Sirsnīgā gaisotnē svētdien Svētās Vienības draudze piepildīja Jāņa baznīcu, kurai tika atzīmēta tās uzcelšanas 170 gadu jubileja. Kopš Otrā pasaules kara beigām baznīcas un draudzes nosaukumi atšķiras. Savā 170 gadu ilgajā mūžā dievnams galvenokārt piederējis vācu draudzei un tikai beidzamos 73 gadus – latviešiem. Otrā pasaules kara sākumā, kad Vācijā varu ieguvušie nacisti sauca tautiešus atgriezties Lielvācijā, lielākoties ar smagu sirdi pakļaujoties šai varai, Jelgavu atstāja ap 2300 baltvāciešu. Tā Jāņa baznīca palika bez savas draudzes.
Vienīgais dievnams, ko saudzēja karš
Kara beigās Jelgavas kaujās 1944. gada jūlijā un augustā smagi cieta trīs lielie Jelgavas luterāņu dievnami – Svētās Vienības, Svētās Annas un Svētās Trīsvienības. Brīnumainā kārtā neskarta bija palikusi tikai Jāņa baznīca. Svētās Vienības baznīcā, kas atradās pie tagadējā Mātera un Sudrabu Edžus ielas krustojuma, pēdējais dievkalpojums notika 1944. gada 23. jūlijā. Tolaik dienvidos jau bija dzirdams kara troksnis. Svētās Vienības baznīcu uzcēla 1907. gadā, tolaik gan to sauca Svētā Nikolaja baznīca. 1937. gada novembrī, kad dievnams ar Latvijas valsts vadoņa Kārļa Ulmaņa ziņu tika pārdēvēts Svētās Vienības vārdā, draudzē bija reģistrēti 7356 locekļi, darbojās koris, jaunatnes pulciņš, misija trūcīgo un slimo atbalstam.
Būtu jauki, ja vēl atrastos kāds “Ziņu” lasītājs, kurš 1944. gada 19. novembrī Jāņa baznīcā piedalījās pirmajā pēckara dievkalpojumā, ko vadīja 1939. gadā ordinētais mācītājs Alfrēds Gross. Viņš vienīgais no saviem kolēģiem bija palicis Jelgavā (83 gadus vecais prāvests Jānis Reinhards Jelgavas kauju laikā pie savas mājas tika nogalināts).
Mācītāja meita Svētās Vienības draudzes lietvede Dzintra Grosa-Rutke, kas tad vēl nebija dzimusi, atceras nostāstus, ka 1944. gada 19. novembra dievkalpojumā baznīcas izsistie logi bijuši aizklāti ar dēļiem, bet dievnamā sanācis tik daudz cilvēku, ka no skābekļa trūkuma dzisušas sveces. Cilvēku pārpildītie dievkalpojumi turpinājās līdz 1948. gadam, kad no drupām iztīrītā sava dievnama sienās atgriezās Svētās Annas draudze (Annas baznīcas tornis tika atjaunots 1956. gadā).
Zvans – no Svētās Vienības baznīcas
Dzintra Grosa-Rutke atzīmē, ka apstāklis, ka Svētās Vienības draudze pēc kara sāka pulcēties Jāņa baznīcā, nebūt nenozīmēja, ka tā bija atteikusies no domas atjaunot savu dievnamu. Tas bija izdedzis, bet ne sagruvis. Reiz Svētās Vienības baznīcas drupās tās draudze rīkoja dievkalpojumu, kurā aizlūdza par prāvestu Jāni Reinhardu. Tomēr okupācijas vara baznīcu atjaunot aizliedza, paskaidrojot, ka šajā vietā paredzēts būvēt dzīvojamās mājas. 1954. gadā ar armijas tehniku tiek sagrauti atlikušie dievnama mūri. Jāņa baznīcā ir saglabājies vienīgi Svētās Vienības baznīcas zvans.
