Ar pašas rīkoto un sen loloto ērģeļu mūzikas Ziemassvētku koncertu nākamnedēļ Jelgavā viesosies dziedātāja Endija Rezgale
Kad saistībā ar 5. janvārī Jelgavas Sv.Annas baznīcā gaidāmo klasiskās mūzikas koncertu “Ziemassvētki cauri gadsimtiem” uz sarunu aicinām dziedātāju Endiju Rezgali, kurai kopā ar ērģelnieci Janu Zariņu, vijolnieci Līvu Tomiņu un flautisti Elzu Bleikšu šis būs priekšpēdējais tūrē, Endija mūs ielūdz pie sevis ciemos. Viesmīlībā viņa iespaidojusies no cilvēkiem Dienvidāfrikā, kur pavadīti septiņi gadi. Tāpat Endijai komunikācijā tuvāka ir “tu” forma. Dziedātājas (viņas repertuārā galvenokārt ir garīgā un klasiskā mūzika, dziesmas no kinofilmām un mūzikliem) sirsnību novērtē arī klausītāji, kas koncertos Endijai dāvina ziedus, par kuriem māksliniecei liels prieks.
Dabas dots talants
Jau desmit gadu Endijas ikdiena pamatā saistīta ar Latviju. Agrākā salacgrīviete Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolvente, kura Latvijā un ārpus valsts robežām sevi pieteikusi kā vidējo distanču (800, 1500 un 3000 metru) skrējēja un kuras skolas laika rekordi 1500 un 3000 metru distancē joprojām nepārspēti, uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Drīz vien viņa saņēma sporta stipendiju un devās studēt uz Vičitas Universitāti ASV. Likteņa ceļi ir neizdibināmi, un mīlestība jauno sievieti aizveda uz Dienvidāfriku, kur pavadīti septiņi dzīves gadi. Mūzikas biznesa aizkulises Endija iepazina jau ASV. “Visi studenti meklē darbu, lai piepelnītos, jo stipendija ir tik liela, ka vari galu ar galu savilkt, bet nekam vairāk jau arī nesanāk. Man pat nebija tik daudz naudiņas, lai pēc pirmā gada varētu atbraukt uz Latviju. Pa vasaru paliku tur, meklēju darbu. Esmu strādājusi arī nelegāli, jo vajadzēja izdzīvot. Pa vasaru stipendiju nogrieza uz pusi. Kad samaksā par kopmītnēm, paliek sīknauda, izdzīvot ar to nevar. Citus studentus atbalstīja vecāki, man nebija tādas iespējas. Dabūju asistentes darbu mūzikas fakultātē. Jau toreiz iepazinos ar aizskatuvi. Organizējām kamerkoncertus, manā pārziņā bija divas koncertzāles. Iepazinu gan organizatorisko, gan tehnisko pusi,” atminas Endija. Viņa iestājās arī universitātes korī. Meitenes skaisto dabas doto balsi, kas iepriekš nebija īpaši kopta, pamanīja diriģents, kurš mudināja iet uz noklausīšanos pie dekānes – kas zina, varbūt uzņems vokālistos un iedos stipendiju. Par spīti toreizējam kautrīgumam, Endija saņēmusies un devusies pie dekānes, taču kabineta durvis bija ciet. Otrreiz meitene vairs nesadūšojās. Tagad Endija nožēlo savu kādreizējo biklumu, kas viņai būtu varējis palīdzēt straujāk tikt uz augšu.
No nulles līdz virsotnei
Tomēr zīmes, ka Endijas vieta ir uz skatuves, turpinājušas nākt cita pēc citas, un savas solodziedātājas gaitas Endija uzsāka Dienvidāfrikā. “Domāju, ka cilvēks jau piedzimst ar kādām vēlmēm. Nezinu, vai katram tā ir. Man šķiet, ka daudzi bērni zina, ko viņi grib darīt, un vecākiem viņos ir jāieklausās. Es gribēju kļūt par mākslinieci. To atceras manas mammas māsas vīrs. Kad man bija trīs gadiņi, es esot teikusi, ka gribu viņam uzticēt kādu noslēpumu – gribu būt dziedātāja. Laukos pie vecmāmiņas rīkoju šovus. Viss tā laika Raimonda Paula repertuārs man bija zināms, fanoju par Ingu Pētersonu. Man pašai bija ļoti interesanti, kad pēc gadiem kopā ar viņu dziedāju koncertā,” atceras māksliniece.
