Glūdas pagasta audējas apņēmušās radīt pašas savus tautastērpus.
Glūdas pagasta lietišķās mākslas studija “Nākotne” šoruden svin 45 gadu jubileju, kas tiek atzīmēta ar esošo un kādreizējo rokdarbnieču darbu izstādi Nākotnes Kultūras namā.
Savieno tradicionālo ar mūsdienīgo
Segas ar Zemgalei raksturīgajiem rožceliņiem, gobelēni, lakati, pančo, dvieļi, jostas, grīdceliņi, dekori – tik dažāds ir svētku izstādē aplūkojamo darbu klāsts. Ir arī pāris tautastērpu – vairākas rokdarbnieces apņēmušās izgatavot pašas savu, sākot no blūzes līdz pat ņieburam un brunčiem. “Dziļi sirdī mums gribas nokomplektēt savu tautastērpu – izdarīt tik daudz, cik varam. Protams, kurpes pašas neuztaisīsim, bet jostu, brunču audumu, villaini varam noaust, kreklus un vestes uzšūt arī varam,” tā studijas vadītāja Ligita Ozolniece.
Darbu tapšanas procesā tiek gan pētīti senie raksti un krāsas, gan izmantoti mūsdienīgi akcenti, piemēram, stilizētam tautastērpam saktas vietā piespraužot sarkanbaltsarkanu brošu. Pavasarī rokdarbnieces pievērsušās dzijas krāsošanai dabas materiālos – zilu krāsu iespējams iegūt no īrisiem, bet oranžīgu – no kliņģerītēm.
Studijā galvenokārt tiek apgūtas aušanas prasmes. Tomēr dalībnieces aizrāvušās arī ar citiem rokdarbiem. Darinot tautastērpu, neiztikt arī bez šūšanas. “Nevaru mācīt to, ko nepārzinu. Tad mēs rakstām projektus, uzrunājam meistarus. Sadarbojamies ar meistari no Tukuma, viņa šuj kreklus, brauca pie mums, mācīja. Aušanā es visā varu palīdzēt, bet tāpat ir cilvēki, ar kuriem sazvanos, palūdzu kādu padomu,” tā L.Ozolniece. Projektu īstenošanā liels atbalsts nāk no novada pašvaldības.
Darbietilpīgs process
Tautas lietišķās mākslas studiju “Nākotne” apmeklē 11 dalībnieces, sākot no vidējās paaudzes vecuma. “Kad rit kādi projekti, atbrauc arī jaunāki cilvēki. Grūti teikt, kāpēc jaunie nenāk. Kam būs sirdī, tas arī nāks. Bērniem rezultātu gribas tūlīt un tagad. Aušana ir darbietilpīgs process, kamēr visu sagatavo. Kad jau viss noregulēts un sakārtots, tad sākas tas patīkamākais,” teic L.Ozolniece. Aušana ir arī viņas pašas sirdslieta, sevišķi lielie darbi – lakati, segas –, ļoti patīk adīt maučus. “Es laikam esmu dzīves lutināta, jo strādāju darbu, kas man patīk. Mans pamatdarbs ir universitātē (LLU), kur mācu aust studentiem, bet šis man ir hobijam, lai varētu pilnveidot savas vēlmes,” stāsta L.Ozolniece, kura tāpat vada Līvbērzes un Valgundes studiju. L.Ozolnieces rokdarbnieces piedalījušās arī nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumā “Satiec savu meistaru”. “Atsaucība, salīdzinot ar Rīgu, nav tik liela, bet, ja nedarīsi, nekas nenotiks. Gribētos, lai nāktu vairāk cilvēku. Kāds varbūt ir par kūtru, cits varbūt baidās – ko tad es,” tā L.Ozolniece.
Glūdas studijas pirmsākumi meklējami vēl kolhoza laikā.
L.Ozolniece studijas vadīšanu mantojusi no Zentas Gulbes un savas mājturības skolotājas Jelgavas 2. vidusskolā Elzas Strautnieces. “Elza Strautniece mani ievadīja šajā skaistajā pasaulē,” tā L.Ozolniece. No skolotājas viņa arī pārņēma pulciņa vadīšanu Bramberģē, bet vadīt šo studiju aicināta 2005. gadā. “It kā 12 gadu jau nav daudz. Toreiz bijām ļoti maz, šobrīd par dalībnieku skaitu jau var teikt, ka ir labi. Tajā laikā bija būtiski piedalīties izstādēs. Darbojoties esmu ieguvusi Tautas daiļamata meistares nosaukumu, uz kura bāzes mums tika piešķirts studijas nosaukums,” atminas L.Ozolniece. “Cenšamies tradicionālo tautas mākslas mantojumu gan pētīt un analizēt, gan mācīt un nodot citiem. Piedalāmies – es un iespēju robežās arī meitenes – semināros, projektos. Nevar visu laiku dot, kaut kas jāpaņem arī sev,” stāsta L.Ozolniece.
Glūdenieces regulāri piedalās izstādēs visā Latvijā – Līgatnē, Dobelē, Mazsalacā un citur –, būts pieredzes apmaiņā Madonā, Liepājā. “Ja pašas netiekam uz izstādi, kaut vienu darbu vienmēr aizsūtām. Ar to tu vari pats sevi un pagastu pareklamēt un draugus iegūt.” Uz citu audēju fona mūsējās nepavisam neizskatoties slikti. “Protams, ir kur augt, bet mēs cenšamies, un mums patīk tas, kas ir. Ir citādāk, bet tas nenozīmē, ka sliktāk. Atšķirībā no citiem mēs varbūt nestrādājam vienā sezonā par kādu konkrētu tematu. Ja temats ir viens, var izpausties krāsu gammā, bet man jārēķinās, ko var atļauties tas cilvēks, kas man ir studijā, cik viņš var ielikt materiālos. Tādēļ cenšamies iziet no tā, kas jau ir krājumos, un pārējo piepērkam klāt. Tad liekam kopā un domājam, lai pašām patiktu un būtu krāsu saskaņa. Skatās, vai grib kontrastainu darbu vai harmoniju. Man viss notiek intuitīvi. Meitenes izsaka savas domas, es kaut ko ierosinu, un pie kopsaucēja nonākam,” stāsta L.Ozolniece.
