Andris Keišs ir priecīgs par iespēju piedalīties filmā “Jelgava 94”.
Sestdien, 23. decembrī, Sv.Annas baznīcā izskanēs divi “Tev tuvumā” koncerti, kuros Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Aivara Hermaņa, Jāņa Lūsēna, Valta Pūces, Ulda Marhilēviča, Igo, Aigara Voitišķa un citu latviešu komponistu skaistākās Ziemassvētku dziesmas izpildīs Artūrs Skrastiņš, Aija Andrejeva, Marts Kristiāns Kalniņš, grupa “Putnu balle”. Šī gada koncerta īpašais viesis būs Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. Sarunā ar agrāko jelgavnieku par skolas laika atmiņām un aktualitātēm teātrī.
– Šoruden sākusies Jura Podnieka studijas un režisora Jāņa Ābeles filmas “Jelgava 94” uzņemšana. Kā jums, agrākajam jelgavniekam, ir atgriezties 20 gadu senā pagātnē?
94. gads jau īsti vairs nav mans laiks, jo 92./93. gadā es sāku dzīvot pa Rīgu. Bet grāmata man vienkārši patika tāpēc, ka var just – ir rakstījis jelgavnieks. Cilvēks, kurš uz mājām neiet pa galvenajām ielām, bet iet caur pagalmiem. Kad biju vidusskolnieks, mana draudzene dzīvoja Satiksmes ielā – pilsētas vienā galā – un es Pārlielupē, Lāčplēša ielā. Tas bija baigais gabals. Tā sajūta grāmatā ir. Es biju ļoti priecīgs, kad mani uzrunāja, un man filmā ir jāspēlē fizkultūras skolotājs. Atnāca atmiņā mīļā 4. vidusskola, mūsu foršie fizkultūras skolotāji un treneri Lietuvietis un Čuhalovs. Tie bija tik kolorīti cilvēki! Esmu priecīgs, ka esmu filmā, ļoti labi zinu, par ko grāmatā ir rakstīts, un, cerams, tas būs arī filmā.
– Jūsu Jelgava ir 80. gadu beigas?
Jā, laiks, kad beidzās Padomju Savienība. Man ir ļoti daudzas spilgtas atmiņas. Jelgava man ir laiks, kad dzima mūsu jaunā Latvija. Atceros, kā “Baltica 88” dalībnieki nesa pār Lielupes tiltu nacionālo karogu. Es kā airētājs airēšanas bāzē to redzēju, un manī iekliedzās asinsbalss – manā ģimenē pārāk nerunāja par mūsu simboliku. Atceros, kā galvenajā laukumā pie kultūras nama ņēma nost Ļeņina pieminekli. Arī pirmie video kantori – kuram bija videomagnetofons, tas varēja noīrēt tādā kioskam līdzīgā vietā pirmās videofilmas: amerikāņu darbības – “action” – filmas. Pirmās ārzemju drēbes. Tā ir man vistuvākā garša, kas no Jelgavas palikusi. Protams, arī visa bērnība – atceros, kā es gāju uz Podnieka filmām kinoteātrī “Zemgale”, uz filmu “Vai viegli būt jaunam”. Tā ir mana Jelgava. Ļoti siltas atmiņas.
– Filmā atveidojat sporta skolotāju. Kādas ir jūsu paša attiecības ar sportu?
Vislabākās, un katram iesaku sportot, lai vecumdienas varētu ļoti forši pavadīt. Saprotu, ka ir sportisti un nav sportisti, sports ir raksturā, bet visiem iesaku kustēties. Neiesaistos kolektīvās spēlēs, jo tās ir traumatiskas, es vairāk izvēlos iet uz sporta zāli un strādāt individuāli, neļaut sev ierūsēt. Jelgava ir basketbola pilsēta ar basketbola tradīcijām. Ceru, ka Porziņģis un Bertāns iedvesmo jaunos puikas un būs atkal vilnis augšā, radīsies jauni talanti.
– Kādi jaunieši bija pirms 20 gadiem?
