Latvijā ir reģistrētas četrdesmit astoņas politiskās partijas. Par četrdesmit devīto, visticamāk, kļūs Jelgavā dibinātā partija «Mūsu mantojums».
Latvijā ir reģistrētas četrdesmit astoņas politiskās partijas. Par četrdesmit devīto, visticamāk, kļūs Jelgavā dibinātā partija «Mūsu mantojums». Savukārt šo sestdien Rīgā iecerēts rīkot Latvijas Nākotnes partijas dibināšanas kongresu. Pussimts partiju –
tas Latvijai ir daudz vai arī tieši otrādi – krietni par maz?
Nākamajās pašvaldību vēlēšanās, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem, arī vairāki tūkstoši Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) studentu dosies pie vēlēšanu urnām, lai izteiktu savu gribu, kādam būt nākamās Jelgavas lēmējvaras veidolam. Kā studenti vērtē pašreizējās Domes darbību, kādas ir viņu politiskās simpātijas, kādu jaunieši redz šodienas Latvijas politisko arēnu un vai gatavi paši iesaistīties politikā, «Ziņas» centās noskaidrot sarunā ar LLU Veterinārmedicīnas fakultātes 3. kursa studenti Daci Kruglaužu, Lauku inženieru fakultātes 4. kursa studentu Gunti Stramkalu, Meža fakultātes 3. kursa studentu
Andri Jansonu un Veterinārmedicīnas fakultātes 2. kursa studentu Kasparu Udrasu.
Ikviens domā, ka labāk ir tā, kā viņš domā
Latvijas politiskā vide un politiskā elite tiek raksturota ar visādiem, vairumā gadījumu ne pārāk glaimojošiem, epitetiem. Pēdējā laikā dažādos līmeņos jādzird, ka politiskā elite Latvijā sevi ir izsmēlusi un nav spējīga ģenerēt jaunas idejas. Politikā tiek aicināti jauni cilvēki. Kāds ir jūsu priekšstats par vidi, kurā top Latvijas politika?
Andris Jansons: – Latvijā nav pārāk daudz politiķu. Ja mēs pavērojam dažādus valsts mēroga sabiedriskus vai saviesīgus pasākumus, visu laiku redzam vienus un tos pašus (aptuveni 1000) cilvēkus, kas nepārtraukti tajos «apgrozās». Katrā nozarē var nosaukt ļaudis, kurus zina visi un kuri par šo nozari arī zina «visu». Tas pats sakāms par ministriem – vai nu vienā sastāvā, vai citā, šādā ministra amatā vai tādā, bet vienmēr vieni un tie paši cilvēki. Acīmredzot Latvijā ministriem ieviests tāds kā rotācijas princips.
Guntis Stramkals: – Pārāk strauji politiķu paaudzes nespēj mainīties, jo nevar vienā dienā politikā ienāk 100% jaunu cilvēku, kuriem nav ne attiecīgo zināšanu, ne arī pieredzes. Nomaiņai jābūt pakāpeniskai, un tā, manuprāt, arī notiek. Nav jau gluži tā, ka tikai vienus un tos pašus cilvēkus redzam partijās, Saeimā, Ministru kabinetā utt. Piemēram, pēc Saeimas vēlēšanām 50% sastāva varētu nomainīties, savukārt puse paliktu vecie «karotāji», kuri zina, kas un kā jādara.
Andris Jansons: – Maiņa jau notiek: zemkopības ministrs kļūst par ekonomikas ministru, savukārt ekonomikas ministrs – par labklājības.
Dace Kruglauža: – Nav jau tik daudz cilvēku, kas vēlas darboties politikā, un mums visu laiku pietrūkst 50%, kas atjaunotu to vidi.
Kaspars Udrass: – Politiskās partijas vairumā gadījumu veidojas nevis atbilstoši noteiktiem politiskajiem uzskatiem, bet gan materiālo interešu grupām. Atšķiras sponsori, un tādēļ arī viņu politika ir atšķirīga. Rezultātā mēs redzam tādas partijas kā «Latvijas ceļš» un Tautas partija, kas ir līdzīgas pēc savas teorijas, ideoloģijas, bet savstarpēji naidīgi noskaņotas.
