Ir tradīcijas, kas neapsūb, mainoties politiskajiem režīmiem, bet tieši pretēji – arvien atjauno savu spozmi.
Ir tradīcijas, kas neapsūb, mainoties politiskajiem režīmiem, bet tieši pretēji – arvien atjauno savu spozmi. Gan Latvijas sabiedrībā kopumā, gan cilvēkos, kas (it kā sabiedrības interesēs) darbojas valsts institūcijās, nu jau stabilu vietu ieņēmusi tiesiskā nihilisma tradīcija.
Padomju laikos visparastākais kolhoza šeftmanis neuzskatīja par zādzību kaut ko atnest mājās no darba. Saprotama lieta, ko tautā dēvēja par darba «nešanu uz mājām». Slikta bija darbavieta, kur tas nebija iespējams. Dzīvība bija vērtība, taču īpašums – tikai daļēji. Tieši šādā vidē varēja attīstīties tas tiesiskais nihilisms, kas šodien dominē daļā (un ne jau mazākajā) sabiedrības.
Tiesisko nihilismu var raksturot kā apzinātu indivīda nevēlēšanos respektēt valsts sankcionētās tiesību normas. Tiesiskajam nihilismam sabiedrības uzmanība visbiežāk tiek pievērsta tikai tad, kad kāds ierēdnis vai cilvēks, kas pilda līdzīgas funkcijas, ir «nogrēkojies», nopērkot saviem legālajiem ienākumiem neatbilstoši dārgu mašīnu, iegādājoties vai ar plašu vērienu izremontējot dzīvokli, vasarnīcu, māju vai arī par nodokļu maksātāju naudu plaši «aprīkojot» ierēdniecības funkcionēšanai nepieciešamo «saimniecisko bāzi».
Valsts kontrole, veicot revīziju Valsts kancelejā par līdzekļu izlietojumu 1998. un 1999. gadā, konstatējusi, ka valdības ēkas apkopējas, rupji rēķinot, saņēmušas «parasto» apkopēju algu – 400 (!) latu. Uz nepilnīgi noformētu dokumentu pamata norakstīti ziedi 20 tūkstošu latu vērtībā. Par traģikomēdiju jau pārvērtusies 70 000 latu «vērtā» valdības ēkas vannu un pirtu būvniecības lieta. Lieliska pilotāža. Un tomēr šī reize no citām atšķiras ar savu klajo bezkaunību, pārkāpjot likuma normas un ierēdņa darbību regulējošās instrukcijas. Valsts kontrolierim Raitim Černajam atliek vien atzīt, ka savā darbības laikā viņam nav gadījies saskarties ar tik raibu finansu pārkāpumu un nepamatotu tēriņu buķeti revidētajās valsts iestādēs, kā tas atklājies Valsts kancelejā. Uz kā rēķina tā ir izveidojusies tik kolorīta? Protams, uz nodokļu maksātāju.
Nav šaubu, ka arī citās valsts institūcijās eksistē šādi vai citādi pārkāpumi, par kuriem tiek uzzināts pēc laba laika (ja vispār tiek). Plašākai sabiedrībai uzzinot ierēdņu bezkaunības un negodīguma sekas, situācija netiek vērsta uz labo pusi. Tā tikai pasliktinās, jo palielinās distance starp valsti un sabiedrību, kur pirmā sen jau ir zaudējusi otrās uzticību. Drīz vien, ja civildienests tā turpinās attīstīties, cilvēkos jēdziens «ierēdnis» izraisīs riebumu un tiks lietots kā lamu vārds. Jau tagad bez pārspīlējuma var teikt, ka ierēdnis kā sociāls statuss ir devalvējies sabiedrības apziņā un lēnām kļūst līdzvērtīgs jēdzienam «zaglis». Bet neticība valsts civildienestam jau puslīdz nozīmē neticību pašai valstij un tās nākotnei.
Valsts kancelejas gadījumā parasti vērtē materiālās sekas, aizmirstot par tām, kas nav gluži acīm tveramas, proti, viss notikušais kārtējo reizi pierāda to, cik gan Latvijā dzīvojošais cilvēks ir neaizsargāts pret ierēdņu patvaļu, cik gan muļķīgā situācijā nodokļu maksātājs ir nonācis. Muļķīgā, jo daži prātvēderi ir padzīvojuši, tā teikt, uz viņa rēķina.
Tiesikais nihilisms ne tikai caurauž valsts varu, bet arī sabiedrību, jo šajā gadījumā darbojas tā saucamais negāciju – negāciju likums, respektīvi, uz viena paveikto tiesiskā nihilisma aktu otrs atbild ar to pašu, līdz ar to ierēdņu patvaļas rezultātā godīgs nodokļu maksātājs pārstāj tāds būt.
Kaut arī pašā Latvijas sabiedrībā zeļ tiesiskais nihilisms, tas nebūt nenozīmē, ka valsts ierēdņi, Sartra vārdiem runājot, «ir nolemti brīvībai» un, neievērojot nekādas likuma normas, var nodokļu maksātāju naudu triekt, kur vien tīk. Tieši viņu profesinālajā ētikā ietilpst rādīt sabiedrībai piemēru, ka patiešām šajā valstī viss notiek stingrākajos likuma ietvaros. Taču Valsts kancelejas «piemērs» un daudzi citi (tai skaitā arī latentie) liecina, ka šādu likuma ietvaru pagaidām nav.
