Jelgava ir vienīgā Eiropas reģionālā galvaspilsēta, kurai nav sava vēsturiskā centra.
“90. gadu sākumā, kad valstī bija nacionālais pacēlums, visi stājās latviešu biedrībās. Izveidojās apmēram 70, šobrīd ir labi ja 14. Visas biedrības sastopas ar tām pašām problēmām – jaunie nāk spēlēt teātri, dziedāt korī, bet nevienam nav laika, lai darītu kaut ko vairāk. Visi grib jumtu, bet kas to biedrību uzturēs kā organizāciju?” valsts simtgades priekšvakarā domājot par latvietību, identitātes jautājumiem un integrāciju, jautā Jelgavas Latviešu biedrības Kultūras un organizatoriskās komisijas vadītāja Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētāja vietniece pedagoģe Maija Kravinska.
Visur atrod sadarbības partnerus
Maija Kravinska pēc profesijas ir vēsturniece, viņas pamatdarbs bijis Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā (pēc tam pazīstams kā Rīgas Tehniskā koledža), kur mācīja vēsturi, kultūras vēsturi, politiku un tiesības. “Beidzu darbu pirms trim gadiem jau nopietnā vecumā. Mani turēja tāpēc, ka man bija tā bagāža. Stundās nestāstīju tikai to, kas grāmatās,” teic pedagoģe.
Savu dzīvi kopš 1973. gada viņa saistījusi arī ar dabas un pieminekļu aizsardzības jautājumu risināšanu sabiedriskā kārtā. Kārtojot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības jautājumus, izbraukāta visa Latvija, iepazīti nozares speciālisti un iegūti kontakti. Padomju laikos kopā ar biedrības prezidentu Ojāru Spārīti pat gadījies atskaitīties “čekai”, ar ko tad īsti tā biedrība nodarbojas. Bija saņemts ziņojums ar ideoloģisku novirzi. Taču tad pats Gorbunovs iedevis savas koordinātas un teicis – ja vēl kādreiz kāds kaut ko, lai zvanot pa tiešo viņam. Ziņotāji jau bija neviens cits kā savējie. Tikt apsūdzētai par ideoloģisku novirzi Maijai Kravinskai bija risks, jo viņa ir tautas ienaidnieka meita – viņas tēvs bija politiskais disidents, tiesāts. “Es tik un tā darbojos un visur tā laika institūcijās atradu sadarbības partnerus. Tāpat kā Spārītis, mēs visi bijām izgājuši to trako elli, ka tu vari cīnīties jebkuros apstākļos, tikai jāzina – kā.” Cīnītājas par labo un gaišo gars viņai no tēta: “Es pilnīgi jūtu viņa gēnu.”
Galvenais – gandarījums
Līdz 1971. gadam Maija bija rīdziniece. Kad vīrs ieguva darbu Jelgavā, pārcēlušies uz dzīvi šeit. Kā saka Maija, Jelgavā viņai bija “gultasvieta”, jo ikdiena tāpat palika saistīta ar koledžu un Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Taču Jelgavā viņu iepazina tieši caur to, jo kārtojusi gan Jelgavas pils, gan muzeja restaurācijas jautājumus. Kā sabiedrībā zināms cilvēks viņa uzreiz tika uzņemta Jelgavas Latviešu biedrības valdē. Pamazām pilsētas struktūrās atrasti domubiedri: “Es uzreiz iekļāvos jaunajā vidē, pateicoties savai pieredzei un sadarbībai pirms tam un tāpēc, ka ir vispārcilvēciskas tēmas – kultūrvides jautājumi interesē visus.” Maija Kravinska uzskata – darbojoties biedrībā, cilvēkam jāgūst gandarījums no tā, ko viņš dara. “Un nedrīkst būt kritika. Cilvēki nāk un iesaistās brīvprātīgi. Es veidoju savu pasākuma programmu, ja kādam nepatīk, nedarbojies – pati vācu savus domubiedrus, otram, kas nav manā komandā, nav nekādu tiesību to kritizēt. Bet var ierosināt.”
