Skatot tūrisma ceļvežus, nākas atzīt, ka 18. gadsimta beigās būvētā Jaunsvirlaukas muiža nekad nav bijis tūrisma objekts. No Jelgavas braucot uz Jaunsvirlaukas pusi, mazu gabaliņu aiz Dzirniekiem asfalts izbeidzas, tādēļ tālāki braucēji mūsdienās šo ceļu izmanto reti. Taču uzņēmējs Ilmārs Randers ar savu draugu arhitektu Ēriku Cērpiņu spriež citādi. Viņuprāt, Jaunsvirlaukas muižu varētu atjaunot un tā būtu vieta, kur pulcētos ļaudis. Savu ideju viņi pamato, atskatoties uz 19. gadsimta vidu, kad Lietuvā Krievijas impērija apspieda lietuviešu un poļu brīvības centienus, bet mūsu pusē – tolaik Kurzemes guberņā, Jelgavā un tās apkārtnē, – arī lietuviešiem brīvības bija vairāk.
Vēsturiski tā ir noticis, ka četrus gadus Jaunsvirlaukā dzīvoja un radīja viens no ievērojamākajiem Lietuvas atmodas darbiniekiem Simons Daukants (1793–1864). Ierosme, ka viņa piemiņai un Jaunsvirlaukas muižas atjaunošanai būtu vērts veltīt savas domas un darbus, Ilmāram Randeram nāk no Staļģenes skolotājas Albīnas Račinskas grāmatas “Lielupei līdzās”, kas izdota 90. gados ar Jaunsvirlaukas pagasta atbalstu. Lai arī Latvijas grāmatnīcās tā nebija pieejama un nav zināms, ka tai būtu bijuši atvēršanas svētki, ar dziļām zināšanām un arī lepnumu par savu dzīvesvietu tapušais teksts dzīvo tālāk, kaut pati autore jau ir aizsaulē. Izcilo lietuviešu apraksts grāmatā, protams, neiztrūka.
Jaunsvirlaukā jutās brīvāk
Raksturojot dzīvi Jaunsvirlaukā 19. gadsimta vidū, Albīna Račinska rakstīja: “.. Jaunsvirlauka kaut uz neilgu laiku bija kļuvusi par sava veida neatkarīgās lietuviešu kultūras centru. Viļņā nekas tāds tolaik veidoties nevarēja, pārāk stipra bija oficiālā vara. Tika gādāts, lai tur nebūtu iespējams uzdīgt kādam neatkarīgās domas asnam. Par lietuviešu kultūras centru Lietuvā bija izveidojies Varņu miests.. Tomēr tas bija vairāk reliģiskās, nevis laicīgās kultūras centrs. Tikai Jaunsvirlaukā lietuvieši kādu laiku jutās neatkarīgi..”
Atmodas gados žurnālā “Karogs” Latvijas Universitātes profesora Reiņa Bērtuļa tulkojumā publicētais vēsturnieks Egidijs Aleksandravičs secināja, ka Jaunsvirlaukas vārds iegājis lietuviešu historiogrāfijā jau 20. gadsimta sākumā. Viņaprāt, Jaunsvirlauka būtu pelnījusi pat memoriāla statusu kā katra lietuvieša sirdij dārga cilvēka Simona Daukanta pēdējo dzīves gadu vieta.
Saistībā ar nacionālo apspiestību Krievijas impērijas pārvaldītajā lietuviešu zemē 19. gadsimta sākumā Jelgavas muzeja vēsturnieks Aldis Barševskis uzsver, ka latviešu nacionālā atmoda iesākās mazliet vēlāk nekā lietuviešiem. Tomēr izglītoto vāciešu klātbūtne Kurzemes guberņā radīja izteiktāku multikulturālu vidi, nekā tas bija lietuviešu apdzīvotajās guberņās. Vēl jo vairāk pēc poļu un lietuviešu sacelšanās apspiešanas 1863.–1865. gadā (sacelšanās notika arī Latgalē), kad Lietuvā (un arī Latgalē) bija drukas aizliegums, kas nozīmēja, ka atļauts drukāt un izplatīt tikai tekstus slāvu kirilicā. Kurzemes guberņā tāda aizlieguma nebija. Cara cenzūras dēļ vien trīs gadus (1862.–1865. g.) nodzīvoja tolaik latviešiem progresīvākais izdevums “Pēterburgas Avīzes”. Tomēr Lietuvas vēstures un valodniecības celmlauža Simona Daukanta darbiem ceļš pie lasītājiem Lietuvā tolaik bija vēl vairāk apgrūtināts.