Pirmkārt cilvēkus jau veido vide, kas ir apkārt. Tā mūsu nesaķemmētā un trakā vide, kurā augām, arī veidoja mūs. Mēs bijām haotiskāki, nesakārtoti, mākslinieciskāki. Ļāvos vairāk plūsmai. Jaunieši, kas tagad ir aktieru fakultātē, visi tomēr ir tik mērķtiecīgi un motivēti, tā ir pavisam cita attieksme pret karjeru un profesiju. Studējot mēs bijām dvēseles romantiķi. Zirgu pastā, kur mācījāmies, no ārpuses ar naglu varēja aizķeksēt un atvērt logu. Mums tur bija divas istabas, kuras paši arī tīrījām. Varējām tur pārnakšņot, tur bija gan bohēma, gan ļoti intensīvs darbs. Tagad aktieru fakultātes māja ir ar naktssargu, logu pat ar lauzni no ārpuses neatlauzīsi. Nagliņu sienā nedrīkst iedzīt, un, nedod Dievs, kāds pa nakti paliks. Tā vide veido citādākus, tagad studentiem vairs nav iespējas dzīvot tā, kā mēs dzīvojām savos 19–20 gados. Nevar teikt, ka mums bija labāk vai viņiem tagad ir labāk. Vienkārši tas viss ir kaut kā citādi. Pasaule mainās, un man liekas forši, ka divdesmitgadīgi motivēti, spēcīgi un skaisti vīrieši nodarbojas ar teātri.
– Jaunajā Rīgas teātrī jums jaunais gads sāksies ar Franca Kafkas “Procesa” pirmizrādi , kur jums ir vairākas lomas.
Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Kafka ir paradoksāls, bet ļoti sarežģīts. Tā mūsu pasaule vairs nav tik vienkārša. Mēs nevaram taisīt Kafku, kā to savā filmā taisīja Orsons Velss, kurš paziņoja jaunus mehānismus un virzienus. Pasaule kļuvusi gudrāka. Pārdomas par pārvaldi, tiesu sistēmu labāk lai rodas katram pašam, skatoties izrādi.
– Mēģināsiet piedāvāt arī savu skatījumu, kā Kafka būtu pabeidzis darbu.
Tas ir tik jocīgi. Epizode, kur viņš aiziet bojā, ir uzrakstīta – it kā jau ir tās beigas. Galvenais, kas nav skaidrs, kā viņš pats būtu visu salicis. Kafka lūdza savam draugam visu, kas bija uzrakstīts, likvidēt. Draugs bija pret viņu negodīgs, bet pret mums dāsns un to publicēja. Kas ir lasījuši, zina, ka ir lapaspuses, kuras ir nodrukātas un kurām ir pārvilkta svītra pāri. Pats Kafka nevis vienkārši nav vēlējies, bet dubultā nav vēlējies, lai kāds to lasa. Tas, ko draugs ir izdarījis, – tās ainas viņš patvaļīgi salicis kaut kādā secībā. Mums it kā ir iespēja to mainīt, bet šķiet, ka draugs visu salicis tīri sakarīgi. Taču literatūra vienmēr ir visspēcīgākā, teātris jau ir tikai literatūras atzars. Ja taisa izrādi pēc grāmatas, protams, grāmata vienmēr uzvarēs. Grāmata ir tuvāk sākumam, mēs jau esam soli nost no tā. Visiem mazajiem ieteiktu vairāk lasīt grāmatas, lai tā tava iekšējā pasaule kļūtu bagātāka. Lai arī cik banāli tas skan, tā vienkārši ir.
– Daudziem esat atmiņā no “Kārkliem”, kur atveidojāt prezidentu. Vai zemgalietim apgūt prezidenta runas manieri bija sarežģīti?
Man bija diezgan viegls uzdevums, jo prezidentam ir ļoti izteikta runa atšķirībā, piemēram, no Āboltiņas kundzes.
Var just, ka publika dalās un cilvēkiem, kas nāk uz tādu izrādi, ir kāda pilsoniska nostāja, ka viņi tomēr seko līdzi procesiem. Varbūt ir domstarpības, bet, paldies Dievam, ka tā ir un ka demokrātija tomēr strādā. Mani ļoti interesē, kādi būs vēlēšanu rezultāti.
