Ronalds, Egija, Maija un Osvalds Strazdi dzīvo Ozolniekos savā mājā un ir, ja tā varētu teikt, jaunās, mūsdienu Latvijas ģimene.
Ronalds, Egija, Maija un Osvalds Strazdi dzīvo Ozolniekos savā mājā un ir, ja tā varētu teikt, jaunās, mūsdienu Latvijas ģimene. Viņi pārtiek no ģimenes galvas – Osvalda – biznesa, veido un kopj savas tradīcijas, atbalsta cits cita vaļaspriekus. Viss, kas viņiem ir, iegūts darbā. «Neviens neko man nav devis par brīvu vai dāvinājis. Visu esmu sagādājis pats, mana sieva, mani bērni.» To saka Osvalds, un viņa balsī jūtams lepnums.
Vakariņas ir pusastoņos
Cik nav dzirdēts, ka biznesa cilvēki skrien neēdu ši, nedzēruši un negulējuši, jo tam nav laika. Pie Strazdiem ir citādi. «Ja mūs vajag satikt, nāciet pusastoņos. Tad mēs visi esam mājās un ēdam vakariņas,» saka Osvalda un Maijas divdesmitgadīgā meita Egija. Un vēl piebilst, ka tētis ir ļoti dusmīgs, ja kāds no ģimenes šo kārtību nav ievērojis. «Ir taču normāli vismaz reizi dienā satikties, lai cits citam varētu pastāstīt, kā gājis, palīdzēt ar padomu. Osvaldam patīk mājas ar noteiktu kārtību,» skaidro viņa sieva Maija.
Strazdu ģimenei ir arī Ozolnieku «vanšu tilts» – aiz skolas, pār Iecavu. Ja dienā galva pārkarsusi no darba un rūpēm, ja mēle izmetusi kādu asāku vārdu, tad Osvalds un Maija vakarā brauc uz savu vanšu tiltu. Pastāv stundas ceturksni, pusstundiņu, paskatās upes mierīgajā tecējumā, «kā tur ūdenszāles lokās», paklusē un tad jau pavisam rāmi atgriežas. Viss nelabais ir aiztecējis kopā ar Iecavas ūdeņiem. Dažeiz gadoties, ka mamma ar tēti vēl tikai nāk, bet Egija ar savu sarkano «golfiņu» jau ir priekšā. Stāv uz tilta un lūkojas straumē: «Vai meitenei mazums, ko vienatnē apdomāt?»
Māsa, palīgā!
Par šādu divpadsmitgadīgā pastarīša Ronalda saucienu Strazdi arvien tā mīļi smejas, jo tas saistās ar puikas iesākumiem motosportā. Tukumā Latvijas čempionātā pilnā ekipējumā startējis arī Ronalds ar savu «Kavasaki». Pirms starta sarunājuši, kurā vietā pie trases stāvēs tētis, kur mamma un kur Egija. Lai varētu grūtā brīdī atbalstīt un palīdzēt. Kritiens iznācis Egijas «pārraudzības zonā», un palīgā sauciens bijis dzirdams caur visiem sacensību trokšņiem. Egija darījusi, kas darāms, bet sāncenšu Odiņu ģimene esot smējusies pilnā kaklā.
Tagad jau Ronaldam aiz muguras ir 15 sacensības un vieta Latvijas jauno motosportistu vidū nav tālu no pirmā desmitnieka. Un, lai gan tētis Osvalds saka, ka puika viņam izvirzīto mērķi ir sasniedzis – iepazinis tehniku, ekipējumu, trases un pakausī uzaudzējis smalku un pagaru bizīti («tā motosportistiem ir topā!»), viņam priekšā ir grūts un pārbaudījumu pilns sportista ceļš. Tas ir Osvalda Strazda lolojums – redzēt puiku uz «moča». Kad Osvalds runā par motosportu, tad prātā nāk gardēdis, kas nespēj vien nopriecāties par viņam sagādāto maltīti. «Tas nav čībiņu sports, tas ir stipru vīru sports! Ar lūzumiem, sasitumiem, sastiepumiem. Ar sāpēm, smagu darbu un nervu slodzi.»
Un tomēr viņš to dēlam novēl. Jo jaunības gados pats trašu trases ar «javiņu» izdzinis, čempionos bijis un brūces dziedējis.
Savu pirmo sapni tēvs ir jau piedzīvojis – Ruļļos sacensību trasē stājies blakus dēlam. Ronalds finišējis ceturtais, viņš – piektais. Jebkuras sacensības ir visas ģimenes lieta, tāpēc sarunās nekad nedzird «es braucu», «viņš to izturēja». Pat Maija saka: «Mēs visas trases esam nobraukuši līdz galam. Tukumā ar visu sāpošo kāju mēs izturējām.» Sacensību vietā viņi visi četri ierodas ar balto «busiņu», līdzi ir telts, gāzes plītiņa, grozs ar pārtiku, medikamentu kastīte un rezerves tērpi sportistam.