Guntis Stramkals: – Ideoloģija tagad ir nosacīts jēdziens. Bieži ir tā, ka sanāk cilvēki ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem un «uztaisa» partiju. Tad domā par ideoloģiju, ko…
Andris Jansons: – … piemēro saviem sponsoriem. Ir vērojama arī cita tendence: veidojas diezgan stabila partiju nomenklatūra, kas nav ieinteresēta savā vidē ielaist cilvēkus no «ārienes». Ja arī kāds tiek tajā iekšā, nomenklatūra ātri vien atrod veidu (iemeslus un ieganstus), kā viņu no turienes dabūt ārā. Šķēle šajā ziņā ir sava veida fenomens. Viņš spēja – pēc tam, kad bija paņemts «no malas» –, palikt centrā, un nu jau pat ap viņu veidojas zināma mitoloģija. Taču šādu ienācēju Latvijas politikā nav daudz. Parasti «nejaušie» ienācēji izpilda noteiktu uzdevumu un ātri vien pazūd no «skatuves».
Vai jaunus, talantīgus un gudrus cilvēkus iesaistīties politikā neaptur netīrumi, ar ko aplipusi politiskā elite?
Andris Jansons: – Neapšaubāmi – tas iespaido.
Guntis Stramkals: – Nevajadzētu arī īpaši spiest jauniešus iesaistīties politikā. Tam jānotiek «dabiski». Cilvēks līdz 40 gadiem strādā savā nozarē, specialitātē, viņam veidojas uzskati, viņš nodrošina sev noteiktu labklājības līmeni. Tad, sākot darboties politikā, jau ir nostabilizējies un ir daudz mazāk iespēju, ka ar viņu manipulēs, iespaidos. Ar jauniem cilvēkiem tomēr ir vieglāk manipulēt.
Dace Kruglauža: – Un vieglāk viņus «nopirkt». Ja viena partija «maksā» vairāk, tā šķiet pievilcīgāka, kaut arī nav pieņemami tās paustie politiskie uzskati.
Kaspars Udrass: – Vairumam Latvijas partiju tie gan ir ļoti līdzīgi.
Andris Jansons: – Par jauniem cilvēkiem politikā jārunā plašākā nozīmē. Politikā jauns nenozīmē tikai gados jauns.
Kurš no politiskajiem spēkiem Latvijā jums šķiet simpātisks?
Dace Kruglauža: – Vai drīkstu būt neitrāla? Man neviens no tiem īpaši nesimpatizē.
Kaspars Udrass: – Man vairāk simpātiski šķiet centriski labējie nekā kreisie, kas ir opozīcijā.
Guntis Stramkals: – Arī labējie var būt opozīcijā. Es negribētu nosaukt nevienu partiju, tās visas daudzmaz ir līdzīgas. Bieži, ejot vēlēt, cilvēki nobalso pienākuma pēc. Par tiem, kuriem ir skaistāki lozungi. Protams, katram ir kaut kādas simpātijas, – vai nu «labāka» programma, kāds atsevišķs punkts vai arī atsevišķs simpātisks politiķis. Viena partija ieraksta, ka ļoti rūpēsies par studentiem, otra savukārt sola mīlēt pensionārus utt. Pēc tam praksē izrādās tieši otrādi.
Piemēram, ļoti iespējams, ka Tautas partija, iecerot izglītības finansēšanas reformu, bija pārliecināta, ka studentiem patiešām būs labāk. Acīmredzot studenti tā neuzskatīja, jo dialogs netika panākts. Katrs grib, lai ir labāk, un domā, ka pareizāk ir tā, kā viņš domā.
Kuri no Latvijas politiķiem jums šķiet «cilvēki politikā», savā īstajā vietā neatkarīgi no politiskās piederības?
Guntis Stramkals: – Tie ir «vecie kadri», kas politikā darbojas jau no Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmsākumiem. Piemēram, Anatolijs Gorbunovs. Viņu var saukt par profesionālu politiķi. Arī «ceļinieki» Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, kuri sevi parādījuši kā labus diplomātus. Savukārt Andri Šķēli es negribētu saukt par profesionālu politiķi. Viņš, protams, ir profesionālis, bet viņam vairāk ir biznesmeņa imidžs.
