Aizejošais gads iezīmējās ar iespaidīgu karaspēka konfrontāciju pie Latvijas Austrumu robežas, kur septembrī Krievijas un Baltkrievijas teritorijā notika militārās mācības “Zapad 2017”, kurās, pēc Rietumvalstu ekspertu domām, piedalījās pat līdz 100 tūkstošiem karavīru (Krievija oficiāli ziņoja par aptuveni 12 700 dalībniekiem). Mediji atgādināja, ka pirms iebrukumiem robežvalstīs Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā Krievija aizsegam izmantoja militārās mācības. Mūsu valsts un NATO alianses atbilde šim “Zapad 2017” bija militārās mācības Baltijas valstīs, tostarp Ādažu militārajā bāzē, kur plīvoja astoņu rietumvalstu karogi un kur bija aicināti piedalīties arī zemessargi.
Ēdnīca ir vārīga vieta
Kad saistībā ar sabiedroto karavīru ierašanos Latvijā Jelgavas bataljonā saņēmu piedāvājumu iesaistīties darbā Ādažu militārās bāzes virtuvē, tam piekritu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas likās svarīgi. Tajā laikā gaidīja militāras provokācijas. Atmiņās salīdzinot 1990. gada nogali, kad nezināmi ļaundari Latvijā spridzināja nacionālo karavīru pieminekļus, un 1991. gada barikāžu laiku, nelikās, ka šogad vairāk ostu pēc pulvera. Nedomāju, ka tuvākajā laikā Krievijas armija varētu iebrukt mūsu valstī. Taču ļoti vērā ņemams drauds ir ekstrēmi noskaņotas bruņotas organizācijas, kādas ir gan Krievijā, gan citviet pasaulē. Tās karoja uz “savu galvu” arī deviņdesmitajos, kad Kremlī valdīja demokrātiskais prezidents Boriss Jeļcins, un tās jauc gaisu arī mūsdienās.
Arī pavāres Ādažu virtuvē atminējās provokāciju 2015. gada 10. jūnijā, kad fanātiski jaunieši, atbraukuši no Krievijas, pārkāpa militārās bāzes žogam un mēģināja izkārt savas valsts karogu. Viens aizmuka, divus notvēra, un, šķiet, viņi vēl tagad sēž cietumā. Skarbi. Ja nākuši pie prāta, varbūt Latvijas valsts simtgades gaisotnē var viņus apžēlot un izlaist ārā.
Bet, domājot par iespējamām provokācijām, ļoti vārīga vieta gan karabāzē, gan tikpat labi arī bērnudārzā ir ēdnīca. Tāpēc man likās, ka darbs Ādažu militārās bāzes ēdnīcā varētu būt svarīgs. Skaidrs, ka, mizojot kartupeļus vai beržot katlus, tajā pašā laikā pieskatīšu, lai manas darba dežūras laikā nekādi negadījumi, kur nu vēl provokācijas, nenotiktu.
Vai tu spēj to pašu?
Manas dežūras laikā negadījumi nav notikuši – to es ziņojumos krievu valodā tuvu reizēm simts esmu pūtis vaļā pirms gadiem trīsdesmit pieciem, kad dienēju zaldātos padomju armijā. Tolaik Latvijas sabiedrībā un mediju telpā par Latvijas okupāciju 1940. un 1945. gadā nerunāja, izņemot radiostacijas “Amerikas balss” un “Brīvā Eiropa”, kuru viļņus uz Padomju Savienības robežas slāpēja. Padomju armijā centos dienēt godīgi. Tiesa, nekādus apbalvojumus gan neieguvu, taču vienīgā reize, kad mani izsauca ierindas priekšā un slavēja, bija pēc norīkojuma virtuvē trauku mazgātavā, ko zēni bija iesaukuši par diskotēku. Sirms ukraiņu praporščiks toreiz piebilda: “Ļubo posmotretj!” (var tulkot, ka viņam bija prieks uz mani paskatīties).