Jau laikā, kad Endija bija pārcēlusies uz Dienvidāfriku, Ziemassvētku koncertā lauku ciematiņā muzicēja arī Pretorijas simfoniskā orķestra arfiste Ilze Taljarde. “Es tad biju vēl skuķēns un nekad nebiju piedzīvojusi cilvēku, kurš zina, ka viņš drīz nomirs. Ilze zināja, ka viņai ir audzējs un ilgi vairs nedzīvos, un viņa man teica – tev ir skaists balss materiāls, un tev man jāapsola, ka dziedāsi, nepaliksi laukos, es tevi vienmēr pieskatīšu no augšas. Viņa aizgāja pēc trim mēnešiem,” atminas Endija. Taču Ilze meitenei paspēja sarunāt noklausīšanos pie operas dīvas, kura visu mūžu bija strādājusi Vīnes operā un pēc darba gaitu noslēgšanās tur Dienvidāfrikā vadīja operas klases ansambli. “Sēžu, bēdājos, ka man nav iepriekšējas muzikālās izglītības. Tad redzu, ka nāk kungs gados. Viņš man uzsita pa plecu un teica – neuztraucies. Tie, kuri sāk no nulles, parasti tiek līdz augšai. Tu tiksi – pēc desmit gadiem būsi ļoti laba operdziedātāja. Tagad tiešām redzu, ka ir vajadzīgs tas laiks, lai no tevis kaut kas sāktu sanākt. Bet tas ir bezgalīgs process, visu laiku mācies, attīsties.”
Palīdz atvērtība
Endija ar vīru tikko bija pārcēlušies uz Pretoriju, un ar vienu algu abiem izdzīvošanai nepietika. Endijai bija jāmeklē darbs. Sākusi dziedāt kafejnīcā – vispirms par vēdera tiesu, pēc tam arī nopelnījusi pirmo atlīdzību. Tad pati uzrunājusi kādu šova producentu, kurš pēc noklausīšanās viņai piedāvājis darbu Keiptaunā. Nācis arī zvans, ka Endija uzņemta operas klasē – mācības bez maksas. Taču nācies atteikt. “Tagad es domāju, ka būtu sausiņus grauzusi, bet būtu gājusi uz to operas klasi mācīties. Taču toreiz jaunības maksimālismā redzēju, ka nevaru izdzīvot. Dzīvojām Pretorijas rajonā, kas nebija patīkams. Dzīvoklis ar prusakiem – pa dienu tu tos izsit, naktī no kaimiņiem atkal salien atpakaļ. Tajā laikā pilsētas centrā sanāca dzīvot daudz melnādaino, un daļai tā kultūra un higiēna ir citāda. Gribējās dzīvot drusku labāk. Tad tu dabū algu, par kuru jau vari noīrēt mājokli, kur apkārt dzīvo baltie cilvēki, nedaudz ārpus Pretorijas centra. Un vari mazliet atsperties. Sākumā jau mums nebija nekā – gulējām un ēdām uz grīdas. Saliekot kopā abas algas, nu jau kaut ko varēja nopirkt. Pirmais bija jāiegādājas ledusskapis, jo Dienvidāfrikā ir karsts. Iepirkāmies reizi nedēļā, lai nenopirktu neko lieku, iemācījos gatavot. Saprotu daudzus Latvijas cilvēkus, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm. Jā, viņiem tur varbūt ir labāk un alga ir lielāka, bet tomēr ne visiem. Sevišķi sākums nekur nav viegls.”
