Gleznotāja Andra Eglīša fenomenu pamanīju jau pirms laba laika, kad izstāžu zālē “Arsenāls” Rīgā izstādes ”Rudens 2002” norises laikā viņš saņēma novērtējumu – gada labākā debija. Neatceros gleznu nosaukumus, bet atceros sajūtu par labu glezniecību. Tad ievēroju viņa zemes darbu sēriju, kas 2013. gadā atnesa Eglītim Purvīša balvu. Skaisti bija viņa no dubļiem izvilinātie toņi, jo autors izvēlējās strādāt ar visapkārt tik pieejamo substanci – zemi, mālu un krītu. Tas bija tik pazīstami – visapkārt redzēt vieliski esošos zemes toņus.
Tad nākamā virsotne – Latvijas stāsta instalācija Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā. Tur Latvijas paviljonā duetā ar sievu mākslinieci Katrīnu Neiburgu tika radīta instalācija, kas runāja par kādu Latvijā izplatītu tradīciju. Ideja bija ļoti vienkārša – vīrietis un garāža jeb garāžu darbnīcu fenomens. Andris Eglītis izbūvēja lielizmēra koka konstrukciju labirintus, kas simbolizēja individuālos “kambarīšus” stiprā dzimuma eksperimentiem un “rokdarbiem”.
“Es tagad esmu galvenais būdiņu speciālists,” ironizē Andris, jo ik pa laikam viņš izvicina rokas lielizmēra koka konstrukcijās, izmantojot zāģi un āmuru. Mākslinieks atzīst, ka krasas pārmaiņas ir raksturīgas viņa daiļradei: “Es izveidoju kaut kādu priekšstatu, ar kuru mani asociē, un tad ātri no tā aizbēgu. Bija Eglītis ar dubļiem, bija periods – Eglītis būvē utt.”
Nepārejošs darbīgums, spēja saglabāt savu rokrakstu, bet katru reizi parādīt kaut ko jaunu ir raksturīgs izstāžu virknei, kas sekojušas pirmajiem panākumiem.
Arī šoreiz – galerijā “Daugava” (Rīgā, Ausekļa ielā 1) personālizstādē “Kaut kur tepat” – Eglītis ir “atkal pie zemes”. Līdz 2. decembrim tur izstādīti 11 dažāda izmēra darbi. Visiem viens nosaukums – “Saknes un plastmasa”. Visi, izņemot vienu, tapuši šajā gadā, atkal jau lauku vidē, Drustos, kur mākslinieks bieži satiek iedvesmu un atrod gleznu motīvus. “Šie motīvi izvēlēti tāpēc, ka tie bija blakus, viegli pieejami. Man interesē tā lietu divējādā jeb daudzējādā daba, kad vienlaicīgi glezna ir vienkārši krāsa uz audekla, tad tā ir abstrakta forma un tad tās varbūt it debesis. (..) Tā ir tā pāreja no kaut kāda viena uztveres veida, viena izpratnes vai sapratnes stāvokļa uz citu, un to es tajos darbos gribēju dabūt iekšā,” tā autors.
Un visbeidzot viņa ambīcijas: ”Man liekas, ka šeit ir viegli sasniegt griestus un tie ir ļoti zemi.” Tāpēc ik pa laikam viņš meklē ceļu ārpus pastāvošiem priekšstatiem, noteikumiem, ārpus rāmja.
