Nacionāla opioīdu krīze ir izsludināta ASV. Kopš gadu tūkstošu mijas opioīdi prasījuši 300 tūkstošu cilvēku dzīvības. Lai arī statistikas dati ir šokējoši, vēl traģiskāki ir atkarības valgos nonākušo cilvēku stāsti par viņu dzīves dziļāko “bedri” – uzņēmējs Kails Greivss tīšuprāt iešāvis sev kājā, lai iegūtu opioīdus saturošu medikamentu recepti, bet bijušais šoferis Džefs Makojs ar ieroci rokās savai mātei draudējis, ka izdarīšot pašnāvību, ja viņa neatdos fentanila plāksterus.
Sieva pamet
Kā raksta portāls bloomberg.com, viņu stāsti par atkarību sākas šķietami nevainīgi – ar ārsta parakstītu pretsāpju medikamentu recepti. Tāpat kā miljoniem citu amerikāņu, viņi kļuva atkarīgi no opioīdus saturošajām zālēm un par ASV vēsturē plašākās opioīdu krīzes upuriem.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem K.Greivss mocījās ar artrītu. Ārsts viņam izrakstīja hidrokodonu – opioīdu medikamentu, kas labi tiek galā ar īstermiņa sāpēm, taču var izraisīt smagu atkarību, ja to lieto ilgstoši. K.Greivsa recepte vairākkārt tika atjaunota. Pēc finanšu menedžera darba zaudēšanas autosalonā viņš atklāja, ka zāles nomāc ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās ciešanas.
K.Greivss bija “funkcionējošs narkomāns”, kad piedzima viņa sestais bērns – puika, kuram neilgi pēc dzimšanas tika atklāts meningīts. Zīdainītis nodzīvoja sešas nedēļas. Dēla nāve iedzina K.Greivsu dziļāk atkarības purvā, un viņš dažu dienu laikā izlietoja pretsāpju medikamentu mēneša devu. Tam sekoja nepanesams “atiešanas” periods – vemšana, caureja, nekontrolējami drebuļi un asas sāpes. Ārsts atteicās izrakstīt jaunu hidrokodona recepti.
Kamēr sieva bija darbā un bērni laukā spēlējās, K Greivss no naktsgaldiņa paņēma pielādētu ieroci. “Domāju, ka nevaru sevi nopietni savainot, šaujot pēdā vai potītē. Man šķita, ka stāsts izklausīsies ticams,” stāsta 54 gadus vecais K.Greivss.
Slimnīcā viņam injicēja divas morfija devas. K.Greivss domā, ka patiesību saprata tikai viņa sieva, kura drīz vien no viņa izšķīrās.
Ar māsas palīdzību K.Greivss iestājās rehabilitācijas klīnikā Kalifornijā. Uz brīdi viņš iekrita atpakaļ atkarības slazdā, bet pēc tam sāka buprenorfīna terapiju – arī tas ir opioīdu medikaments, kas nomāc kāri pēc narkotikas, kā arī “atiešanas” simptomus. Programmu viņš ievēro trīs gadus. “Tas nekad neatstājas. Balsis vienmēr sauc tevi atpakaļ tumsā. Bet tās vajag ignorēt un doties tikai uz priekšu.”
Ķermenis kliedz
56 gadus vecajam Dž.Makojam bijusi kolorīta dzīve – senāk viņš lietoja metamfetamīnu un bija bundzinieks kantrimūzikas grupā, citā dzīves periodā braukāja ar “Harley Davidson” motociklu, bet vēlāk kļuva par tālbraucēju šoferi. Tagad viņš sevi sauc par mājsaimnieku – nodarbojas ar dārzniecību, gatavo, tamborē un rūpējas par sievu Džoanu.
Pirms nepilniem 17 gadiem Dž.Makojam tika veikta muguras operācija, pēc kuras viņš vairs nevarēja strādāt kā tālbraucējs šoferis. Ārsts izrakstīja vikodīnu – hidrokodonu saturošu pretsāpju medikamentu. Gadu vēlāk viņš bija kļuvis atkarīgs. “Riju tabletes kā traks,” saka Dž.Makojs.
Kad ar tām bija par maz, viņam izrakstīja fentanila plāksterus, ko bieži izraksta lielās mokās esošiem vēža slimniekiem. Uzlīmējot tos uz ādas, zāles iedarbojas pakāpeniski. Taču viņš mēdza izņemt tos no iepakojuma un košļāt – lai ātrāk iedarbojas. Viņš nezināja, ka tas var beigties ar letālu pārdozēšanu.
Kamēr zāles darbojās, Dž.Makojs jutās labi – pat “neuzvarams”, kā pats to raksturo. Taču, kad zāļu efekts beidzās, atsākās sāpes un neizturamie “atiešanas” simptomi: “Mans ķermenis kliedza pēc opiātiem.”
To pamanīja viņa sieva un ieslēdza plāksterus seifā. Kad viņš atrada atslēgu, plāksteru glabāšanu pārņēma Dž.Makoja netālu dzīvojošā māte. “Reiz es runāju ar mammu pa telefonu un teicu – labāk tūlīt atnes man plāksteri, citādi izšķaidīšu savas smadzenes pa visu viesistabu. Es nebūtu to darījis. Nedomāju, ka būtu. Bet kas to lai zina?” atceras Dž.Makojs.
Tad sieva piedraudēja pamest viņu. “Bet es viņu mīlu vairāk par visu pasaulē. Es būtu gatavs mirt viņas dēļ.” 2009. gadā vīrietis iestājās rehabilitācijas klīnikā un pārcieta divas nedēļas ilgas mokas, kamēr organisms atradinājās no narkotikām. Dž.Makojs atzīst, ka tas esot bijis labākais, kas ar viņu noticis. Līdzīgi kā K.Greivss, arī viņš ievēro opiātu aizstāšanas programmu.
Motivē personīgā pieredze
Opioīdus saturošie medikamenti nomāc sāpes un rada eiforiskas sajūtas, skaidro ārsts Dens Lonergans. Ilgstoši tos lietojot, pret vielu rodas tolerance – lai sasniegtu to pašu efektu, nepieciešama lielāka deva. Visbīstamākā situācija rodas tad, ja pacienti padodas atkarībai un atsāk lietot opioīdus, bet ir zaudējuši šo toleranci. Tas var beigties ar pārdozēšanu.
Buprenorfīns un metadons, ko izraksta atkarīgajiem, darbojas līdzīgi, taču tā efekts ir mazāk izteikts un arī sekas, pārtraucot to lietot, ir mazāk dramatiskas. D.Lonerganam ir personīga pieredze – kad viņš studēja otrajā kursā, viņa vecākais brālis pārdozēja spēcīgus pretsāpju medikamentus, kas viņam bija izrakstīti pret migrēnu un citām kaitēm.