Mēs paši sevi sponsorējam
Tā lepni saka Osvalds un liek puikam atnest no skapja ja ne visu motosportista tērpu, tad vismaz pusotra simta latu vērtos zābakus. Tie nudien ir smagi un iespaidīgi. Taču tērpa sagāde tāds nieks vien ir, ja jāiekrāj nauda Ronaldam no Japānas pasūtītajam pavisam jaunajam «Kavasaki». Un pats Osvalds jau arī nesēž «Iža» mugurā, bet tracina rāmākus braucējus ar zilganu «Suzuki», kas dienās, kad saimnieks izvēlējies četrriteņu «Nissan», stāv uz lakoto dēļu grīdas verandā.
Osvalds Strazds pagasta padomei piedāvājis par saviem līdzekļiem izveidot Ozolniekos kārtīgu motosporta trasi, tās iesākumu motosportists Agris Neija atzinis par ļoti labu. Laikam jau Osvalda piedāvājumu nesadzirdēja, varbūt arī – negribēja. Sak, braukās ar tiem rūcējiem, nebūs miera ne dienu, ne nakti. Bet apkārtējiem puikām, skatoties, kā tētis trenē Ronaldu, acis spīd kārē. Varbūt tomēr? Treneris – Osvalds – būtu, turpat Ozolniekos arī otrs meistars – Agris Neija, bet savā jaunuzceltajā autoservisā Ozolniekos Osvalds vienu stūri atvēlēšot Vladislavam Neijam motociklu «ķīlēšanai».
Speciāliste somu krāmēšanā
Tā par sevi smejas Maija. Osvaldam biznesa darīšanās itin bieži iznāk braukt uz Zviedriju. Atskrien pēcpusdienā: «Mīļā, rīt no rīta braucu prom!» Maija ņem lielo somu, liek tajā kreklus, «šlipses», ziepes, dvieļus, zeķes.
«Mamm, tu taču neaizmirsi, ka rīt mums sacensības,» pievakarē pajautā Ronalds. Un mamma atkal krāmē lielo somu – viens sportista tērpu komplekts, otrs, trešais. Jods, saite, plāksteris. Viņa tā esot ietrenējusies, ka pat acīm ciet neko ārpus somas neatstāšot.
Bet vienas somas krāmēšana Maijai uzdzen skumjas – tā būs jākrāmē, pavadot Egiju uz darbu Vācijā. Paņēmusi «Turības» skolā akadēmisko gadu, meitene brauc apskatīt pasauli un nopelnīt naudu «bembukam». Tēva dotais «golfiņš» šovasar vien ir noskrējis piecdesmit tūkstošus kilometru, Egiju kopā ar draugiem vizinot pa Latvijas jaukākajām vietām. Tagad viņai sagribējies «īstu» mašīnu, bet bez darba un naudiņas tā pati sētā neripo. «Ronalds jau arī to «Kavasaki» pats pelnīja, melnu muti un melnām rokām strādāja līdzās tētim, auto riepas šķirodams un kraudams,» saka Egija.
«Jā, tā pie mums ir. Paši esam caur milzu grūtībām gājuši, līdz pie mājas, mašīnas un visa cita tikām. Gribam, lai bērni arī iemācās dzīvot un strādāt, par sevi atbildēt,» saka Maija Strazda.
Mans draugs ir mans vīrs
Nudien, neesmu dzirdējusi nevienu citu sievu tā sakām. Taču Maijas acis ir nopietnas, un nav iemesla neticēt viņas teiktajam. Abi iepazinušies, kad Maija vēl studējusi un Ozolnieku bērnudārzā praksē bijusi. Osvalds toreiz esot sēdējis uz motocikla un klusējis vien. Tak tā klusēšana bijusi izteiksmīga, jo nu jau 20 gadu Maija ir Strazda. Un viņa nav meklējusi draudzenes, kam sievas bēdas sūdzēt, žēloties, padomus prasīt. Ir pieticis visu ar vīru izrunāt. Par noteicošo lomu ģimenē nestrīdas – tā ir un paliek Osvaldam. «Tētis grib tā, tētim tas nepatīk,» tā bieži saka gan Egija, gan Ronalds. Un Maija piebilst: «Viss būs tieši tā, kā Osvalds gribēs. Es to zinu un tāpēc nemaz nestrīdos pretī.» Osvaldam gan liekas, ka tieši viņš ir tas, kurš rēķinās ar visu pārējo viedokli. Ja nu kādreiz arī gadoties sablēņoties, tad pats bargākais sods viņam esot Maijas klusēšana.
Draugi Osvaldam atbiruši pamazām, kad viņš puisieša draiskuļošanos nomainījis pret ģimenes mājas celtniecību. Palicis tikai viens draugs Ilgonis Gedvils. Bet citi ir biznesa partneri. Arī tie sijājoties un atsijājoties. Jo Osvalds uzskata, ka nav biznesa bez savstarpējas uzticēšanās un godīguma. Taču viņu neuztrauc kompānijas trūkums. Jo vislabāk Strazdu ģimene jūtas četratā, piekto piederīgo – runci Pičuku – klēpī turot un paijājot. Mājas otrajā galā mīt vēl viens mīļš cilvēks – Osvalda mamma.
Bet, ja Strazdu pāris jūt, ka nerviem vajadzīga atslodze, viņi kāpj baltajā «nisanā» un brauc uz Jūrmalu, kur noīrē numuru sanatorijā un dara visu, lai mājās atgrieztos veseli, dzīvespriecīgi un spēka pilni. «Katru gadu viens medusmēnesis,» draiski smejas un piemiedz aci Egija.
