Pauļa Rēveļa vadītā Jelgavas Latviešu biedrība 11. novembrī apmeklēs Vareļu pieminekli.
Ilggadējs Jelgavas Latviešu biedrības vadītājs atmodas laika politiķis pensionēts ārsts Paulis Rēvelis valsts svētkus svin gan ģimenes lokā, gan ar paša vadīto biedrību, kas pirms diviem gadiem svinēja 135. dibināšanas un 25. atjaunošanas gadadienu.
– Ar kādām sajūtām gaidāt 11. un 18. novembri?
Sajūtas ir gaišas. 11. novembrī ar biedrību brauksim uz Vareļu pieminekli. Mēs tur braucām jau atmodas laikos. Fantastisks ir 11. novembra lāpu gājiens, kur iet visi. Pēc tā mēs atgriežamies pie Lāčplēša – pie likteņakmens (tā sauktā “Lāčplēša sirds”, Kārļa Jansona pieminekļa fragments, kas atrodas laukumā pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja – red.).
18. novembrī man parasti bērni, tagad jau arī mazbērni sabrauc. Uzskatu, ka numur viens ir tavs ciltskoks. No seniem laikiem mēs ar abiem bērniem aizejam, pirmais, pie Lāčplēša likteņakmens, tad savu logu priekšā noliekam svecītes, pēc tam uz biedrību. Tagad skolēni centrā liek tās svecīšu figūras. Pašā sākumā, atmodas laikā, arī bija forši. Tad bija pavisam vienkārši – visa Lielā iela no Annas baznīcas līdz Lielupes tiltam bija pilna ar svecītēm. Pēc tam nedaudz iestājās tāds klusums. Forši, ka iesaistīja skolēnus. Mēs pie biedrības arī izliekam “JLB” no svecītēm. Kad ej pa Lielo ielu, nekā tāda citur nav. Varēja jau būt vairāk arī pie mājām. Pa dienu mums biedrībā ir koncerts, kur uzstājas Agija Pizika ar saviem dziedātājiem.
– Esat jau ilggadējs biedrības vadītājs.
Bišku par daudz varbūt jau to gadu, bet nu nekas… Laiki ir citi, es taču to saprotu. Vajag reformu, projektus. Pats tu vairs to nevari. Idejas galvā cīnās, bet jābūt cilvēkiem, kas to grib. Faktiski jāsāk otrādi – vai tu vari nopelnīt sev tā, lai tu varētu atlicināt laiku arī biedrībai. Kas grib, tas iet uz politiku. Viņiem jau biedrību nevajag. Šeit ir mazliet citādi – brīvākas iespējas.
– Politikā laikam lielākas iespējas kaut ko ietekmēt?
Domāju, ka jā. Tas jau no daudz kā atkarīgs. Kam tu pievienojies, cik tev naudiņas ir, kāda ir tava personība. Tur konkurence arī ir. Es biju Jelgavas pirmajā domē no “LNNK”, mani piesaistīja. Valstī tas bija diezgan nabadzīgs periods, bet gars bija.
– Kā atceraties atmodas laiku?
Ja tā varētu teikt, es pamodos un uzlēcu nedaudz tuvāk debesīm tieši 1987. gadā, kad “Literatūrā un Mākslā” Dainis Īvāns un Artūrs Snips uzrakstīja pret Daugavpils HES. Tā kā mana sieva bija no Pļaviņām un pats bērnībā pēckara gados biju ekskursijā uz Staburagu (mēs braucām ekskursijās, teiktu, uz Latvijas svētvietām), es arī uzrakstīju vēstuli. Tas bija tāds punkts, un tad jau aizgāja.
Sākās epopeja saistībā ar Lāčplēša pieminekli, ka jāmeklē rokā. Katrs meklēja citādi. Toreiz piezvana Imants Geidāns, prasa – tu esi atradis kaut ko? Saku nē, bet vajadzētu ielikt avīzē, taču mūs jau neņēma. Toreiz tas būtu par traku. Tad viņš sarunāja Pēteri Korsaku, mazu rakstiņu ievietoja avīzē. Dabūju oriģinālo Latvijas laiku bildi, biju policijā, saku – jūsu uzdevums meklēt rokā. Tur uz mani tā skatījās… Vispār interesanti gāja.
Jāsaka, notika brīnums. Pieminekli atrada nejauši – ekskavatorists bērnudārzā Stacijas ielā raka kaut kādu trasi un uzgāja! Tieši 8. maijā. “Lāčplēsi” iekapsulēja, ieviesa muzeja sarakstos, muzejnieki teica, ka jāvāc nost. Dabīgi, tas bija notikums Latvijas mērogā. Atceros, kā kopā ar Imantu braucām uz Rīgu, Kultūras fondu, meklēt Ziedoni. Viņu pašu gan nesatikām.
Sākumā jau bija ļoti forši, pie “Lāčplēša” gāja Spīdolas skola 1. septembrī. Kad sākās remonti, viņu dīvainā kārtā nobāza aizdurvē.
– Bet šopavasar “Lāčplēsis” novietots goda vietā.