Darbu nevar atmaksāt
Kad pēc izstādes apskatīšanas kultūras namā veram Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolas durvis, aiz kurām nu jau trīs gadus kādreizējās arhīva telpās izmitinājusies arī Tautas lietišķās mākslas studija “Nākotne”, rokdarbnieces jau rosās. Sofija Daņiļeviča kopā ar Inesi Davidsoni gatavo stelles lakatu aušanai, Evija Amatniece auž dvieli, bet Pārsla Uškāne velk velkus nākamajai jostai.
Savukārt Janīna Ķīvīte šuj kreklu. Vai tas top tautastērpam? “Savu tautastērpu gribas, tikai – vai izdosies,” viņa šaubās. Vadītāja gan steidz mierināt, ka izdosies. “Es jau nekad neesmu bijusi rokdarbniece. Mamma bez skolas varēja aust, tamborēt un adīt, kaut kur saskatīt savu rakstu, un uzreiz tapa darbiņš. Man tai laikā nepavisam neko negribējās,” atminas Janīnas kundze. Aizejot pensijā un no divām darbavietām saglabājot vienu (Janīna ir laboratorijas vadītāja LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē), radās vairāk brīva laika citām nodarbēm. “Mums ir ļoti jauka vadītāja un ļoti jauks kolektīvs,” priecājas Janīna.
Pārslas kundze studijā darbojas gadus piecpadsmit. Viņa gatavojas aust jostu, un aust viņai patīk no visa kā. “Lai nav vienmuļība,” skaidro kundze. Kaut arī Pārsla nāk no Talsu rajona, josta būs ar Zemgales rakstiem. Arī mīļākās krāsas viņai Zemgalei raksturīgās zaļā un sarkanā. Kundzes pūrā ir arī lielformāta darbi, taču ar gadiem pārgājusi uz mazākiem – tiek adītas zeķes, cimdi, ko dāvanās saņem mazbērni. Pārdot savus darbus gan Pārsla nevarētu. “To darbu, kas ielikts, nevar atmaksāt. Labāk uzdāvināt,” teic kundze. Pārsla arī aktīvi piedalās pagasta pasākumos un dejo senioru deju kolektīvā “Sens, tik sens”. Turklāt viņai ir sava saimniecība, kurā tiek audzētas rudens avenes.
Turpina mammas iesākto
Evija ar studiju saistīta jau 11 gadu. “Teikšu kā Pārsla – aušana ir kā narkotikas. Tas dziļums un pamatīgums ievelk, un gribas izaust rakstus un krāsas, saprast, kā tos izdzīvoja mūsu senči. Latvju raksti mani uzrunā un liekas spēcinoši, no krāsām laikam mīļākais tas Zemgales līdzenumu zaļums,” stāsta Evija. Ikdienā viņa ir farmaceite. “Aptiekā viss ir konkrēts un precīzs, šeit var nedaudz brīvāk,” viņa teic.
Ne tikai auž, bet arī ada un rotaļlietas šuj Ingrīda Dzalbe, kura savulaik Lielvircavas skolā mācījusi mājturību. Uz studiju Ingrīda atnākusi pēc tam, kad iegādājusies stelles. Viņai patīk vecām lietām piešķirt jaunu dzīvi, no lupatiņām uzaužot kaut ko noderīgu. Bet Ingrīdas sapnis ir katram no pieciem bērniem uzaust vismaz pa segai. “Divas man jau ir,” viņa var palepoties.
Rokdarbi vienmēr tuvi bijuši Inesei Davidsonei, kura uz Glūdu brauc no Ozolniekiem. Viņai patīk ne tikai aust, bet arī adīt, tamborēt, šūt. Piemēram, šķēres iegūlušas pie stellēm piestiprinātā Ineses šūtā maciņā.
No studijā sastaptajām rokdarbniecēm visilgākos gadus – divas desmitgades – sava mūža ar to saistījusi Sofijas kundze. Viņa rokdarbiem pievērsusies, kad bērni jau bija izauguši. “Mana mamma Latgalē bija audēja, tāpēc man tā ir sirdslieta, ka man arī tas darbs jādara. Jaunībā nebija laika – bija lopi, dārzi, vajadzēja skolot bērnus. Aužu, tamborēju, izšuju, mezgloju – man viss patīk. Mani darbi ir visiem radiem,” stāsta kundze, kurai nākamgad apritēs 80. Viņa ir arī aktīva nūjotāja un lasītāja un lepojas ar abiem bērniem, “kā jau latgalieši – cītīgi un strādīgi”.
Studijā darbojas arī Mārīte Ziediņa, kurai izdodas skaistas jostas, Ieva Ūdre, Marija Tribise, Elga Stūrīte un Evita Jauģiete.
Tāpat kā regulāra dalība izstādēs, kopīga ir studijas meiteņu dzimšanas dienu un vārdadienu svinēšana. Tad gaviļniece pārējās cienā ar našķiem. Taču ne jau tas ir galvenais. “Svarīgākais ir vienkārši būt kopā,” tā L.Ozolniece. Priecē arī no pašvaldības saņemtā jubilejas dāvana, kas ļaus visām kopā doties kādā skaistā braucienā.