Tāpat, darbojoties jebkurā biedrībā, mērķis nedrīkst būt – kļūt atpazīstamam. “Mēs taču neesam politiski darbinieki, kur vajag, lai mani atpazīst un par mani balso. Galvenais ir gandarījums par padarīto. Esmu novērojusi, ka pēc katras jubilejas cilvēki grib stāties biedrībā. Tam seko jautājums – cik par to maksā. Kad uzzina, ka nemaksā neko, sāk izvairīties – es tad piezvanīšu, pienākšu. Kad jautāju, kāpēc tomēr tāda interese radusies, atbild – par jums raksta, fotogrāfijas ievieto. Tāda ir cilvēku domāšana. Kad stāstām, ka viss, ko darām, ir sabiedriskā kārtā, mums saka – jūs jau tādi drusciņ jukuši. Bet mums ir profesionāls vadītājs, kurš ar tādiem tiek galā,” smej Maija (Jelgavas Latviešu biedrību vada psihiatrs Paulis Rēvelis).
Vai jūtos latvietis?
Sagaidot Latvijas simtgadi, pēc Maijas Kravinskas domām, galvenais uzdevums ir turpināt pastāvēt kā latviešu biedrībai. “Lai cik savādi nebūtu, līdz šim brīdim dzirdam šur tur teikto – kāda latviešu biedrība brīvā latviskā valstī! Runājiet, dziediet, dejojiet – kāpēc vajadzīga organizācija? Ar šādu pašu jautājumu sastapās arī biedrības atjaunotāji 1991. gadā. Tās toreizējais vadītājs Aloizs Strods tā arī raksta – daudzi mums prasa, vai tad latviešu biedrība nav pagātne? Visi šķēršļi sakarā ar neatkarības atjaunošanu ir likvidēti, kam vēl organizācija. Viņš uzskata, ka cilvēki, kas to saka, neieklausās sevī, neieklausās apkārt notiekošajā, ka nekas jau zināmā mērā nav mainījies, jo latviskā esamība un domāšana ir krustugunīs visos laikos.”
Jelgavas Latviešu biedrības galvenais mērķis ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu un tradīcijas, lai veidotos nacionālā identitāte un nacionālā pašapziņa. “Pašreizējā internacionālajā jūklī, kas nāk pār Latviju, latviešu valoda skolās vairs nav uzmanības centrā. Nāk arī cittautībnieki, kuru reliģija un kultūra ir sveša latviešu tautai. Integrācija notiek ar tām tautām, kas pie mums dzīvo jau gadsimtus, bet nāk vēl svešas tautas. Arī pašu latviešu dzimtas kļūst internacionālas. Bērni un mazbērni dzīvo ārzemēs, liela daļa no viņiem netaisās braukt atpakaļ, līdz ar to ir problēmas saasinājums. Gluži otrādi – jautājums ir, kā latviskumu saglabāt mūsdienu apstākļos,” pārliecināta Maija Kravinska. Viņa vienmēr atminas Imanta Ziedoņa vārdus: “Es domāju, ka esmu latvietis.” Bet vai es jūtos latvietis?
Cīņa jāizcīna
2010. gadā Maijai Kravinskai radās ideja, un kopā ar režisori Viju Zelmeni viņa organizēja pasākumu “Latviešu valoda un kultūra cauri gadsimtiem”. “Laika gaitā dzima doma par koncertuzvedumu ar jauniešiem, kur piedalītos tieši skolu jaunieši. Piedalījās arī studenti. Tas bija Latviešu biedrības pasākums, kuru praktiski palīdzēja realizēt domes kultūras struktūras, muzejs, interešu klubi. Tad sapratu, ka ideju nevar vienkārši pamest gaisā un gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Jāveido komanda, jāatrod, par kādiem līdzekļiem un kā to realizēt. Un pašam jāiesaistās.” Savukārt Zelmenes kundze ar saviem domubiedriem jau vairākus gadus organizē skolēnu dzejas grāmatas izdošanu. “Pieaugušajiem ir citas iespējas publicēt savus darbus. Šis ir liels nopelns jaunatnes iesaistīšanā, latviešu valodas atzīšanā, latviešu kultūras nostiprināšanā.”