Bijām pie mēra, viņš tālāk iedeva Vili Ļevčenoku. Viņš ir darītājs, mūs saprata. Aija Ziemeļniece (arhitekte, piemiņas vietas autore – red.) mums ir sena paziņa. Mēs ar viņu strādājām arī pie “Dziesmu vainaga” Uzvaras parkā. Tagad, vienīgais, “Lāčplēsis” jānes saulītē. Daudzi vispār par tādu nezina, un tas jau ir grūtāk.
– Nezina tāpat kā par “Dziesmu vainagu”.
Man sen ir doma, ka tuvumā esošā Tehnoloģiju vidusskola un mūsu biedrības Aija Treija (režisore) to varētu atdzīvināt. Pie Lāčplēša esam gājuši, tieši 4. maijā. Tālāk tas būtu jāpārņem muzejam, mēs tur varam piedalīties. Tā ir mūsu vēsture.
– Cik daudz jelgavnieki zina par savas pilsētas vēsturi?
Nezinu. Domē biju Izglītības, kultūras un sporta komisijas vadītājs. Man interesē, kāpēc patriotisms vai kā to varam saukt neattīstās tālāk par bērnudārzu. Es jau sen uzskatu, ka Jelgavas skolēniem regulāri vajadzētu būt “Aučos” (Jāņa Čakstes dzimtas mājas – red.). Čakste, forša vieta – taisi stundu. Es atceros, kā manā laikā bija. Bijām varbūt piektajā klasē – uz Emburgu gāja kuģītis, tālāk uz Rundāles pili gājām kājām, nakšņojām skolā. Tas paliek atmiņā.
– Vai Čakste nav aizmirsts no valsts puses?
Saeima jau tur brauc talkot. Domāju, Čakste nav interesants šovu ziņā kā Ulmanis. Viņš neizskatījās tik teatrāls vai ekspresīvs. Mēs ar bērniem “Aučos” stādījām ābelītes, un mazmeita teica, ka tagad viņi organizēs klasi braukt. Pilsēta – tur neko nevar teikt. Par daudz jau arī nevajag.
– Jelgavas Latviešu biedrība atdzima 90. gados. Toreiz tas bija citādi – stāties biedrībā?
Dabīgi! Toreiz nebija tehnoloģiju, nosacīti jutāmies bagātāki, turīgāki. Benzīns praktiski neko nemaksāja. Ēdiens ārpus mājas arī praktiski neko sevišķu nemaksāja. Tiem, kas negāja politikā, idejas bija, un Jelgavā jau bija daudz ko darīt. Ar torni man arī vesela epopeja. Faktiski biedrība sāka atjaunošanu, iesaistījām pasaules jelgavnieku saietu. Toreiz man likās, ka sabrauks ārzemju latvieši, saziedos. Viena sieviete no Vācijas uzdāvināja jumtu.
– Kāpēc mums valstī ir tik daudz problēmu un trūcīgu cilvēku?
Mums nav arī valstsvīru. No atmodas Peters, Gorbunovs un tagad Vaira Vīķe-Freiberga. Tas arī viss, pēc manām domām, kas mums bijis. Valodas nezina. Viens ir nauda, bet neviens jau arī nepalīdzēja. Padomju laikā mēs jau dzīvojām tādā tuvu reliģiskā sistēmā. Visiem brīvību, visi vienādi – daudz kas tur sakrīt ar Bībeli. Pēc tam palaiž vaļā, un ir, kā ir.
Piemēram, tu man esi atnesusi simts eiro, es viņus pieņemu. Svarīgi, kā es viņus sadalu. Protams, man vajag atstāt sev. Es neesmu nekāds mūks, ka visu atdotu baznīcai. Kad aizbrauc uz Ventspili un pastaigā, skaidri redzams, ka tā pilsēta ir uzlēkusi. Problēma, kādu daļu no visa grābiena tas Aivars atstāj Ventspilij. Pasaulē visi visu laiku “funktierē”. Jāgūst peļņa. Bet nekas, jāpriecājas par to, kas ir. Mana mamma teica tā – galvenais ir izglītība, Dievam acīs neskrāpēt un ceļot. Es padomju laikā divas trešdaļas ieguvu – izglītība man ļoti laba. Vienīgais atceros – baigā sāpe, ka citi bija ceļojuši, bet man likās, ka es nekad netikšu.
– Jums vienmēr ir rūpējusi izglītība. Ko domājat par pašreiz aktuālo pāreju uz latviešu valodu vidusskolās un skolu reorganizāciju?
Daļēji tas ir nokavēts. Nav jau skolotāju, kas to valodu prastu. Lai būtu reformas, pirmais jābūt skolotājam. Latviešu valoda ir numur viens, vajag kadrus, naudu likt iekšā. Nedomāju, ka krievu vai pat latviešu skolās ir daudz izcilu latviešu valodas skolotāju. Atceros dažus savus skolotājus… Mēs biedrībā kādreiz taisījām konkursu par skolotājiem, kas iedvesmo.
Skaidrs, ka skolām vajag apvienoties, tik daudz mēs neesam. Cita lieta, ka laukos vajag atstāt. Tur mazliet citādi.