Tādēļ mana ierašanās Ādažos bija drusku nostalģiska. Proti, vai cilvēks, kuram krietni pāri piecdesmit, spēj to pašu, ko toreiz, kad viņam bija mazliet pāri divdesmit. Pirms izbraucu no Jelgavas, mūsu zemessargu rotas komandieris gan divas reizes pārjautāja: “Tu tiešām to apņemies?” Darbs virtuvē jau nav nekāds prestižais (vecākā zemessarga pakāpi tā, šķiet, nevar iegūt), bet slodze riktīga. Laipnā un iejūtīgā ēdnīcas priekšniece e-pastā bija atrakstījusi, ka darba laiks ir no četriem rītā līdz deviņiem vakarā. Patiesībā gan vakarā sanāca strādāt nepilnu stundu ilgāk, jo zemessargu papildspēku, šķiet, varēja būt vairāk. Pēc divām darbdienām četru dienu atpūta. Es ņēmu brīvas piecas dienas un tajā laikā atgriezos pamatdarbā. Bet bija zemessargi latgalieši, kas Ādažu bāzē kazarmās dzīvoja uz vietas un norīkojumā gāja jau pēc divām atpūtas diennaktīm. Pastāvīgie darbinieki, pavāri virtuvē strādā pēc grafika divas dienas pēc četrām brīvdienām.
Par latviešu valodas nemācēšanu iedunkāja
Dodoties norīkojumā uz Ādažiem, man bija prātā tas, ka nedrīkst atkārtot kreņķus, kādi man sanāca pērn. Proti, tikai novembrī attapos, ka gada laikā Zemessardzē esmu nodienējis vien 16 dienas. Lai Zemessardzē skaitītos nodienēts gads, pienākas piedalīties mācībās vai veikt uzdevumus vismaz divdesmit dienu gadā. Pērn novembrī manai vecuma grupai mācības bija beigušās. Kaut vai lūdz, lai tevi ņem dežurēt bataljona štābā Ziemassvētkos un Vecgada vakarā, – vienalga dienu nepietiek! Tad nu es šogad biju prātīgāks, un Ādažu militārās bāzes virtuvē izdiena sakrājas ar atliektiem galiem.
Jau gadus desmit zemessargiem par mācībās un norīkojumos pavadīto valsts maksā kompensāciju par laiku, kad tu atrauj sevi no citiem darbiem. Ierindniekam ar izdienu no “Ukrainas iesaukuma 2014. gadā” sanāk samaksa uz rokas 27 eiro dienā. Nodokļos no tā pagaidām nav gājis nekas. Tas vēlāk varētu būt sāpīgi. Ādažos satiku kolēģus no Latgales, kam pastāvīga darba mājās nebija, atbraukuši uz Ādažiem ar domu nopelnīt. Tie tad arī strādāja līdz deviņdesmit zemessargam maksimāli kompensējamām dienām. Brīvos brīžos kazarmās ne reizi vien tika apspriests, kad kuram bataljonam ir izmaksāta šī kompensācija. Šķiet, lielai daļai no virtuvē strādājošajiem kolēģiem nebija pastāvīga darba un Zemessardzes uzdevumos viņi nostrādāja maksimālo gadā pieļaujamo dienu skaitu – deviņdesmit.
“Latgale kā vienmēr – “aizmugurē”,” nopūties pēc telefona sarunas teica gadus 35 vecais kolēģis no Daugavpils. Viņš bija piezvanījis kādam zinošam draugam, kas acīmredzot ziņojis, ka citiem zemessargu bataljoniem kompensācija jau pārskaitīta.
Cik paspēju ar kolēģi parunāties, atklājās, ka arī viņam darbs Ādažu militārajā bāzē bija atgriešanās jaunības takās. Pirmajos atjaunotās Latvijas valsts gados vīrs tur bija dienējis tolaik obligātajā militārajā dienestā. Viņa rotā bijuši tikai divi (ieskaitot viņu pašu) puiši, kas neprot latviski. Tad viņš par robiem latviešu valodā saņēmis nežēlīgas dunkas un dabūjis balstā pumpēties. Patīkami, ka cilvēks ļaunā to nav ņēmis, redz, dienē tālāk zemessargos! Un jaunības atmiņās arī viņam ir kaut kas tāds, kur gribas atgriezties.
Kāpēc rakstam nosaukums “Pie viena galda ar Valsts prezidentu”? Šogad Ādažu militārajā bāzē viesojās daudz augstu amatpersonu, tostarp Valsts prezidents. Viņš arī ieradās ēdnīcā, un es tiešām ar viņu pusdienoju pie viena galda. Tas gan sanāca dažādos laikos. Pavāri un palīgstrādnieki ēd tad, kad visi pārējie jau ir paēduši. Taču Ādažu militārajā bāzē pieredzētā tradīcija, ka ekselences un karavīri sēž pie vieniem un tiem pašiem galdiem, ēd un dzer to pašu, ir kaut kas jauks. Drīz būs latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju atceres pasākumi Ložmetējkalnā. Tur iegājies, ka daudziem kaut maķenīt augstākiem kungiem ir savs ugunskurs, bet tauta dzied dziesmas pie citiem ugunskuriem. Jācer, ka tās nav Plūdoņa “divi pasaules”…
Lielgabalu duna Kadagā neuztrauc
Iepriekšējā vakarā pirms pirmās norīkojuma dienas Ādažu militārajā bāzē ierados ar velosipēdu, uz kura sēdos tad, kad biju izkāpis no vilciena Carnikavas stacijā. Laidu pa Ojāra Vācieša ielu, tad pāri Gaujas tiltam – un mežā iekšā. Pa ceļam mazliet apmaldījos, iebraucu šautuvē, kas arī Jelgavas bataljonam ir zināma vieta, tomēr norunātajā laikā biju klāt.