Jau trīs rudeņus Jelgavas vecpilsētu veselas dienas garumā pieskandina Vecpilsētas ielas svētki. Arī šī ideja pieder Maijai Kravinskai un biedrībai. “Viena no nacionālās identitātes sastāvdaļām ir koka arhitektūra. Tās ir vecās koka ēkas, kas ir saglabājušās. Savā laikā Jelgava bija Baltijas koka arhitektūras pērle. Kara un okupācijas gadi to iznīcināja. Jelgava ir vienīgā Eiropas reģionālā galvaspilsēta, kurai nav sava vēsturiskā centra. Tas ir iznīcināts, bet vēsturiskie koka objekti saglabājušies un visvairāk – Vecpilsētas ielas kvartālā,” stāsta speciāliste. Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība Rīgā 90. gadu sākumā organizēja starptautisku konferenci par kara nopostīto pilsētu atjaunošanu, pievēršot uzmanību tieši vecajai apbūvei. “Tā iznīkst visās pilsētās, kur pāri gājis karš.” Pēc konferences bija plānota ekskursija, un Maija ierosinājusi pa ceļam uz Rundāles pili piestāt Jelgavā un parādīt konferences dalībniekiem mūsu veco apbūvi. Protams, šai idejai bija pretinieki, jo kurš gan lepojas ar graustiem. Tomēr Maija uzstājusi un atceras kāda somu arhitekta reakciju, apskatot ēku numur 14. Viņš norādījis – mēs varam priecāties, ka mums tie grausti vēl saglabājušies. Viņš pats kādā no Somijas pilsētām vienu tādu bija atjaunojis un akcentēja, ka Jelgavā paveras darba lauks.
Somu arhitekta teiktais rosinājis 2013. gadā sarīkot Vecpilsētas ielas svētkus, vēršot jelgavnieku uzmanību uz šo objektu saglabāšanu. Maz ir pilsētnieku, kas, taujāti, kuri pilsētas objekti viņiem patīk visvairāk, saraksta augšgalā tolaik liktu Vecpilsētas ielu. Turklāt daļa vispār būtu par graustu likvidēšanu. “Sapratu, ka vaina nav tajos cilvēkos – viņu domāšana ir tāda, kāda tā ir. Savā laikā Rīgā kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu piedalījos cīņā par vēsturiskās apbūves saglabāšanu Maskavas forštatē, kur ir vieni grausti. Bija tas pats. Bija jāizcīna šī cīņa. Tagad Rīga ir Eiropas mēroga piemērs, bet tas ilga gadu desmitiem.”
Bez atlīdzības nedara
Latviešu biedrība vecpilsētas koka arhitektūras glābšanai sasaukusi veselu arhitektu komandu, pārrunāti plāni, šķiroties nolemts atkal tikties, taču nākamā reize tā arī nav pienākusi. “Sapratu, ka viss nepareizi darīts. Kad runājām, kur naudu ņems un ka visu varētu darīt paši sabiedriskā kārtā, jau zināju, ko tas nozīmē. Arhitekts pie sava objekta strādā par naudu, tagad viņam tā pēkšņi jāzaudē – viņš nestrādās par brīvu. Bija jāmeklē jauni sadarbības partneri – mani draugi, cīņubiedri, arhitekti, kas nāk ar saviem padomiem bez maksas. Tālāk jāatrod domes struktūrās cilvēks, kas par to iedegas. Tie bija Rita Vectirāne un Mintauts Buškevics. Šai jomā var darboties tikai cilvēki, kam sirds aicinājums ir gēnos. Galvenais, es tādus pašus cilvēkus atradu sev apkārt. Gunta Skulte, Juris Dambis – arī mani cīņubiedri. Tikai tādā veidā var kaut ko dabūt – vai nu tev ir nauda, vai sirds cilvēki blakus.” Izmantojot pazīšanos, uz Jelgavu atvests arī Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas eksperts Pēteris Blūms. Viņš piekrita piedalīties Maijas avantūrā, jo cilvēku interesi paredzēt nebija iespējams, sniegt priekšlasījumu koka arhitektūrā un novadīt nelielu ekskursiju, daloties savos vērojumos un ieteikumos.
“Pensionāru biedrības zāle bija pārpildīta. Aiz Blūma gāja pūlis un klausījās katru viņa vārdu. Un viņš arī atdzīvojās, redzot to, ka ir interese. Viņš rāda – tur jāsalabo jumts, visu var izdarīt ar minimāliem finansiāliem līdzekļiem, ja iesaistās apsaimniekotāji.” Tāpat pēc Maijas Kravinskas ierosinājuma tika izveidota Vecpilsētas kvartāla biedrība, un ar katru gadu ielas apkārtne top sakoptāka. “Šis pasākums deva stimulu nākamajiem,” viņa teic.
