Vēl tagad atceros 90. gados tapušā vācu seriāla “Māja Toskanā” sākumu, kur pa līkumainajiem Itālijas ceļiem romantiskas mūzikas pavadījumā brauca kungs ar “Volvo”. Arī mēs ar ģimeni skolēnu rudens brīvlaiku nolēmām pavadīt gluži kā filmā – braucienā uz Toskānu ar “Volvo”. Vēlāk, esot jau šajā reģionā, ne reizi vien ienāca prātā kadri no seriāla, kā vācu ģimene automašīnā dodas uz turieni. Protams, no Latvijas līdz Toskānai ir krietni vien tālāk nekā no Vācijas, katru dienu veikt pārmērīgi garu gabalu negribējās, tāpēc bijām izvēlējušies divas naktsmītnes pa ceļam. Pirmo čehu pilsētā Ostravā, otro jau Itālijā – Čividalē del Friuli (Cividale del Friuli).
Iespaidīgie kalni
Čividale atrodas Itālijas Veneto un Friuli reģionā. No šī divu apgabalu reģiona Veneto tiek lielīts kā fantastisku kontrastu apvidus, kas izceļas ar elpu aizraujošo Dolomītalpu, Gardas ezera un Euganeja kalnu dabas skaistumu, tāpat cilvēku celtajām senajām pilsētām – Veronu, Vičencu un Paduju. Savukārt kaimiņu rajons – Friuli-Venēcija Džūlija – ietver Karintijas Alpus ziemeļu pusē, kā arī romiešu pilsētu Akvileju un rosīgo Adrijas jūras ostu Triesti.
Braucot uz Itāliju cauri Čehijai un Austrijai, pie latvieša dabai tik tīkamā kalnainā skata aiz mašīnas loga var pierast pakāpeniski – pirmie nelielie pakalni parādās Čehijā, pārbraucot pāri robežai ar Austriju, gan skats atkal kļūst plakanāks, bet pēc tam par kalniem var priecāties bagātīgi. Starp citu, kā vairākos ceļojumos jau esam fiksējuši, degviela pirms Itālijas jāuzpilda Grācā, tieši tur parasti ir ļoti laba cena. Arī šoreiz neviļamies un piepildām bāku pat nedaudz lētāk nekā Latvijā. Itālijā, protams, jārēķinās ar augstāku degvielas cenu.
Austrijas un Itālijas robežas rajons ir augstu kalnu pārbagāts – skatam paveras divarpus un trīs tūkstošus augstas virsotnes. Arī mūsu naktsmītnes Čividales apkārtne ir kalnaina, bet, braucot tālāk Padujas virzienā (garām Venēcijai), vairāk vērojamas līdzenuma ainavas.
Pati Čividale ir sena īsti itāliska pilsēta. Tai kļūstot lielākai, gan apkārt vēsturiskajam centram izveidojusies arī mūsdienīga teritorija ar modernām ēkām un pieminekļiem. Caur Čividales viduslaiku mūra sienas vārtiem var nokļūt uz pilsētas galveno ielu un tālāk uz Natizones upes aizu, kas pāršķeļ pilsētu divās daļās, kuras savieno viduslaiku Ponte del Diavolo (Velna tilts). Nokāpjot pie Natizones, skats uz seno Velna arkveida tiltu ir patiešām iespaidīgs.
Pēc nakšņošanas Čividalē varam tālākajā ceļā doties pavisam mierīgi, jo lielākais posms jau ir veikts. Tāpēc bez steigas no rīta izstaigājam pilsētu (jaunākā meita pirms brauciena iedzīvojusies kājas traumā un uz Itāliju devusies ar ieģipsētu kāju un kruķiem, tāpēc nekādās ātrās pastaigas tāpat nav iespējamas). Nākamais pieturas punkts pēc Čividales paredzēts pēc pāris stundu brauciena Padujā.
Palma no 1585. gada
Paduja (Padova) ir sena universitātes pilsēta ar izcilu akadēmisko vēsturi, bagāta ar mākslas un arhitektūras pieminekļiem, un divi ir īpaši ievērības cienīgi – Skrovenji kapela uz ziemeļiem no pilsētas centra ir slavena ar Džoto freskām. Tā atrodas netālu no dzelzceļa stacijas un ir daļa no kompleksa, kas ietver Eremītu baznīcu un muzejus. Sv.Antonija bazilika ir svarīgākā celtne pilsētas dienvidu daļā un viens no ievērojamākajiem svētceļojumu mērķiem Itālijā.
