laikā guva smagas traumas un nākamajā dienā slimnīcā nomira.
Artūrs Griķis, tā sauca 17 gadu veco sportistu, bija viens no labākajiem “freestyle” jeb brīvā stila BMX riteņbraucējiem. BMX sporta veida pazinēji uzskatīja, ka Artūram bija talants un viņa nākotne šajā sportā varēja izvērsties veiksmīga.
Sacensību rīkotājs un “Ghetto Games” runasvīrs Raimonds Elbakjans toreiz sarunās ar medijiem atklāja, ka bojāgājušais sportists sacensībās veicis sarežģītu, tomēr pazīstamu un bieži izpildītu triku ar 360 grādu pagriezienu un neveiksmīgi saķēris stūres ragus, tie izsprukuši no rokām un ietriekušies vēderā. Pēc kritiena puisis piecēlies, pats aizgājis līdz mediķiem un viņu aizveduši uz slimnīcu. Diemžēl trauma bija pārāk smaga – triecienā bojāti iekšējie orgāni. Tika veiktas divas operācijas, bet ārsti atzina, ka aknu bojājums izrādījies pārāk smags un to operēt bijis ļoti grūti. Nākamajā rītā sportists nomira. Togad sacensības tika atceltas un dalībnieki kopā ar līdzjutējiem sacensību trasē nolika ziedus un sveces puiša piemiņai.
Katastrofa paņem latviešu “dzelzs vīru”
Neilgi pēc pacelšanās 2011. gada 7. septembrī nogāzās Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komandas Jaroslavļas “Lokomotiv” lidmašīna un katastrofā gāja bojā 43 cilvēki, tostarp Latvijas izlases spēlētājs Kārlis Skrastiņš. Lidmašīnā atradās viss “Lokomotiv” komandas personāls, kopā 37 cilvēki, un vēl astoņi apkalpes locekļi. Liktenīgajā dienā “Lokomotiv” bija jādodas uz Minsku, kur tai bija ieplānota jaunās sezonas pirmā spēle ar vietējo “Dinamo” komandu.
Kā vēlāk norādīts izmeklēšanā, lidmašīna pēc pacelšanās paspējusi uzlidot līdz aptuveni 500 metru augstumam un pēc tam nogāzusies divu kilometru attālumā no skrejceļa. Tolaik, pēc aculiecinieku stāstītā, lidmašīna nokrītot izjukusi gabalos un uzliesmojusi, savukārt daļa purngala atlūzu iegāzušās Volgas upē.
Krievijas gaisa transporta federālā aģentūra “Rosaviacija” ziņoja, ka lidmašīna pacelšanās laikā nav spējusi sasniegt nepieciešamo augstumu un ietriekusies antenā skrejceļa galā.
18 gadu vecā Jaroslavļā ražotā lidmašīna ar borta numuru 42434 bijusi ES “melnajā sarakstā”. Šo lidmašīnu bija aizliegts izmantot ES teritorijā, jo tā neatbilda drošības regulām. Lidmašīna veikusi lidojumus kopš 1993. gada, bet tās atļaujas sertifikāts būtu beidzies 2011. gada 1. oktobrī. Jaroslavļas drošības dienesti aģentūrai ITAR-TASS pavēstīja, ka avārijas iemesls varētu būt vai nu lidmašīnas tehnisks defekts, vai arī ekipāžas pieļauta kļūda.
Līdzīga traģēdija notika arī 1950. gada 7. janvārī Krievijā, Sverdlovskas apgabalā, kur bojā gāja visa Krievijas GKS hokeja komanda, kuras sastāvā tobrīd atradās divi Latvijas hokejisti – slavenais vārtsargs Harijs Mellups un Roberts Šūlmanis. Avārijā gāja bojā 11 hokejisti, ieskaitot vairākus citus PSRS izlases spēlētājus. Lidmašīnā toreiz nebija trīs no komandas spēlētājiem.
GKS komandu bija izveidojis PSRS vadītāja Josifa Staļina dēls Vasilijs. Pēc avārijas nekavējoties komanda tika atjaunota, izveidojot to ap Vsevolodu Bobrovu. Abi Latvijas hokejisti pirms tam spēlēja Rīgas “Dinamo” komandā, bet uz GKS pārgāja starpsezonā.
Viedoklis
Pārliecināts, ka to visu darītu vēlreiz
Reinis Rozītis savu sportista karjeru aizvadīja Latvijas izlases bobsleja komandas sastāvā kā bobsleja četrinieka stūmējs. 2006. gadā viņš piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā. Arī Reinis savas karjeras laikā guvis dažnedažādus savainojumus un bobsleju raksturo kā sportu, kas nežēlīgi ietekmē organismu. Tomēr tas nekad nav mazinājis puiša sportisko garu. “Ja tu sāc domāt par to, ka vari traumēties, pirms vispār esi sācis kaut ko darīt, tad labāk nemaz nesāc! Sēdi mājās uz dīvāna, tur būs drošāk,” pārliecināts sportists.
Laikā, kad R.Rozītis braucis Latvijas izlases sastāvā, par viņa un komandas biedru traumām rūpējās Olimpiskās komitejas ārsti un fizioterapeiti. “Es pakļāvos visiem norādījumiem. Vai viņi man ieteica pašu labāko? Tajā laikā noteikti, ka jā, bet, ja paskatītos uz ārstēšanu šodien, iespējams, būtu, par ko diskutēt,” uzskata sportists. Viņš gan arī norāda, ka sportistiem, kuri trenējas valsts izlasēs, medicīniskā aprūpe ir augstā līmenī un iespējas pareizi sadziedēt traumas ir labas. Pirms uzsākt bobslejista karjeru, viņš zinājis visus riskus un traumu iespējamību, bet uzskata, ka katram pašam jāsaprot, kāds ir viņa mērķis, un, ja gribas kļūt par labāko, tad ir jāstrādā.
Sportista karjera ir īsa un stresaina, tāpēc, lai parūpētos par nākotni, R.Rozītis komplektā ar profesionālu sportošanu paspējis absolvēt arī divas augstskolas. “Mēs nedzīvojam informācijas vakuumā, lai domātu, ka varēsim sportot mūžīgi,” stāsta Reinis, tāpēc vairums sportistu jau laikus sākuši domāt par tā saucamajām vecumdienām. Viņš ir pārliecināts, ka arī tie, kuri nemācās vai nedomā par nākotni sportista karjeras laikā, nekur nepazūd, viņiem vienkārši ir nedaudz grūtāk pielāgoties jaunajam dzīvesveidam.
Vai vēlreiz ietu cauri visām grūtībām sportā, ja būtu tāda iespēja? “100 procentu jā! Ar šodienas zināšanām es to darītu vēl cītīgāk un apzinātāk. Visas manas traumas mani ir norūdījušas, padarījušas stiprāku un gudrāku,” uzskata kādreizējais bobslejists.