Nebiju iedomājies, ka Ādažu militārā bāze atrodas tik cieši blakus Kadagai. Tas ir ciems kilometrus četrus no Ādažu centra, kurā ir piecpadsmit daudzdzīvokļu mājas, kas būvētas padomju karavīru ģimenēm vēl okupācijas gados. Atjaunotās valsts laikā turpat netālu priežu mežā iebūvējies arī privātmāju rajons. Gan vienās, gan otrās mājās dzird Ādažu poligona lielgabalu šāvienus. Taču, kā vēlāk man stāstīja, tādam troksnim šeit vērību nepiegriež.
Sardzes mājā pārbaudīja, ka esmu sarakstā. Pie vārtiem liels uzraksts: “Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi.” Aizripinājis garām ierindas placim, pie kura mastos uzvilkti astoņu valstu karogi, apstājos pie ēdnīcas. Tur pirmajās desmit minūtēs tuvāk iepazinos ar kolēģiem no Latgales. Satiku arī sabiedrotos kanādiešus, kas arī strādāja virtuvē. Jaunie zemessargi itin bieži piedalās mācībās kopā ar kolēģiem no citiem bataljoniem, vīriem pēc piecdesmit tādas tikšanās un savstarpējas darbošanās iznāk retāk.
Vairākas saimnieces vienā virtuvē
Ar latgalisku viesmīlību man priekšā tika noliktas vieglas vakariņas – vīnogu sula ar magoņmaizītēm, kas pārklātas ar šokolādes glazūru. Jāpaskaidro, ka zemessargu kompensācijām ir varianti atkarībā no tā, vai tu norīkojumā paņem ēdienu līdzi no mājām vai arī, piemēram, visai rotai to pieved klāt vai gatavo lauka virtuvē. Dodoties norīkojumā uz Ādažu militārās bāzes ēdnīcu, man e-pastā tika laipni ieteikts, ka ēdienu no mājām nevajag ņemt. Pēc papīriem oficiāli mēs netikām baroti. Šķiet, tas ir starptautiski iegājies, ka pavāri un virtuvē strādājošie paēd no ēdiena pagaršošanas un no tā, kas pārējiem paliek pāri. Magoņmaizītes, ko es ar prieku notiesāju, un sula, ko piedzēru klāt, patiesībā bija atkritums, kam, burtiski ievērojot instrukcijas, nokopjot galdus, vajadzētu atrasties ēdienu atkritumu konteinerā. Tur tiešām arī tika izmests daudz, ko, no vienas puses, var saprast, jo pārtikai militārā bāzē jābūt maksimāli drošai. No otras puses, daudz no tā, kas aizgāja maz šķirotajos atkritumos, “mājas kārtībā” vēl varēja mierīgi lietot. Piemēram, reiz man nācās izliet kanalizācijā trīs katlus ļoti garšīgas zupas (neminēšu katlu tilpumu). Sabiedrotajiem angļu valodā mēģināju stāstīt par savu tēva brāli Arvīdu Grūtupu, skolotāju un aizsargu vada komandieri Valgundes pagastā, kas 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts un 1942. gadā Vjatlagā 29 gadu vecumā nomira badā. Var piebilst, ka ar katru nākamo norīkojumu es ar sabiedrotajiem sapratos arvien labāk un mūsu sarunas kļuva arvien dziļākas. Tautā mēdz teikt, ka divas saimnieces vienā virtuvē nav tas ieteicamākais, taču šo virtuves norīkojumu pieredze man pierādīja pretējo: pie labas gribas vienā virtuvē labi sapratās gan kanādieši, gan poļi, gan krievi un latvieši.
Slovēņus varēja apsveikt
Maz jau iznāca staigāt pa Ādažu militārās bāzes teritoriju – viens maršruts no ēdnīcas uz kazarmām, no rīta četros šurp, vakarā deviņos atpakaļ. Tomēr gadījās satikt daudzu sabiedroto valstu karavīrus. Visi viens otru sveicināja, vienalga, vai tev ir galvā cepure vai ne, vai tu profesionālā dienesta virsnieks, augsta līmeņa militārais speciālists vai ārrindas zemessargs, kas ar militārajām lietām nodarbojas no pamatdarba brīvajā laikā.