Florenciešu mākslinieku Džoto (1266–1337) dēvē par Rietumu mākslas tēvu. Tiek uzskatīts, ka viņa darbi ar īpašo gleznieciskās telpas izjūtu, dabiskumu un episkumu iezīmē atteikšanos no bizantiskajām tradīcijām, kas valdījušas iepriekšējos tūkstoš gados. Džoto ir pirmais itāliešu mākslinieks, kura vārds saglabājies nākamajām paaudzēm. Lai gan jau dzīves laikā uzskatīts par ievērojamu, maz no viņam piedēvētajiem darbiem ir pilnībā dokumentēti. Iespējams, dažus gleznojuši citi mākslinieki, bet Skrovenji kapelas fresku autorība neesot apšaubāma.
Mūsu mērķis Padujā gan ir šīs pilsētas botāniskais dārzs, kas tiek uzskatīts par vecāko Eiropā. Tas izveidots 1545. gadā un joprojām lielā mērā saglabājies sākotnējā izskatā. Ekskursiju botāniskajā dārzā var apvienot ar Sv.Antonija bazilikas apskati, jo tā atrodas turpat netālu.
Dārzi un siltumnīcas Padujas botāniskajā dārzā tikuši izmantoti, lai Itālijā sāktu kultivēt ceriņus (1568), saulespuķes (1568) un kartupeļus (1590). Tā kā botāniskais dārzs faktiski atrodas pilsētas centrā, turklāt jau ļoti sen, šķita, ka tas būs ļoti neliels. Realitātē tas tiešām pārsteidz. Lai arī redzēti gana daudzi botāniskie dārzi, šis ir viens no skaistākajiem. Viens no tā lielākajiem lepnumiem ir Gētes palma, kas zaļo atsevišķā speciālā ēkā un stādīta 1585. gadā. Tieši pundurpalma (Chamaerops humilis) iedvesmojusi vācu dzejnieku un dabaszinātnieku Gēti uzrakstīt “Augu metamorfozes”.
Pusdienas olīvkoku paēnā
Pēc Padujas dodamies uz Ucano (Uzzano) Toskānā. Tas ir mazs kalnu ciematiņš, kurā pat nav veikala, toties ir īsta Itālijas un Toskānas gaisotne. Esam noīrējuši dzīvokli viesu mājā “Il Borgo Degli Agrumi”, kas pavisam noteikti neliek vilties un ļauj izbaudīt tādu kā mājas Toskānā sajūtu, jo dzīvoklis izvietots trīs stāvos, radot sajūtu, ka mūsu ģimene apdzīvo atsevišķu māju. Ārā ir citronkoku ieskauta terase, no kuras paveras burvīgs skats uz ieleju Ucano pakājē. Mums tiešām paveicies – vēl oktobra beigās Toskānā, izbaudot 20–27 grādu siltumu, pusdienas varam ēst olīvkoka paēnā. Nama jaukā saimniece Emanuela, sagaidot mūsu piecu nakšu “mājā Toskānā”, pastāsta arī par tuvienē piedāvātajām ēšanas iespējām, kas mums izraisa zināmu jautrību, jo galvenais secinājums ir tāds: brauksiet pa labi lejā no pilsētas – priekšā būs picērija, brauksiet pa kreisi – arī būs picērija. Neatceros, kurā pasūtījām picu, bet tā bija patiešām laba.
Ucano atrodas labā vietā – tuvumā ir daudz un dažādu iespēju dienas izbraucieniem. Turpat netālu, piemēram, izvietojusies viduslaiku pilsēta Luka (Lucca). Tās regulārais ielu tīklojums saglabājies kopš 180. gada pirms mūsu ēras, kad šeit dibināta romiešu kolonija. Vēsturisko centru ieskauj iespaidīgs aizsargvalnis, kas celts 16. un 17. gadsimtā. Tas lieti noder, lai ierobežotu satiksmes plūsmu un kājāmgājējiem nodrošinātu bezrūpīgu pilsētas apskati. Novērojām, ka pastaigas pa pašu valni arī ir iecienīta gan vietējo, gan tūristu nodarbe. Darbs pie šī aizsargvaļņa sācies ap 1500. gadu, kad militāro tehnoloģiju attīstība senās viduslaiku aizsargsistēmas padarīja neefektīvas. Kad darbs 1645. gadā tika pabeigts, šis cietokšņa valnis bija viens no modernākajiem sava laika pilsētas aizsargvaļņiem. Interesanta uzbūves īpatnība bija tukšais klajums aiz sienām, kas ienaidniekam nedeva iespēju paslēpties aiz kokiem un krūmājiem. 19. gadsimta sākumā valnis pārveidots par parku.