Kaspars Udrass: – Pie profesionāļiem noteikti var pieskaitīt arī «tēvzemiešu» līderus, kuri laika gaitā ir spējuši saglabāt nemainīgus politiskos uzskatus.
Andris Jansons: – Jau tas vien, ka politiķi ievēl vairākās Saeimās, liecina par viņa profesionalitāti.
Vai jūs esat pieļāvuši iespēju iesaistīties kādā no politiskajām partijām? Varbūt jau esat kādā?
Andris Jansons: – Esmu Tautas partijā no tās pirmsākumiem. Kopā ar tagadējo Saeimas deputātu Arni Razminoviču iesaistījos jau atbalsta grupas veidošanā. Tajā procesā piedalījās arī Jelgavas Domes deputāts Aļģimants Burba (laikam jau juta, ka viņam deputāta laiks iet uz beigām), taču viņš īsti kaut ko nesaprata vai arī viņam vienkārši nesanāca… Pašlaik gan vairs tik aktīvi TP nedarbojos, kaut arī esmu tās biedrs. Jelgavā ir TP jauniešu grupa, bet tai pamazām sāk zust jēga, jo tā it kā pastāv pati par sevi kā interešu grupa un arvien vairāk attālinās no pašas partijas.
Dace Kruglauža: – Es vēlēšanās balsoju par Tautas partiju. Varbūt tāpēc, ka tā bija jauna, idejas un mērķi bija jauni un ar tiem varēja saistīt jaunatni. Domāju, ka lielākā daļa studentu Saeimas vēlēšanās balsoja par Tautas partiju.
Andris Jansons: – Šķēle daudzus saistīja kā bezpartejisks cilvēks, kā jauns politiķis. Tas nodrošināja viņam jaunatnes atbalstu. Arī partijā ir daudz jaunu ļaužu, no kuriem daļa jau paspējusi pabūt augstos izpildvaras amatos.
Kaspars Udrass: – Es neesmu nevienā partijā un neplānoju tuvākajā laikā kādā no tām iestāties. Latvijā ir pārmaiņu laiki, jāpagaida, līdz tie norimst. Agri vai vēlu jāizveidojas stabilai partiju sistēmai, kur katrai partijai būs sava ideoloģiskā vieta, nevis tikai atšķirīgi sponsori.
Vai tas notiks pašreizējo partiju ietvaros, vai arī varētu veidoties pilnīgi jaunas partijas? Vai Latvija vēl nav izsmēlusi jaunu partiju potences?
Kaspars Udrass: – Noteikti radīsies vēl jaunas partijas.
Guntis Stramkals: – Prognozēju, ka nākamajās vēlēšanās atkal uzvarēs pilnīgi jauna partija, tāpat kā iepriekšējās – Tautas partija. Ļoti bieži jaunām partijām sākotnēji ir augsts reitings, bet pēc tam tas lēnām krītas, jo situāciju valstī tā viena pati nespēj uzlabot. Uz jaunu partiju tiek liktas lielas cerības, taču, redzot, ka nekas nemainās, atkal tiek meklēts jauns spēks, kas varētu ko mainīt. Tiek atrasti daži sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuru aizmugurē «saformējas» jauna partija ar daudziem jau citās bijušiem biedriem.
Es apzinos, ka varētu iesaistīties kādā partijā, jo daudzām no tām interesē studentu balsis. Tomēr vēl vairākus gadus es, domājams, nestāšos nevienā.
Jūs teicāt – «pārmaiņu laiki». Vai mums jau desmit gadu neturpinās pārmaiņu laiki? Bet varbūt sabiedrībā notiek kas īpašs?
Kaspars Udrass: – Pārmaiņu laiki tiešām turpinās jau desmit gadus. Tomēr šķiet, ka tuvākajā laikā kaut kādām loģiskām, pašsaprotamām izmaiņām ir jānotiek.
Guntis Stramkals: – Varbūt pārmaiņas izpaudīsies tieši tā, ka beigsies šīs nepārtrauktās pārmaiņas. Varbūt patiešām izveidosies stabilāka politiskā sistēma.