Veltījums zemniecēm – kultūras glabātājām
Simons Daukants dzimis 1793. gadā tagadējā Skodas apkaimē. Mācījies Žemaišu Kalvarijas mūku uzturētajā skolā. Pēc Napoleona kara kājām aizgāja uz vairāk nekā trīssimt kilometru attālo Viļņu, lai mācītos vidusskolā. 1816. gadā iestājās Viļņas Universitātē, kur studēja morāli un politiskās zinātnes. Tolaik šajā Baltijas vecākajā augstskolā atsevišķas studiju programmas vēsturē nebija, viņa izvēlētais studiju priekšmets bija vistuvākais vēsturei. Jau būdams students, Simons Daukants sāka rakstīt lietuviešu valodā par lietuviešu vēsturi. To līdz šim neviens nebija darījis. Viņa pētījums “Seno lietuvju un žemaišu darbi” bija veltīts lietuviešu zemniecēm, kas pēc Lietuvas senās valsts izzušanas ilgus gadus bija vienīgās lietuviešu kultūras sargātājas. Šo darbu viņam neizdevās nodrukāt, tas iespiests tikai gandrīz pēc simt gadiem.
Studējot Viļņā, Simons Daukants pārtulkoja arī romiešu dzejnieka Fedra fabulas. 1825. gadā, ieguvis tieslietu zinātņu maģistra grādu, viņš tika nosūtīts uz Rīgu, kur desmit gadu strādāja ģenerālgubernatora kancelejā. Zinātniskajam darbam viņš veltīja brīvo laiku, vāca materiālus par Lietuvas vēsturi, būdams dzimtenē, pierakstīja tautas folkloru, kā arī mācījās latviešu valodu. 1835. gadā Simons Daukants saņēma piedāvājumu strādāt Krievijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, kur strādāja Senāta kancelejā. Kā uzsvēra Albīna Račinska, par spīti smagajam darbam Sanktpēterburgā, viņš sarakstīja gandrīz visus savus svarīgākos darbus, ko tad arī par paša naudu izdeva.
1850. gadā, būdams jau 57 gadu vecumā, Simons Daukants atgriezās Lietuvā, kur vēlējās ko svarīgu vēl paspēt paveikt savas tautas labā. Piecus gadus viņš nodzīvoja Varņos pie sava drauga rakstnieka Motiejusa Valančus, kas bija iecelts par Žemaitijas bīskapu (pirms tam viņš bija profesors Pēterburgas Garīgajā akadēmijā). Varņu apkārtnē tika organizētas draudzes skolas, un arī Daukants šajā darbā iesaistījās. “Var tikai apbrīnot cilvēku, kurš pagājušā gadsimta vidū, nebūdams vairs spēka gados, atstāja labi apmaksātu darbu Krievijas impērijas galvaspilsētā un devās uz nebrīvē panīkušo Žemaitiju, lai rūpētos par zemnieku izglītošanu, tā pats sev nolemdams trūcīgas vecumdienas. Toties viņa vārds uz mūžu ierakstīts Lietuvas vēsturē,” tā Albīna Račinska. Savukārt vēsturnieks Egidijs Aleksandravičs 1989. gadā žurnālā “Karogs” (Nr. 10) par Simona Daukanta lomu Lietuvas vēsturē raksta: “Nav vajadzības īpaši pierādīt, ko lietuviešu tautai nozīmē Simons Daukants. Tas būtu tas pats, kas latvietim skaidrot Raiņa lomu ..”
