“Viss izdevās labi. Ir gandarījums, ka dejotāji bija pieņēmuši, saņēmušies un izkāpuši no savas ierastās tautas dejas zonas,” stāsta bērnu un jauniešu centra “Junda” dejotājs Jānis Ēriks Grūtups, kura radīto deju uzvedumu “Kerija. Mēs. Pieaugšana” sestdien izdejojuši vecākās grupas “Jundari” dejotāji. Savukārt mazākie – “Jundaliņi” un “Jundēni” – stāstīja Erika Ādamsona pasakas “Ringla trauc pie Ričus ciemā” stāstu, ko iestudējusi kolektīvu mākslinieciskā vadītāja Madlēna Bratkus.
Uzvedums “Kerija. Mēs. Pieaugšana” ir stāsts par mūsdienu jauniešiem. “Neuzņēmāmies taisīt uzvedumu pilnībā pēc Teodora Dreizera romāna “Māsa Kerija”. Mūsdienu sešpadsmitgadīga meitene nevar izstāstīt 19. gadsimta lauku meitenes stāstu. Mums tas būtu sarežģīti, un es domāju, ka būtu arī daudz pārmetumu. Tāpēc mēs to pārvērtām stāstā par mums. Saglabājām grāmatas motīvus un tēlus, bet gala ideja ir nevis par meiteni laukos, bet par jauniešiem šodien un te,” atklāj Jānis Ēriks.
Jaunietis mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. klasē, tautas dejas dejo kopš agras bērnības un pirmos soļus horeogrāfijā spēra pirms pāris gadiem, kad kopā ar Sniedzi Strautu “Jundas” koncertam “Iepūt vēju ļipiņā!” radīja savu pirmo horeogrāfiju. Tad sekoja trīs dejas uzvedumā “Velniņi” pirms gada, bet šoruden Jānim Ērikam uzticēts vesels uzvedums. “Pirmais impulss nāca no mums pašiem,” laiku pirms diviem gadiem atminas jaunais horeogrāfs. “Dejoju tautas dejas no divu gadu vecuma. Uznāca krīze, kad gribējās arī kaut ko citu. Kad uztaisījām deju pie “Griezītes” mūzikas, Madlēna teica, ka jātaisa arī otrā daļa,” atminas Jānis Ēriks. Tālāk sekoja kopīgs darbs pie “Velniņiem”, līdz šoruden tapis vesels uzvedums “Kerija. Mēs. Pieaugšana”. ““Jundai” ir tendence dejot ne tikai tautas dejas. Domāju, tas saistīts arī ar Latvijas tautas deju kolektīvu obligāto repertuāru. Piemēram, šogad B grupas iestudē Agra Daņiļeviča intermēdijas – tā arī vairs nav tautas deja, bet drīzāk laikmetīgā deja.”
Savu nākotni Jānis Ēriks plāno saistīt ar skatuvi. “Doma ir iet uz aktieriem. Bet horeogrāfija ir līdzās aktiermākslai, un tad jau redzēs, kā dzīve izkārtosies – vai tā būs aktiera profesija vai teātra horeogrāfija, vai režija. Tas viss ir ļoti cieši saistīts. Mūsdienās nevienam nevajag aktieri, kurš nemāk runāt, dziedāt un dejot. Un kur nu vēl labāk, ja viņš var pats savu deju radīt,” pārliecināts Jānis Ēriks.