Andris Jansons: – Es negribētu piekrist, jo, piemēram, «Latvijas ceļš» bija stabila partija. Tad nāca «Saimnieks» – arī ļoti stabila un daudzsološa partija – nu tik būs! Bet iepriekšējās vēlēšanās tas nepārvarēja 5 % barjeru. Tautas partija vēl nesen bija pati populārākā, bet kāds ir tās reitings šodien? Ko līdz, piemēram, Rubika «stabilums»? Viņš savu viedokli nemaina, taču tas viņam par labu arī nenāk. Laikiem mainoties, jāmainās arī politiski ekonomiskai nostājai. Tas ir pozitīvi, ka pilnveidojas uzskati. Pat vesela sabiedrība tos maina, un tas palīdz attīstīties. Nedomāju, ka atsevišķa partija spētu būtiski ietekmēt valsts un sabiedrības attīstību. Jā, desmit gadi nepārtrauktās pārmaiņās ir pagājuši, taču, manuprāt, ir arī rezultāti. Arī tepat Jelgavā. Gadi gāja, it kā nekas nemainījās, un tomēr tā jau ir citāda pilsēta nekā pirms desmit gadiem. Labāk, lai ir partiju daudzveidība un mainība, nevis nedemokrātisks režīms ar slēgtām robežām utt.
Dace Kruglauža: – Paliks tās pašas vecās partijas, mainīsies sejas. Protams, cik ilgi tie daži «vecie» sēdēs? Nāks jauni vietā. Un būs arī jaunas partijas. Tas ir nepārtraukts process.
Andris Jansons: – Jaunām partijām izredzes, protams, ir lielākas, taču būtiski, lai arī finansiāli tās pietiekami atbalsta. Vēlēšanās daudz ko nosaka nauda.
Vai jūs atbalstāt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO?
Andris Jansons: – Principā es atbalstu mūsu valsts iestāšanos gan vienā gan otrā, bet mani nedaudz neapmierina politika, kādu Latvija īsteno, lai sasniegtu šos mērķus. Līdz iestāšanās brīdim mums vēl ir diezgan tālu, tāpēc neredzu jēgu Latvijas īpašajai centībai izpildīt visas prasības un priekšnoteikumus, pat tādus, kuri pašreizējā momentā nav obligāti. Tad nu jāizbauda tādi absurdi kā tuvās gaismas automašīnām dienas laikā utt. Latvijai jāspēj piesaistīt tos resursus, ko piedāvā Eiropas Savienība, pretī dodot skaidrojumu, cik ļoti daudz mēs strādājam, lai tiktu šajā savienībā… Kad būs referendums, tad jau redzēsim.
Guntis Stramkals: – Pagaidām gan sabiedrības vairākums visai pesimistiski raugās uz iestāšanos ES.
Kaspars Udrass: – Ideja par iestāšanos NATO šķiet pieņemama, bet ES mani nepārliecina. Šķiet, ka sabiedrībai nav vēl īsti izskaidrots, kādi plusi un mīnusi varētu būt mūsu valstij, iestājoties ES.
Guntis Stramkals: – Ļoti daudzi baidās, ka Latvija tiks pārvērsta par lētā darbaspēka valsti. Cilvēki to labi apzinās, un tāpēc eirooptimistu skaits ir mazs. Mūsu tautai ir tāda mentalitāte, ka svarīga ir pašapziņa.
Dace Kruglauža: – Kā es pati balsotu referendumā, nezinu. Man ir neitrāla attieksme gan par iestāšanos NATO, gan ES. Taču, ja būtu jābalso šodien, piemēram, par iestāšanos ES, balsotu «pret».
Kaspars Udrass: – Es balsotu pret iestāšanos ES. Man trūkst informācijas, lai būtu argumenti «par».
Guntis Stramkals: – Varbūt mums ir pārāk pasīva attieksme pret tiem pasākumiem, kas tiek organizēti, lai iepazīstinātu ar ES. Un mēs visu laiku nepārstājam atkārtot: mums trūkst informācijas.
Dace Kruglauža: – Jā, iespējams. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka mani tas pašlaik neinteresē.