Trīs gadus Vecpilsētas ielas svētki gan nenotika, bet pēdējos divus tie atkal pulcē simtiem jelgavnieku. Daļēji pārrāvums saistāms ar palīgu trūkumu organizēšanā, jo visi ir gatavi svētkus apmeklēt, bet tikai retais iesaistīties rīkošanā. “Sabiedrības vēlmes pēc šādiem pasākumiem bija, bet sabiedrības atbalsts, lai tos praktiski realizētu, – ne. Sabiedriskajam darbam nav atsaucības, ja tam nav materiālā seguma. Tam esam izgājuši cauri, bet tam netic. Nacionālā pacēluma vairs nav. Tagad diemžēl ir citas vērtības. Bet, runājot par pārrāvumu, es pati pirmā biju pret svētkiem nākamajā gadā, jo nebija ko parādīt, kas ir pavirzījies. Sākās runas – izbļāvāties, izdziedājāties, un tālāk? Ja mēs atkal sarīkotu svētkus, to pašu stāstīt nevaram,” teic Maija Kravinska un izceļ Ritas Vectirānes nopelnus, iegūstot ES finansējumu vēsturisko objektu restaurācijai. Sākās darbs pie projektiem. “Darbs ritēja, bet redzēt nekā nevarēja. Tāpēc atkal bija jātaisa svētki un jāstāsta cilvēkiem, kas tiek darīts,” tā Maija. Pirms gada svētkos ar saviem pieredzes stāstiem līdzīgos projektos dalījās arhitekti no dažādām Latvijas pilsētām, savukārt jau šogad 14. nama pagalmā varēja iepazīties ar tur iecerētā restaurācijas centra plāniem. “Mums vienmēr jācīnās, lai svētkos būtu arī šī nopietnā daļa. Koka arhitektūra ir latviskās identitātes sastāvdaļa, un neviena latviešu biedrība ar to nenodarbojas. Tas ir pārāk grūts jautājums, bet turpināsim strādāt.”
Tāpat Latviešu biedrībai nozīmīgs ir vēl viens koka arhitektūras piemineklis – Kalna Būriņi –, tur arī talkots. Savukārt pirms dažiem gadiem pēc Maijas iniciatīvas Jelgavas Latviešu biedrība panāca, ka savā aizsardzībā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ņēmusi Vareļu pieminekli, pēc kā Ozolnieku novada pašvaldība teritoriju labiekārtojusi.
Svarīgi – kontakti
Sagaidot simtgadi, Jelgavas Latviešu biedrība vēlas iedrošināt uz sadarbību citas latviešu biedrības. Katra darbojas savā virzienā, taču visām svarīga ir pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņa. Tāpēc pavasarī katra no septiņām biedrībām, kas bija ieradušās, viņa dzimtas mājās “Auči” iestādīja pa ābelītei. Kopā sanākt plānots atkal ābeļu ziedēšanas laikā. Savukārt augustā Ventspilī būs vispārējs latviešu biedrību saiets, ieskaitot Lietuvas un Igaunijas latviešus. Tāpat Jelgavas Latviešu biedrība uztur draudzīgas attiecības ar pilsētas mazākumtautību biedrībām, sevišķi otru baltu tautu – lietuviešiem. Veiksmīga sadarbība izvērtusies arī ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju.
“Latviešu biedrības izdzīvos, ja plecu pie pleca apvienos visus tos, kam ir sirdsdegsme un kam latviskā orientācija un latviskā domāšana ir sirds nepieciešamība. Tad visus šķēršļus var pārvarēt, arī to, kas mums, latviešu biedrībām, traucē, – iekšēju nesaticību. Ja arī kādu iemeslu dēļ latviešu biedrības laika gaitā saruks, galvenais mūsu uzdevums ir iepotēt latviskumu un latvisko identitāti, lai latvieši, aizplūstot arī uz citām valstīm (tas process nav apstādināms), veidotu tur latviskās kopienas.”
Par ieguldīto darbu Maija Kravinska saņēmusi neskaitāmas pateicības – piemēram, 2007. gadā toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova viņai pasniedza Kultūras mantojuma gada balvu par mūža ieguldījumu kultūras mantojuma popularizēšanā, savukārt devumu valsts un pilsētas kultūrvides aizsardzības popularizēšanā novērtējis Zonta klubs, bet Vecpilsētas ielas svētku rīkošanu atzinīgi novērtējusi dome. Taču, kā saka pati Maija, ne jau apbalvojumi ir svarīgākais – svarīgākais ir satiktie cilvēki un iegūtie kontakti, kas dzīvē lieti noderējuši.