Kalni un jūra
Mums īpaši patīk kādas dienas izbrauciens uz Garfanjanas reģionu. Satiksmes nepārblīvēti nelielie Toskānas ceļi vijas pa skaistu kalnu apvidu. Te atrodas arī Karrāra (Carrara), kas ir starptautiski slavena savu marmora karjeru dēļ. Tās gandrīz nevainojami baltais akmens slavināts daudzu gadsimtu gaitā, to izmantojuši ievērojami tēlnieki, tostarp Mikelandželo. Reģionā atrodas vairāk nekā 300 karjeru.
Šķiet, Toskānā ar aci ieraugāms viss, kas sniedz prieku tādā atvaļinājuma izbraucienā, – gan jūras piekraste, pie kuras pat oktobrī izbaudīt saules starus, gan kalni ar līkumojošiem stāviem ceļiem, gan plaši lauki.
Slaveno Pizas torni, kas arī atrodas Toskānā, esam jau apskatījuši citā reizē. Nekādu pārmērīgo sajūsmu pārlieku populārie tūrisma objekti mums gan neizraisa, tāpēc pat īsti nevaram saprast, vai vērts doties uz vienu no šī reģiona slavenākajām vietām Florenci un tur klīst tūristu masās. Tomēr interese uzmest aci slavenajai pilsētai, kurā norisinājusies daudzu jo daudzu romānu un filmu darbība (vienu no tādām skatījāmies pavisam nesen – Dena Brauna grāmatas “Inferno” ekranizāciju ar Tomu Henku galvenajā lomā). Filmā darbība notiek arī Boboli dārzos Florencē, tāpēc nolemjam, ka vismaz tajos vajadzētu pastaigāt, pieņemot, ka tas nav gluži pats pilsētas centrs un tur cilvēku varētu nebūt tik daudz. Tā arī ir. Automašīnu izdodas novietot turpat netālu un izstaigāties pa slaveno parku, no kura terasēm skatāmas burvīgas Florences ainas. Jauks skats uz pilsētu un vienu no iecienītākajiem tūrisma objektiem Večio tiltu paveras arī no Mikelandželo laukuma (Piazzale Michelangelo). Esam tur ieradušies no paša rīta, tāpēc īpaši daudz tūristu nesastopam. Tikai, kad dodamies prom, sāk ierasties vairāk cilvēku.
Minētie Boboli dārzi tika izveidoti Mediči ģimenei pēc tam, kad tā 1549. gadā nopirka Piti pili. Publikai tos atvēra 1766. gadā.
Vēsturiskie fakti liecina – kaut gan etruski jau sen apdzīvoja Fjezoles apkārtnes kalnus, Florence uzplauka tikai 59. gadā pirms mūsu ēras kā romiešu kolonija. 6. gadsimtā to sagrāba langbordi, tomēr vēlāk tā kļuva par neatkarīgu pilsētvalsti. 13. gadsimtā, pateicoties spēcīgās banku sistēmas balstītajai tirdzniecībai ar vilnu un tekstilizstrādājumiem, Florence izveidojās par vienu no Itālijas varenākajām pilsētām. Sākumā to politiski pārvaldīja ģildes, vēlāk – Florences republika. Ar laiku varu ieguva vadošās augstmaņu ģimenes, no kurām visietekmīgākā bija bagāto baņķieru Mediči dinastija. Šī ģimene gandrīz nesatricināmi pārvaldīja Florenci un vēlāk arī visu Toskānu trīs gadsimtus. Šajā laikā Florence atradās Eiropas kultūras un intelektuālās dzīves pašā centrā.
Viens ir skaidrs – vienalga, vai ceļojumā meklējat iespaidus vēsturiskās pilsētās, vai vēlaties izbaudīt dabas valdzinājumu un vietējo gaisotni, Toskānā iespējams atrast to visu. Un patiesi var saprast augsni seriālam “Māja Toskānā” – šajā reģionā var iemīlēties un gribēt tur atgriezties vēl un vēl.