Mācītājs Alfrēds Gross turpināja kalpot Svētās Vienības draudzē Jāņa baznīcā līdz aiziešanai mūžībā 1983. gadā. Kopš 1999. gada Ziemassvētkiem draudzē kalpo mācītājs Ralfs Kokins. Draudzes priekšniece Biruta Ribaka stāsta, ka draudze ir neliela – 230 cilvēku –, taču aktīva. Katru svētdienu nāk kopā 80–90 cilvēku. Draudze ir atsaucīga uz talkām un ziedošanu labdarībai. Dzintra Grosa-Rutke piebilst, ka ļoti svarīgs draudzei ir mācītājs Ralfs Kokins, kurš prot uzrunāt gan jauniešus, gan vecāku paaudžu ļaudis. Mācītājam ir varena balss, ko var skaidri saklausīt arī beidzamajā solu rindā. Mācītājs ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors.
Mērs lika sevi apbedīt nabagu baznīcā
Stāstot par Jāņa baznīcas tapšanas vēsturi, draudzes loceklis un vēsturnieks Aigars Stillers pirms desmit gadiem draudzes avīzē publicēja rakstu “Jelgavas labdaris Heirihs Kloks”, kur, pamatojoties uz baltvācu vēsturnieka Otto Šlau grāmatu “Jelgava XIX gadsimtā”, pastāstīja par šo personu. Heinrihs Kloks bija Jelgavas birģermeistars jeb mērs, kura mūžs ritēja starp 1711. un 1791. gadu. Kloks ar metāla izstrādājumu, tostarp izkapšu tirgošanu, bija ieguvis ievērojamu kapitālu. Testamentā viņš savus hipotekāros noguldījumus novēlēja pilsētas skolām, nabagmājai, jo īpaši atbalstot trūkumā nonākušās tirgotāju un skolotāju atraitnes. 1845. gadā, kad tika svinēta Kloka atraitņu patversmes 50 gadu jubileja, pie Nabagu kapsētas un Annas vārtiem tika arī ielikts pamatakmens Jāņa baznīcai. Sākotnēji to mēdza saukt par Hospitāļa un arī Nabagu baznīcu. Tāds nosaukums bija 1746. gadā Nabagu kapsētā uzceltajai koka kapelai, ko tajā pašā 1845. gadā nojauca. Zīmīgi, ka tieši šajā Nabagu baznīcā pilsētas mērs Heirihs Kloks bija novēlējis pārapbedīt savus kaulus. Tie vēl šobaltdien atrodas dievnama sienā blakus altārim. Apbedījumam priekšā ir plāksne ar uzrakstu vācu valodā: “Heinrihs Kloks, Jelgavas birģermeistars, miris 1791. gada 11. aprīlī, šeit pārapbedīts 1845. gadā jaunās baznīcas celtniecības laikā, kas celta pēc viņa testamenta.” Klāt vēl pievienoti vārdi no Svētajiem Rakstiem: “Dēstīti tā kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos.”
Piemineklis pelnījis valsts mēroga aizsardzību
1847. gadā Jelgavas pilsētas birģermeistars Mēlbergs ziņoja Krievijas impērijas Kurzemes guberņas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijai, ka Nabagu jeb Hospitāļa baznīcā uzstādītas ērģeles un tās ir gatavas lietošanai. Ērģeles šajā dievnamā būvēja meistars Kārlis Hermanis, kas, iespējams, bija latvietis. Instruments ir saglabājies līdz mūsdienām un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu oriģināli atjaunots.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāve Gunta Skulte spriež, ka šis neogotikas stilā būvētais dievnams varētu arī pretendēt uz valsts nozīmes pieminekļa aizsardzību (pagaidām tas ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis). Viena no lielākajām tā interjera vērtībām ir Jūliūsa Dēringa altārglezna “Golgāta”, kas tapusi 19. gadsimta trešajā ceturksnī un ir restaurēta.