Vienu vakaru uz brīdi piestāju pie vienstāva ēkas, kur kāda trijotne, spēlējot ģitāru, bungas un basģitāru, atskaņoja kaut ko nedzirdētu. Turpat mazliet aprunājos ar kādu spāņu karavīru. Viņš Latvijā bija otro reizi. Pirmo reizi kā ekskursants kopā ar sievu. Tāpēc tad, kad viņam piedāvāts uz šejieni doties militārā uzdevumā, labprāt piekritis. Runājām, ka es arī varētu šai trijotnei pievienoties ar saksofonu. Prātā jau bija jautājums par Katalonijas neatkarību. Taču nepajautāju. Tas nebūtu pieklājīgi. Vakarā lielāka grupa karavīru uz liela brīvdabas ekrāna skatījās Eiropas čempionātu basketbolā. Starp viņiem droši vien bija arī slovēņi, kam tika čempionu gods un ko ievēroju ienākam ēdnīcā.
Kādu dienu sarunas virtuvē izvērtās tā, ka man apkārt sastājās vairāki smaidīgi kanādieši un es tiku iepazīstināts: “Redz, kur ir “Baltijas ceļa” dalībnieks!” Miljons vai varbūt pat vairāk lietuviešu, igauņu un latviešu, piedaloties nevardarbīgās cīņas akcijā “Baltijas ceļš”, sadevās rokās uz ceļa starp Viļņu, Rīgu un Tallinu, taču izrādās, ka, gadiem ejot, akcijas dalībnieki kļūst arvien unikālāki. Šķiet, tobrīd virtuvē neviena cita tāda nebija.
Vēl man bija īsa, bet atmiņā paliekoša saruna ar taksistu, ko Kadagas mežā, vēla vakara tumsā neredzot, kas īsti brauc, nobalsoju nejauši. Tūlīt teicu, ka nebiju plānojis doties uz Rīgu ar taksi. Vīrs latviešu valodā, šķiet, ar krievu akcentu atbildēja: “Es taču naudu neprasu.” Domāju, viņš bija labi nopelnījis, atvedot uz Ādažu bāzi sabiedroto karavīrus, kas atgriezās no brīvsoļa Vecrīgā.
Pateicība par iniciatīvu
Oktobra beigās, šķiroties no Ādažu militārās bāzes, virtuvē ar kolēģiem apmainījos ar elektroniskajām adresēm un telefoniem. Ar latgaliešiem esmu sazinājies, ar kanādiešiem, amerikāņiem, poļiem, spāņiem, itāļiem un citiem sabiedrotajiem pagaidām ne. Būtu priecīgs viņus kādreiz vēl satikt, protams, labāk ne militārā formā un bez nedegošajiem identitātes žetoniem kaklā (zemessargiem pagaidām tādu nav).
Pēc norīkojuma beigām militāru pateicību ar nostāšanos ierindas priekšā kā jaunībā gan nesaņēmu. Tieši otrādi: pēdējā norīkojumā man tika viens kluss un labvēlīgs, taču nepatīkams aizrādījums par taukainu pannu plauktā. Skaidrs, ka nav viegli līmenī izturēt līdz galam. Taču liels bija mans prieks, kad decembra sākumā saņēmu rakstisku pateicību no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa. Atgriezies no Ādažiem, biju viņam uzrakstījis vēstuli par, manuprāt, “šaurajām vietām” Ādažu militārās bāzes ēdnīcā. Gribējās, lai tiem cilvēkiem, kas tur ļoti prasmīgi strādā, darba vide ir labāka. Ministra atbildes vēstules tonis bija optimistisks: ēdnīca tiek pilnveidota, un viss būs kārtībā. Tiešām gribas domāt, ka trīsdesmit dienās, kas pagāja, gatavojot man atbildi, termosu mazgātavā ir ierīkota ventilācija, trauku mazgāšanai pietiek karstā ūdens, nenotiek tā, ka virtuvē uz laiciņu iestājas “intīma atmosfēra”, jo daļēji ir pazudis apgaismojums. Jautājumu par ēdienu atkritumu šķirošanu tagad kā problēmu aktualizē arī Briselē. Taču ministra vēstules beigās noslēguma vārdi “Pateicos Jums par izrādīto iniciatīvu un Jūsu dienestu Zemessardzē” patiesi silda.