Ārsts Petrs Smuglevičs ieguva muižu
Simona Daukanta dzīve Varņos beidzās ar to, ka abi draugi sastrīdējās. Bīskaps, rakstnieka un zinātnieka “maizes tēvs”, nebija turējis solījumu palīdzēt izdot nozīmīgāko viņa darbu “Žemaitijas vēsture”. Tā Simonam Daukantam, kam vairs nebija pastāvīgas dzīvesvietas, nāca piedāvājums doties uz Jaunsvirlauku, kur Lietuvas atmodas darbinieks ārsts Petrs Smuglevičs bija noīrējis (vai pat ieguvis īpašumā) muižu un izveidoja lietuviešu kultūras centru. Tas bija tuvu Lietuvai un tomēr zināmā drošībā. Jaunsvirlaukā Simons Daukants dzīvoja no 1855. līdz 1859. gadam. Ar viņu kopā tur dzīvoja lietuviešu kultūras darbinieks Mikalojs Akelaitis, Petra Smugļeviča jaunākais brālis gleznotājs Felikss Smuglevičs. Vasarās Jaunsvirlaukā sabrauca lietuviešu studenti no Tērbatas un Pēterburgas. No Simona Daukanta un Mikaloja Akelaiša vēstulēm, kas sūtītas draugiem Lietuvā, zināms, ka viņu dzīve Jaunsvirlaukas muižā nebija turīga, taču iztikai pietika. Turklāt Petrs Smuglevičs centās arī izdot visu, kas Jaunsvirlaukā tika sarakstīts par lietuviešu kultūru un cēla tautas pašapziņu.
Pats Petrs Smuglevičs nav atstājis rakstus lituānistikā vai kādā citā zinātnes nozarē. Taču, kā uzskata Egidijs Aleksandravičs, viņa organizatoriskais talants, izveidojot Jaunsvirlaukas centru, ir augstu vērtējams. Petram Smuglevičam uzticējās, un viņš spēja savākt ziedojumus gan no Pēterburgas lietuviešiem, gan bagātajiem Žemaitijas muižniekiem, kuri nebija zaudējuši savu etnisko saiti ar lietuviešu tautu. Tā ne visai turīgs ārsts kļuva tik bagāts, ka varēja noīrēt Jaunsvirlaukas muižu. Var piebilst, ka jaunībā, 19. gadsimta 30. gados studējot Viļņas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā, Petrs Smuglevičs par savu nacionālo darbību bija iekļuvis slepenpolicijas “melnajā sarakstā” un pat neilgu laiku sēdēja cietumā. Savā ārsta karjerā viņš izauga Sanktpēterburgā holeras epidēmijas laikā.
Muiža apdzīvota līdz deviņdesmitajiem
Jaunsvirlaukas skolas audzēknis pazīstamais laikrakstu komentētājs Voldemārs Hermanis stāsta, ka Jaunsvirlaukas muiža vēl pēc Otrā pasaules kara bija saglabājusies kā nozīmīgs centrs. Tur atradās aptieka, bibliotēka, pasta nodaļa, tur dzīvoja arī ārsta Friča Feimaņa ģimene, kurā izauga akadēmiķis un atmodas darbinieks Jānis Freimanis. “Atceros, ka man kā zēnam uzticēja ar zirgu atgādāt uz Jaunsvirlaukas muižu pastu, ko pa Lielupi pieveda ar kuģi. Vajadzēja braukt pakaļ uz kuģu pieturu Vārkaviešiem, kas atradās iepretī Salgales baznīcai,” stāsta Voldemārs Hermanis. Cik viņam zināms, pirms gadiem desmit pēdējā no muižas aizgāja pasta nodaļa.
Jelgavas muzeja direktore Gita Grase spriež, ka Jaunsvirlaukas muižas atjaunošanai būtu vajadzīgi “mežonīgi lieli līdzekļi”, kādu pašvaldībām nav. Turklāt nav skaidrs, kam šī atjaunošana būtu lietderīga. Ne pasts, ne aptieka arī tur vairs neievāksies.