Endija Dienvidāfrikā iedzīvojusies viegli. “Amerika, darbs teātrī, mūzikas fakultātē man iemācīja komunicēt ar cilvēkiem. No ļoti kautrīgas meitenes kļuvu par ekstravertu un komunikablu. Dienvidāfrikā bija viegli iedzīvoties, jo tur es sāku arī dziedāt – kafejnīcās cilvēki nāca klāt, aicināja uzstāties, deva vizītkartes. Varbūt būtu grūtāk, ja es sēdētu mājās un būtu vienkārši sieva.”
Uzvar ilgas pēc mājām
Būs apritējuši jau desmit gadi, kā Endija ir atgriezusies Latvijā. “Pirmais gads bija ļoti grūts, gribēju atpakaļ. Taču biju iestājusies universitātē, ko vienreiz jau biju pametusi, un man nepatīk, ja kaut kas paliek nepabeigts. Man joprojām nedaudz sāp, ka nesasniedzu to, ko gribējās.” Vai palicis neīstenots sapnis par olimpiskajām spēlēm? “Gribējās ne tikai aizbraukt kā tūristei, bet arī parādīt sasniegumus. Domāju, tas būtu bijis reāli, ja nesāpētu ceļgali. Ar to jāsamierinās, savu fizioloģiju izmainīt nevaru. Bet pārējais, kas iesākts, jāizdara līdz galam.”
Saikni ar Dienvidāfriku Endija nav pārrāvusi – tur ir viņai mīļi cilvēki un turpinās arī koncertdarbība. “Tas bija 2008. gads, kad es atbraucu vasaru pavadīt Latvijā – biju uzaicināta uz koncertiem. Jau bija nopirkta biļete atpakaļceļam vasaras beigās. Man ir raksturīgi spontāni lēmumi, kas varbūt zemapziņā kaut kur bija gruzdējuši. Ilgas pēc mājām bija pārāk lielas. Diezgan agrā jaunībā aizbraucu prom, lielāko jaunības daļu pavadīju ārzemēs – sākumā Amerikā, tad Dienvidāfrikā,” stāsta Endija. Atgriežoties pārsteigušas pavisam ierastas lietas. “Pirmkārt, tas, ka varu brīvi iet pa ielu. Augstās noziedzības dēļ, kas ir saulainās Dienvidāfrikas rūgtākā puse, sevišķi Pretorijā, Johannesburgā, mēs nevarējām doties, kur mums ienāk prātā. Drošības apsvērumu dēļ pārvietojāmies ar auto. Diezgan riskanti ir pastaigāties pa ielām sevišķi pilsētas centrā. Durbanā, Keiptaunā ir nedaudz citādi. Viss atkarīgs, kādu cilšu pārstāvji dzīvo pilsētā, kāda katrai ciltij mentalitāte. Atkarīgs, cik daudz nelegālo imigrantu no citām Āfrikas valstīm koncentrējas pilsētā. Daļa no viņiem rada noziedzību, jo viņiem nav darba, taču viņiem ir jāēd, tāpēc viņi iet zagt un laupīt. Tas beidzas arī daudz ļaunāk – viņi gatavi arī nogalināt, lai nepaliktu liecinieki. Latvija mani pārsteidz ar to vien, ka es Rīgā varu brīvi iet pa ielu,” salīdzina Endija un piebilst, ka uzreiz pēc pārbraukšanas gan tramīgai kļūt likuši soļi aiz muguras, baidoties, ka kāds varētu uzbrukt.
Otrs pamudinājums atgriezties bijis nepabeigtās studijas. “Man visu dzīvi ļoti svarīga ir bijusi izglītība. Pārdzīvoju, ka Amerikā sporta traumu dēļ nepabeidzu bakalauru vadībā. Tas man, tos septiņus gadus dzīvojot Dienvidāfrikā, ļoti, ļoti kremta. Kad pēc pārcelšanās dzīvoju Rīgā pie radinieces, kura ir skolotāja, izteicu viņai vēlmi atjaunot studijas universitātē. Desmit gadi vēl nebija pagājuši, un to varēju darīt,” stāsta Endija un atceras, kā gājusi uz pārrunām Sociālo zinātņu fakultātē. Lai gan profesore Aija Zobena ieteikusi apsvērt neklātienes studijas, Endija bija apņēmības pilna mācības savienot ar dziedāšanu. Iegūt izglītību Dienvidāfrikā kā ārzemniecei viņai toreiz šķita neiespējami un pārāk dārgi.