Saulainos rītos, braucot uz Jelgavu pa Lietuvas šoseju, Jāņa baznīcas zvanu torņa smaile ir redzama no liela attāluma. Jelgava izvietojusies lēzenā lejā (Eleja ir apmēram 30 metru augstāk) un dzelzceļa viaduktam jeb gaisa tiltam, kas atrodas Lietuvas šosejas sākumā, braucēja skats no tālienes slīd pāri. Bet pirms 2009. gada, skatoties uz baznīcas zvanu torni, raisījās bažas, proti, tas bija sašķiebies no vertikālās ass par 37 centimetriem. Pirmās nošķiebšanās pazīmes bija manītas jau pagājušā gadsimta 60. gados. Taču izskatījās, ka šķiebšanās turpinās. Pēc draudzes iniciatīvas tika veikta torņa smailes tehniskā ekspertīze, kurā ar sarkanu ierakstīts: “Ja turpinās nobīde no vertikāles, tornis var sagrūt, tāpēc nepieciešams norobežot teritoriju ap dievnamu.” Otrs secinājums: torņa smaile jāatjauno pilnībā. Eksperti atzina, ka zvanu torņa smailes deformācijas galvenais cēlonis ir mūrlatas un spāru bojājumi. “Mūrlata ir nesošs būvkonstrukcijas elements, uz kā balstās spāres. Koks ir satrupējis. Bojājums veidojies pēckara laikā līdz 70. gadu vidum, kad tornim mainīja jumta segumu. Satrupējušais koks nespēj noturēt konstrukciju,” draudzes laikrakstā, ko tolaik gatavoja profesionāli žurnālisti Ivars un Arta Ciši, tika skaidrots draudošās katastrofas cēlonis.
“Aizlūgsim, lai draudzes labie darbi īstenojas pēc iespējas ātrāk!” laikrakstā aicināja tā laika draudzes priekšniece Gunta Mileiko.
Baznīca ir labā kārtībā
Par naudu runājot, tika lēsts, ka rekonstrukcijas izmaksas ir 40 tūkstoši latu, ko draudze sedza no saviem līdzekļiem – no naudas, kas iegūta no ziedojumiem un saimnieciskās darbības ar draudzes īpašumiem. Draudzes priekšnieces vietnieks Ints Bērziņš 2007. gada 7. oktobrī izdotajā draudzes avīzē aicināja: “Mums jāizšķiras par iespēju jumtu saremontēt jau šoruden, jo lielajos plānos ietilpstošie mērķi – fasādes atjaunošana, baznīcas izgaismošana, vides sakārtošana ap baznīcu un žoga izbūve – likumsakarīgi un loģiski būtu jāsāk tad, kad jumts un tornis jau pabeigti.”
Galu galā zvanu torņa remontu pabeidza 2009. gadā, kad draudze ar pašvaldības atbalstu visai saspringtā gaisotnē pieprasīja firmai “Riveta” beidzot torni saremontēt, kā nākas.
Draudzes laikrakstā lasāms, ka pirms 2008. gada ekonomiskās lejupslīdes draudzei bija idejas, ka, pārdodot tai piederošo pilsētas zemi, līdzās Jāņa baznīcai varētu tapt jauns draudzes nams, žogs ap baznīcu. Tādi jautājumi vairs nav šīsdienas darba kārtībā. Taču dievnama interjers ir atjaunots, zvanu tornī stundas skaita atjaunotais pulkstenis, baznīcā ir arī mūsdienu prasībām atbilstoša tualete. Dievnama jubilejas dievkalpojumā bija ieradušies arī Liepājas diecēzes bīskaps Hans Martins Jensons, emeritētais bīskaps Pāvils Brūvers, mācītāji no kaimiņu draudzēm, pilsētas mērs Andris Rāviņš, kā arī Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune. Bīskaps Hans Martins Jensons šajā dievnamā bija pirmo reizi. “Esmu pozitīvi pārsteigts par to gaišumu, kas ir baznīcā. Draudzē ir silta, omulīga atmosfēra. Dabīgi, ka tādā lielā pilsētā kā Jelgava ir jābūt vairākām luterāņu draudzēm. Novēlu Svētās Vienības draudzei atrast savu nozīmi un augt,” “Ziņām” teica bīskaps. Savukārt pilsētas mērs Andris Rāviņš uzsvēra, ka pilsētā, kas tik daudz cietusi, izdzīvojušie arhitektūras pieminekļi ir īpaši jāsaudzē.