Jelgavas novada deputāte agrākā Jaunsvirlaukas pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Savicka atceras, ka 90. gados par Jaunsvirlaukas muižas īpašumtiesībām interesējies kāds vīrs no Lietuvas, kas, iespējams, bija veco īpašnieku pēctecis, bet, redzot ēkas bēdīgo stāvokli, viņš nozudis. Ēka atrodas uz zemes, kas pieder pašvaldībai, taču Ilmārs Randers domā, ka tas varētu būt svarīgs tūrisma objekts lietuviešiem, kas lielā skaitā apmeklē desmit kilometru attālo Rundāles pili. Arī viņš lauza galvu par to, kā varētu aicināt kļūt par Jaunsvirlaukas muižas īpašnieku. Ilmārs Randers spriež, ka stāsts par Jaunsvirlaukas muižu labi iederas arī Baltijas valstu simtgades kontekstā un, iespējams, tieši Jaunsvirlaukā sarunās Svitenes upītes krastā Lietuvas dižgariem radās ideja par modernas Lietuvas valsts izveidošanu.
Pērn 18. novembrī Ilmārs Randers ar saviem domubiedriem, starp kuriem bija arī lietuvieši, rīkoja Jaunsvirlaukas muižas apkārtnes sakopšanas talku. Kopīgi smeļot muižas pagalmā ugunskurā vārītu “Brīvības zupu”, šķīlās dažādas idejas. Tomēr tās tālāk pagaidām nav attīstījušās.
Vida Grininkiene dod jaunu impulsu
Piepeši pērnvasar uz Jelgavu bija atbraukusi lietuviešu vēsturniece Vida Grininkiene, kas vāca materiālus Simona Daukanta 225 gadu atcerei veltīta kalendāra izdošanai. Vēsturniecei bija svarīgi apzināt informāciju, kas par izcilo lietuvieti atrodama Jelgavā, Rīgā un arī Jaunsvirlaukā. Šogad novembra vidū Jelgavas muzejnieki Gita Grase, Aldis Barševskis, kā arī Jaunsvirlaukas muižas atjaunošanas rosinātāji Ilmārs Randers un Ēriks Cērpiņš viesojās Lietuvā, Akmenē, kur Papiles ciemā atrodas Simona Daukanta memoriālais muzejs un kur tika atvērts viņam veltītais kalendārs.
Ziņas vēsta, ka Lietuvas Seimā tiek rosināts pārskatīt izcilo personību jubileju atzīmēšanu. Līdz šim Lietuvā atzīmētas tikai tās izcilnieku jubilejas, kas dalās 10, turpmāk šajā ziņā būs lielāka brīvība. Tādēļ, iespējams, nākamais Lietuvā būs arī Simona Daukanta atceres gads.
Muižu plānots pārdot
Jaunsvirlaukas muiža ir pašvaldības bilancē, un zeme ap ēku ir pašvaldībai piekritīga. Savulaik padomju gados muiža bija apdzīvota – pirmajā stāvā atradās pasts un tam nepieciešamās palīgtelpas, kā arī dienesta dzīvoklis; ēkas otrajā stāvā bija izvietota pagasta bibliotēka, aptieka un vēl viens dienesta dzīvoklis. Aptieka un pasts muižā darbojās aptuveni līdz 2005.–2007. gadam, bibliotēka līdz 2008. gadam.
Jelgavas novada pašvaldības administratīvajā teritorijā ir vairākas muižas, teju katrā pagastā pa vienai vai vairākām. Ik gadu, plānojot pašvaldības budžetu un izvērtējot prioritātes, nereti daļa finansējuma tiek atvēlēta arī muižu labiekārtošanai. Bet jāatzīst, ka finansiāli tiek atbalstītas tās muižas, kurās ir dzīvība, – skolas, tūrisma informācijas punkti u.c. Jaunsvirlaukas muižas tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs, tās labiekārtošanai būtu nepieciešami ievērojami līdzekļi. Apzinoties, ka ēka, stāvot tukša, iet bojā, un nespējot ieguldīt pietiekamus finanšu līdzekļus tās labiekārtošanā un attīstībā, pašvaldība apsver domu par pārdošanu. Pagaidām iecerēts sakārtot dokumentāciju, lai, piemēram, nākamajā gadā ēku varētu laist izsolē. Šobrīd muiža ir pašvaldības bilancē, bet īpašuma tiesības būs sakārtotas, kad būve būs ierakstīta Zemesgrāmatā.
Jelgavas novada pašvaldība
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