Izglītību neviens nevar atņemt
Kāpēc augstākā izglītība iegūta socioloģijā, nevis apgūta akadēmiskā dziedāšana? “Kopš bērnības esmu gribējusi dziedāt, bet dzīves ceļš sanācis diezgan līkumots, un tā vietā es kļuvu par vieglatlēti un vidējo distanču skrējēju. Bērnībā neieguvu muzikālo izglītību. Sapnis par Mūzikas akadēmiju bija, bet klausīju rekomendācijām, ka manā gadījumā labāka būtu individuāla pieeja, un mani mudināja atrast labu privātskolotāju un koncertmeistaru. Daudzi atzina, ka tas ir dabas dots talants, bet visi talanti arī prasa darbu – neatkarīgi, vai tas ir sports vai mūzika, vai cits mākslas veids. Es ļoti labi saprotu, ka dziedāt nevar visu mūžu, – pienāk laiks, kad jāaiziet no skatuves. Tāpēc vajag, lai blakus mūzikai tomēr būtu vēl kaut kas cits, uz ko atbalstīties,” teic Endija. Viņa universitātē pabeigusi ne vien bakalaura studijas, bet iestājās arī maģistrantūrā un doktorantūrā. Vēl tikai atliek aizstāvēt disertāciju par senioru sociālo aprūpi.
Endija strādā arī par pasniedzēju un ir universitātes pētnieciskā institūta zinātniskā asistente. “Nedomāju, ka iestāšos doktorantūrā. Aizbraucu uz Izraēlu pie vokālās pedagoģes, un viņa sacīja – tu dziedāsi, bet nebūtu slikti, ja tev būtu vēl kāda profesija. Ļoti labi pabeidzu maģistrantūru, mani uzrunāja stāties doktorantūrā, un skolotāja mudināja – ja vēl ir iespēja, stājies. Nekas jauns, bet viņas vārdi bija – dzīvē var visu zaudēt, bet izglītību cilvēkam neviens nevar atņemt. Tas man palicis spilgti atmiņā. Daudzi cilvēki manā ceļā pateikuši spēcīgus vārdus. Piemēram, Amerikā treneris uzdāvināja rāmītī dzejolīti, kam bija virsraksts “Don’t give up” (nepadodies – angļu val.). Spēcīga frāze, kas man pastāvīgi galvā cirkulē.”
Liela nozīmē Endijas dzīvē bijusi arī Inesei Galantei, kura viņai sarunājusi skološanos pie savas pirmās vokālās pedagoģes Rahelas Šulovas Jeruzalemē, lai palīdzētu apgūt vokālos pamatus. “Uzskatu, ka tās visas ir zīmes. Kāpēc es satiku Inesi Galanti, Ilzi Tāljardi? Kāpēc Amerikā kora profesors teica, lai eju uz vokālistiem? Pieņēma korī uzreiz, kaut tur visi bija ar muzikālo izglītību, es vienīgā sportiste. Daudzās situācijās dzīvē neesmu izdarījusi pareizo izvēli, tāpēc mans ceļš izveidojās tāds līkumots.” Bet vai tāpēc nepareizs? “Es tik vienkārši nepadodos. Vēl daudz varu izdarīt, turpināšu strādāt. Inese Galante mani iepazīstināja ar lielisku koncertmeistari Ludmilu Trifonovu, kura ar mani ļoti intensīvi strādā. Visu repertuāru gatavoju kopā ar viņu,” atklāj māksliniece un visām trim – R.Šulovai, I.Galantei un L.Trifonovai – būs vienmēr pateicīga par ieguldīto darbu.
