Jeb vērojumi klaviermūzikas koncertā.
Jeb vērojumi klaviermūzikas koncertā
Skaisti mainīgā pavasara pēcpusdienā Jelgavas Mūzikas koledžas zālē notika divu topošo mūziķu – Gabriēlas Čerņavskas un Ingas Sarkanes klaviermūzikas koncerts – programma, ko jaunās pianistes sagatavojušas bakalaura grāda iegūšanai J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Koncerta vieta nebija izraudzīta nejauši – ar Jelgavu saistīts J.Vītola starptautiskā konkursa laureāta Jura Žvikova pianista gaitu sākums, tagad arī vēlme parādīt savu pedagoga darbu. Savulaik J.Žvikovs absolvēja profesora Teofīla Biķa klavieru klasi mūsu mūzikas augstskolā, tagad abi ir kolēģi. T.Biķis muzikālās gaitas sāka Em.Dārziņa Mūzikas skolā pie pazīstamās klavierspēles pedagoģes Jutas Daugules, vēlāk studēja Maskavas Valsts konservatorijā pie ievērojamā pianista Ļeva Vlasenko. Ilgu laiku T.Biķa darbība saistījās ar Novosibirskas Konservatoriju, patlaban viņš ir Klavieru katedras vadītājs J.Vītola Mūzikas akadēmijā.
Protams, jelgavniekiem bija svētīgi vērtēt, salīdzināt divu koncertējošu mūziķu sniegumu pedagoģijā. Žēl tikai, ka šoreiz bija maz interesentu. Varbūt vainojama gaidāmā eksāmenu sesija?
Koncertu iesāka Gabriēla Čerņavska (prof. T.Biķa klase) ar monumentālo Johana Sebastiāna Baha «Hromatisko fantāziju un fūgu». Priecēja stilam atbilstošais, it kā nepretenciozais priekšnesums, skaistais tonis, brīnišķīgais legato. Kā klusa lūgšana skanēja fūgas tēma, izaugot līdz kvēlojošai liesmai. Tas liecina, ka G.Čerņavska pārzina darbu, kas reti dzirdams pat pieredzējušu mūziķu sniegumā.
Raiti aizslīdēja Jozefa Haidna «Sonātes» atskaņojums ar it kā klavesīna spēles atdarinājumu pirmajā daļā.
Kam gan top jauno mūzika, ja ne jaunajiem? Šķiet, veiksmīga sadarbība izveidojusies starp jauno komponistu Ēriku Ešenvaldu un pianisti G.Čerņavsku.
Kompozīcijā «Jūras ainava» pianiste iezīmēja gan nianses (paralēlās kvintas), gan formu kopumā, radot gan mierīga, gan traģiski vētraina (tokātas elementi) plūduma iespaidu.
T.Biķa vārdiem:
– Lai arī Ešenvalds ir tikai Mūzikas akadēmijas II kursa students (doc. S.Mences klase), tomēr veidojas par perspektīvu un spilgtu mūziķi.
Neliela intriga – jauši vai nejauši, bet abas uzstāšanās noslēdzās ar Frederika Šopēna 2. sonāti, protams – oriģinālā interpretācijā. «To, ka skaņdarbs nosaukts par sonāti, visdrīzāk var nosaukt par kaprīzi, alošanos,» tā par šo opusu teicis Roberts Šūmanis. «Savākt vienkopus četrus savus vistuvākos veidojumus zem nosaukuma sonāte un dabūt («kā kontrabandu») cauri tādās vietās, kur vispār tām nevajadzētu tikt…»
Šodien atzīto romantisma laikmeta opusu ne tik viegli pieņēma F.Šopēna laikabiedri.
G.Čerņavska palika uzticīga savam stilam. Gluži kā vienā elpas vilcienā izskanēja četrdaļīgā kompozīcija ar skaidri iezīmētiem reljefiem tēliem, cildeni apgarotā vienkāršībā raisījās slavenā sēru marša taktis.
Inga Sarkane (lektors J.Žvikovs) spēlēja pretēji – no atsevišķām «izgaršotām» intonācijām veidoja kopējo muzikālo tēlainību, vairāk pasvītrojot katras daļas individuālo raksturu, parādot savas spēles labāko īpašību – kaismīgu patosu. Taču viņai neizdevās izvairīties no tehniskiem negludumiem un dažām intonatīvām kļūmēm. Droši vien tādēļ, ka pedagoga J.Žvikova vadībā nākamā bakalaura grāda ieguvēja mācās tikai pusotru gadu. Pie viņas veiksmēm jāpieskaita arī divi Jāņa Ivanova skicējumi. Pārliecināja asi skarbo, vijīgi plūstošo līniju kaleidoskopiskais mainīgums. Varbūt turpmāk veiklāks būs Bēthovena 3. klavierkoncerta 1. daļas atskaņojums («orķestra» jeb otro klavieru partiju spēlēja J.Žvikovs).
Klausoties klavierkoncertu, atcerējos Imanuela Kanta atziņu: «Mēs nedzīvojam tādēļ, lai būtu laimīgi, bet lai izpildītu savu pienākumu.»
