Novadnieki un jaunības mīlestība bija trimdinieka Ziedoņa Ligera drošākais tilts uz tēvzemi.
“Atlūzušais zars. Latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers,” tā savu pētījumu, kas tika prezentēts vecā Kalnciema pagasta pētnieku un iedzīvotāju 10. saietā, nosauca jaunais vēsturnieks un arī šī pasākuma rīkotājs Dāvis Beitlers.
Tā sanācis, ka no vecā Kalnciema pagasta nākušais Ziedonis Ligers (1917–2001), kas kļuva par izcilu zinātnieku – Sorbonnas Universitātes profesoru, Francijas Zinātņu akadēmijas locekli, nozīmīgu Āfrikas pētnieku – ar Latvijas kolēģiem nesadarbojās. Atmodas laikā tēvzemei sevi pieteica daudzi izcili trimdinieki, sanāca arī pasaules latviešu zinātnieku kongress, taču Z.Ligera devums tajā izpalika. Viņa redzamākie darbi par latviešu etnogrāfiju iznāca nacistu okupācijas laikā 1942.–1944. gadā.
Nav vainojams nacisma propagandā
Nav zināms, ka Z.Ligers būtu vainojams nacisma propagandā. Tomēr padomju gados viņš skaitījās nevēlama persona jau tāpēc vien, ka nacistu režīma laikā tika izdoti viņa darbi. Šie izdevumi drūmajos okupācijas gados patiesībā atgādināja par tautas īstajām vērtībām.
Viens no redzamajiem iemesliem zinātnieka atšķirtībai no tēvzemes jau atmodas laikā bija vēsturnieka Heinriha Stroda 1990. gadā Latvijā publicētais raksts, kurā tika pasludināts, ka Z.Ligers 70. gados miris no malārijas. Zinātnieks par šo rakstu apvainojās. Vēl tikai folklorists un politiķis Dainis Stalts (1939–2014) Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā izveidoja par Z.Ligeru izstādi un arī dažas publikācijas.
Lai cik atturīgas bija attiecības ar atmodas un zinātnes autoritātēm, Z.Ligers tās atjaunoja ar saviem novadniekiem – jaunības mīlestību Elzu Ausekli un draudzeni Nadīnu Luģi, ar ko kopā mācījās Kalnciema skolā (tagadējā Kalnciema vidusskola). Skolas gadu draudzība un mīlestība nerūsēja. Šodien vecajā Kalnciema pagastā šaisaulē vairs nav Z.Ligera līdzgaitnieku. Taču šķiet, ka zināmā mērā no novadnieku rosības būs atkarīgs tas, cik pazīstams viņš kļūs arī Rīgā un visā Latvijā. Jaunais vēsturnieks D.Beitlers cenšas. Šoruden klajā nāca grāmata “Kalnciema muzeja raksti” (tās izdošanu atbalstīja arī Jelgavas novada pašvaldība), kurā ievērojamākais ir raksts par Z.Ligeru. Jau kopš 2009. gada jaunais vēsturnieks pētījis zinātnieka biogrāfiju, kā arī Latvijā un trimdas sākumā latviešu valodā izdotos darbus. Taču, kā atzīst pats Dāvis, izcilā novadnieka mantojumu pilnībā var apgūt, tikai pārvaldot franču valodu, kurā sarakstīta lielākā daļa viņa publikāciju.
Pirmie Z.Ligera pētnieki bija Kalnciema vidusskolā. Tās bibliotekāre Lilita Viļuma ar viņu sarakstījās un arī viesojās pie viņa dažus mēnešus pirms zinātnieka nāves. 1998. gadā 12. klases audzēknis Juris Gabrāns par Z.Ligeru izstrādāja pētniecisko darbu. Tas tika labi novērtēts, Juris to prezentēja arī rajona mērogā skolēnu zinātniskajā konferencē Jelgavas muzejā. Ap šo laiku Kalnciema vidusskolā informātikas skolotājas Ritas Kovaļevskas vadībā tapa šķirklis par Z.Ligeru virtuālajā enciklopēdijā “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” (šo biogrāfisko enciklopēdiju Kalnciema vidusskola ir papildinājusi ļoti aktīvi).
Ziedonis no Ziedoņiem
Z.Ligera dzimis 1917. gadā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā, kur tēvs Jūlijs Ligers bija zirgu kalējs, dienēja cara armijā. Pēc revolūcijas ģimene atgriezās Latvijā. Sāka dzīvi Kalnciema pagasta Ziedoņos, no kuriem saglabājusies tikai koku aleja, kas agrāk veda uz šīm mājām. Taču māju nosaukums vienīgā dēla vārdā liecina par lielo mīlestību, ko viņš saņēma no saviem vecākiem.
Kalnciema sešgadīgo skolu Ziedonis pabeidza 1931. gadā un tālāk mācījās Rīgas 2. ģimnāzijā, ko pabeidza 1936. gadā. Tūlīt pēc ģimnāzijas iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, paralēli studēja arī vēsturi un filozofiju. Ģimenes atspaids vienīgajam dēlam bija pietiekams, lai studiju laikā viņš papildinātu zināšanas Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Austrijā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā.
1939. gadā Z.Ligers sāka strādāt Vēstures fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu. Pētīja latviešu etnogrāfiju, lielāku uzmanību pievēršot agrīnajām saimniekošanas un amatniecības metodēm. Viņš, piemēram, ir pētījis zvejnieka profesiju, turklāt darījis to arī savā Kalnciema pagastā. Vēsturnieks D.Beitlers domā, ka pētījumi par seno latviešu zvejniecību un medībām vēlāk Z.Ligeram noderēja, strādājot Āfrikā. Viņš īpaši izceļ Lielupes un Babītes ezera zvejnieku darbarīka karticas aprakstu.