Daudzi neapzinās savas karjeras un dzīves saistību ar izmaiņām, ko nesīs Latvijas iestāšanās ES. Vai tas spēcīgi ietekmēs manu darbu, karjeru, dzīvi, vai arī ne. Acīmredzot tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi šajā jautājumā ir pasīvi.
Kaspars Udrass: – Visi jau ceļ to lielo brēku par lauksaimniecību. Man tiešām trūkst informācijas, lai spriestu objektīvi. Protams, ka būs brīvais darba tirgus, 20 000 turku varēs brīvi iebraukt, – bez emocijām, mēs neko nevarēsim pretī runāt.
Andris Jansons: – Latvijai ar tās labklājības līmeni šajā ziņā ir priekšrocības. Grūtāk būs Šveicei, Austrijai, Vācijai, kas ir daudz attīstītākas valstis. Uz turieni jau brauks tie turki. Eiropā, protams, lielākā daļa lauksaimniecības nozaru tiek subsidētas. Mēs varētu izmantot no ES nākošo naudu, lai subsidētu mūsu zemniekus, tādējādi Eiropa samaksātu pusi no tā, kas atrodas uz mūsu galda. Skaidrs ir arī tas, ka daļai lauksaimniecībā nodarbināto vajadzēs pārprofilēties.
Dace Kruglauža: – Uz ko tad pārprofilētos mūsu zemnieki? Uz tūrismu, kā to politiķi aicina? Bet ne jau visi.
Kaspars Udrass: – Zeme taču paliks, un būs jādomā, kā to izmantot. Daļu apmežosim, turēsim dažas aitas vai liellopus… Bet cilvēkiem vien jau te būs jādzīvo.
Guntis Stramkals: – Varbūt iedzīvotāji varētu saņemt subsīdijas par to, ka viņi dzīvo laukos. Neko nedara un saņem naudu par to, ka uztur latvisko dzīvesveidu un saglabā mūsu tradīcijas…
Ja jums būtu iespēja mainīt kaut ko Latvijas politiskajā sistēmā, kas tas būtu?
Kaspars Udrass: – Es mainītu vēlēšanu sistēmu. Deputāti, kas ievēlēti Saeimā, nejūt atbildību pret saviem vēlētājiem. Daļu deputātu vajadzētu ievēlēt no reģioniem, novadiem, nevis pēc partiju saraksta.
Guntis Stramkals: – Bruņotos Spēkus varētu atlaist. Atstāt tikai nelielu daļu ārkārtas situācijām, dabas katastrofu novēršanai.
Kam tad mums NATO, ja nav savas armijas?
Guntis Stramkals: – Tā vajadzīga tikai, lai tiktu NATO…
Dace Kruglauža: – Jā, smieklīga ir tāda armija, kurā ir viena lidmašīna, helikopters, divi tanki, kas sarūsējuši atvesti no Čehijas…
Guntis Stramkals: – Kur reāli varam izmantot mūsu armiju?
Dace Kruglauža: – Parādēs… Ja mums kāds uzbrūk, tāpat nevaram aizstāvēties.
Andris Jansons: – Tā kā Latvijas prezidente ir tieši Vaira Vīķe-Freiberga, domājams, lielākā daļa pilsoņu neiebilstu, ja prezidentei tiktu piešķirtas lielākas pilnvaras.
Dace Kruglauža: – Un tikai tādēļ, ka prezidente ir viņa.
Guntis Stramkals: – Viņa nav profesionāla politiķe. Viņa ir gudrs cilvēks, kurš ļoti labi reprezentē Latviju, kas arī ir viņas pienākums. Bet, ja viņai uzticētu politikas veidošanas funkcijas vai, teiksim, izpildvaru, viņa ar to netiktu galā.
Andris Jansons: – Es negribētu piekrist, jo viņa ir ne tikai gudrs cilvēks, bet arī pietiekami labi orientējas politikā. Kā mēs redzam, prezidente ļoti bieži neaprobežojas tikai ar to, ka paraksta dokumentus, ko viņai piesūta Saeima.
Dace Kruglauža: – Manuprāt, Valsts prezidentam jābūt visas tautas vēlētam.