Izrādi iestudējām pirms “oligarhu sarunām”, un kā aktieris es ļoti sekoju līdzi, kā notiek izmeklēšana un kādā burbulī tomēr dzīvo Sudrabas kundze, kura ir pieminēta sarunās. Viņa tomēr ir komisijas vadītāja un ir pārkāpusi tam neatļautajam slieksnim, un viņai šķiet, ka to drīkst darīt. Bet es atceros to pārkāpto neatļauto soli un uzskatu, ka viņa tomēr kaut kādā veidā pazemo mani ar tādu rīcību. Sudrabas kundzei jau tas ir aizmirsies, un darbs rit uz priekšu. Manuprāt, viņa šobrīd izdara sev politisku slepkavību. No otras puses, es neesmu nekāds analītiķis, tas ir ļoti emocionāls viedoklis – pēc dabas esmu emocionāls cilvēks. “Kārkli” mums bija pilsoniska viedokļa izpausme.
– Par izrādi ir dažādi viedokļi, bet tas jau ar politiku saistītai izrādei vienmēr nāk līdzi.
Tas ir līdzīgi, kad politiskie komentētāji, piemēram, žurnālā “Ir”, par kādu faktu saasināti izsaka vienu viedokli. Mūsu izrāde ir līdzīga tādam politiskam komentāram, un tas rosina domāt. Vienalga, uz kuru pusi, bet lai domā par to situāciju. Mēs izrādē necilājam aktuālas lietas, mēs cilājam vecus soļus, sakot – mēs neaizmirstam, nedrīkst tā. Saprotu, ka tev ir juridiskas tiesības, bet ir arī ētika. Ja mēs tagad taisītu izrādi, mēs uztaisītu par soli, kā Sudraba pieņem komisijas vadītājas amatu. Jo ziniet, mīļie draugi, mēs atceramies visu, ko jūs darāt. Nav tā, ka darba rutīna noslāpē jūsu nopietni pieļautās kļūdas. Par to ir izrāde, manuprāt. Un prieks, ka skatītāji nāk. Man izrādē ir tāds teksts: “Vai mēs esam uzbūvējuši darboties spējīgu valsti?” Ir izrādes, kur zālē skaļi saka “jā”, un ir izrādes, kur skaļi saka “nē”. Tas droši vien ir strīdīgs jautājums, bet prieks, ka cilvēki par to domā. Galu galā mēs jau esam tie, kas veido valsti.
– Sestdien ar koncertu būsiet Jelgavā. Vai darbu dunā jau ir atnākusi svētku sajūta?
Sajūta atnāk tieši ar koncertiem. Parasti Ziemassvētkos vienmēr esmu izvēlējies būt mājās. Tieši, kad māksliniekiem ir lielākā noslogotība, man parasti tā ir mājās būšana. Es gandrīz neko neesmu darījis ārpus teātra, bet šogad mani uzrunāja no “Tev tuvumā”. Tur piedalās Artūrs Skrastiņš, ar kuru esam ļoti tuvi draugi, bet nevienā izrādē neesam bijuši kopā uz teātra skatuves (es nerunāju par studentu darbiem – esam spēlējuši kopā kā kursabiedri ). Mēs esam bijuši tikai vienā filmēšanas laukumā “Rīgas sargos”, un es ilgojos pēc tikšanās ar Artūru uz skatuves. Tāpēc ar lielu prieku piekritu. Mums tiešām koncertā ir ļoti laba kompānija – “Putnu balle”, Aija Andrejeva –, sirsnīga un ļoti jauka atmosfēra.
– Kā Ziemassvētkus svinat savā ģimenē?
Galvenais ir Ziemassvētku vakars. Mēs esam dāvanu piekritēji, jo saņemt dāvanas ir lieliski – katram tiek pa vienai dāvaniņai. Mums ir arī viens pazīstams Ziemassvētku vecītis, kurš nāk ciemos, bet es viņu nekad neesmu redzējis – man pašam vienmēr tajā laikā ir jāiziet kaut kur ārā.