1942. un 1944. gadā Z.Ligeram izdevās sagatavot divdaļīgo monogrāfiju “Latviešu tautas kultūra: etnogrāfiski pētījumi”. Šīs monogrāfijas otrās daļas tirāža ir gājusi bojā vai arī netika nodrukāta, taču brīnumainā kārtā saglabājies grāmatas signāleksemplārs. To autors kara laikā bija dāvinājis E.Auseklei, un tas glabājas biedrības “Kalnciema pagasta muzejs” krājumā.
Darba kabinets Nigēras ūdeņos
1939. gadā Z.Ligers apprecējās ar skolas biedreni Gaidu Ģinteri, ar kuru laulībā nodzīvoja piecdesmit gadu, turklāt desmit no tiem viņa pavadīja vīru zinātniskajā izpētē Āfrikā. Jāpiebilst, ka kalnciemniekam gāja garām viņa paaudzes jauno latviešu vīriešu liktenis – viņu neiesauca leģionā. Viņš varēja studēt, pētīt etnogrāfiju un izdot grāmatas latviešu un vācu valodā. 1943. gada beigās Z.Ligers Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs.
1944. gadā kopā ar sievu viņš pameta Latviju un turpināja zinātnisko karjeru Francijā. Trimdas sākumā viņš publicēja pētījumus par Latviju. Taču tad, franču kolēģu rosināts, pieņēma piedāvājumu pētīt Āfriku. To viņš darīja kopā ar sievu Gaidu (ģimenē bērnu nebija). Z.Ligera zinātnieka darba kabinets atradās uz 16,5 metrus gara un trīs metrus plata kutera “Mannogo”, ar kuru tad viņi devās pa Nigēras upi. Tika pētītas afrikāņu ciltis, šie pētījumi apkopoti un izdoti astoņu sējumu monogrāfijā. Dziļāku izpēti Z.Ligers veltīja sorko tautai. Par panākumiem zinātniskajā darbā ekspedīcijas beigās kuteris “Mannogo” viņam tika uzdāvināts.
Visu dzīvi Z.Ligeram bija liela interese par mākslu. Vēl dzīvojot Latvijā, viņš rakstīja par Latvijas gleznotājiem – impresionistu Ludolfu Libertu, Nikolaju Bogdanovu-Beļski, grafiķi Alekseju Jupatovu. Izdeva albumus, arī pats tika portretēts. Par vienu no viņa izdevumiem, kas veltīts L.Libertam, mākslas kritiķis Jēkabs Strazdiņš 1943. gadā rakstīja: “Latvijas brīvvalsts laikā, kad daudzos izdevumos iznāca rakstnieku darbi, garāki raksti par tēlotāju mākslu un māksliniekiem parādījās reti… Šis diezgan pelēcīgais stāvoklis nāk prātā patlaban, kad par latviešu meistariem parādījušies jau vairāki visai cienījami izdevumi… Visus līdzšinējos izdevumus pārsniedz nesen vācu valodā iznākusī grāmata par Ludolfa Liberta glezniecību. Tas ir luksa izdevums, kāds kara gados citās zemes nezin vai būs parādījies.”
Ir liecības, ka Z.Ligera mājās Francijā bija desmitos vai pat simtos mērāma augstvērtīgu gleznu kolekcija, tajā skaitā arī viņa paša portreti, kas visdrīzāk ir izpārdoti nenoskaidrotās privātkolekcijās. Tas saistās ar faktu, ka 1989. gadā (pēc zelta kāzām) Z.Ligera sieva Gaida aizgāja mūžībā, bet 1992. gadā viņš apprecējās otro reizi. Otrā sieva Katrīna bija gados ievērojami jaunāka laosiete. Vēsturnieka D.Beitlera kolekcijā ir bildinājuma vēstule, ko pēc pirmās sievas Gaidas nāves Z.Ligers rakstīja savai jaunības mīlestībai Elzai Auseklei, kas dzīvoja turpat, kur agrāk Lielupes krastā. Taču viņa uz aicinājumu braukt dzīvot pie Ziedoņa Francijā neatsaucās. Laulības ar laosieti Katrīnu, kas noritēja pēc austrumu paražām, notika pēc šī atteikuma. Katrīna pavadīja vīru līdz mūža galam 2001. gadā, kā arī mantoja visu viņa mantu.
Katrīna grāmatas nogādāja vēstniecībā
Tagadējā Eiroparlamenta deputāte un agrākā Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete stāsta: “Kad Ziedonis Ligers nomira, viņa kundze, kas bija Dienvidaustrumāzijas izcelsmes, uz vēstniecību atsūtīja sava vīra grāmatas. Atraitne nevēlējās neko no šīs bibliotēkas paturēt. Mēs lūdzām Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvjus grāmatas paņemt. Bibliotēka nevarēja paņemt visas, bet gan tikai tās, kas piederēja pie retajām. Pati esmu strādājusi bibliotēkā un zinu, kas un kādēļ tiek glabāts. Es neatceros, ka tajā materiālu klāstā, kas tika atvests uz vēstniecību, būtu kāds manuskripts rokrakstā vai mašīnrakstā. Par kaut ko tādu es būtu īpaši parūpējusies. Apzinos manuskriptu vērtību. Domāju, kaut kas no Ligera personīgajām lietām varēja tikt nodots muzejam viņa pilsētā Bajē. Bibliotēkā Letonikas nodaļā var atrast visu, ko viņš ir publicējis, tostarp svešvalodās. Šodien jau bāzes ir digitalizētas un pasaule ir vienotā sistēmā.”
Darbs, ko iesākuši novadnieki, gaida turpinātājus.