Guntis Stramkals: – Protams, pašlaik visu nosaka dažādi politiskie spēki un ekonomiskie grupējumi, to savstarpējās intrigas. Taču tauta var ievēlēt arī tādu cilvēku, kas nekādā gadījumā nav piemērots.
Dace Kruglauža: – Bet tā būs tautas izvēle.
Nākamajā pavasarī arī jūs vēlēsiet Jelgavas Domi. Kāds priekšstats jums ir izveidojies par pilsētas deputātu darbu?
Kaspars Udrass: – Visnotaļ negatīvs.
Guntis Stramkals: – Man pat negribas izteikties. Man nav pozitīva priekšstata par mūsu Domi. Jelgavā ir vissmagākā finansiālā situācija visā Latvijā. No Siltumtīklu lielā projekta ir sanācis «čuš». Ielas remontē tikai tad, kad atbrauc ārzemnieki, un tikai tajā vietā, kur viņiem jāsper kāja, uzliek asfaltu.
Dace Kruglauža: – Viss ir pārdots. Jelgavas Dome pilsētu ir nolaidusi «uz grunti».
Andris Jansons: – Pašvaldības deputātiem būtu jāstrādā ar pilnu slodzi. Pilsētā, kurā ir 70 000 iedzīvotāju, deputāti nevar strādāt pēc ciema principa – šad un tad rīkot «pasēdēšanas». Ja visi piecpadsmit deputāti strādā arī pamatdarbā, tad nevienam nav iespēju iedziļināties pilsētsaimniecības procesos un dažādajās iedzīvotāju problēmās.
Guntis Stramkals: – Bet neviens normāls, loģiski domājošs cilvēks neies Domē strādāt ar deputāta pamatalgu. To varētu atrisināt ar lielām algām.
Andrejs Jansons: – Manuprāt, daudzi jelgavnieki, nemaz nerunājot par studentiem, nemaz nezina, kā sauc Domes priekšsēdētāju.
Dace Kruglauža: – Un kur nu vēl to, pie kādas partijas katrs deputāts pieder. Domes priekšsēdētāju jau ik pa laikam ir gribējuši «nomest nost», bet laikam jau nolēma viņam atļaut padarboties, jo cik tad vēl palicis līdz vēlēšanām…
Guntis Stramkals: – Tā teikt, lai viss iet savu dabīgo ceļu.
Kaspars Udrass: – Ir jau arī objektīvā situācija. Jelgavā, kur kādreiz bija lieli ražošanas uzņēmumi, ražošana praktiski apstājusies.
Kā jūs pašvaldību vēlēšanās vēlēsiet – pēc partiju sarakstiem un programmām vai par noteiktiem cilvēkiem?
Dace Kruglauža: – Noteikti par personālijām.
Kaspars Udrass: – Noteikti par cilvēkiem.
Guntis Stramkals: – Pārāk maz deputātu ir Jelgavas Domē, lai balsotu par partiju sarakstiem. Nekādas nopietnas frakcijas tur izveidoties nevar, tāpēc, protams, jābalso par konkrētiem cilvēkiem.
Kuri, jūsuprāt, ir tie cilvēki, kas varētu būt Jelgavas Domē un spētu atrisināt pilsētas samilzušās problēmas?
Guntis Stramkals: – LLU Mācību prorektors Pēteris Bušmanis.
Andrejs Jansons: – Varētu būt arī Viktors Valainis. Tomēr nevajadzētu aizrauties ar universitātes mācību spēkiem. Viņi ir erudīti un pārzina savu jomu, taču kā saimnieciskie darbinieki…
Andris Jansons: – Vismaz ar saviem siltumtīkliem universitāte labāk tikusi galā nekā Jelgava.
Guntis Stramkals: – Universitātei atšķirībā no pilsētas ar saimniekošanu arī kopumā veicas labi. Saimnieciskās un finansu lietas ir sakārtotas. LLU direktors Andrejs Garančs, kas vada universitātes saimniecību, orientējas finansu jautājumos un ir ļoti spējīgs vadītājs. Viņš kā Jelgavas Domes priekšsēdētājs varētu labi tikt galā arī ar pilsētas saimniecības vadīšanu. Jautājums tikai – vai viņš to gribēs uzņemties?
