Senatnes pētnieki vēl joprojām nav devuši viennozīmīgu atbildi – kad un kas pirmais izgudrojis riteni. Salīdzinoši nesen par tā pirmatklājējiem tika uzskatīti romieši.
Senatnes pētnieki vēl joprojām nav devuši viennozīmīgu atbildi – kad un kas pirmais izgudrojis riteni. Salīdzinoši nesen par tā pirmatklājējiem tika uzskatīti romieši. Antīkā keramika liecina, ka šo izgudrojumu militārām vajadzībām izmantojuši jau grieķi. Vēl vecāki avoti riteņa pirmsākumus attiecina uz senindiešu sabiedrību. Iespējams, ka riteņa izmantošanas noteikumus regulējuši Babilonijas valdnieka Hamurapi likumi.
Taču šodien jūs satiksiet ne mazums vīru, kas viennozīmīgi apliecinās, ka riteņa izgudrošanas praktiskās izmantošanas vēstures sākums datējams ar laiku, kad pa Amerikas ceļiem sāka ripot pirmais «Harley Davidson». Runa, protams, ir par rokeriem, kuru dzīves nozīmīga un neiztrūkstoša sastāvdaļa ir motocikls.
1999. gada novembrī starptautiskajai rokeru brālībai pievienojās Jelgavā dibinātais klubs «Zemgaļu leģions». Vietējos rokerus kopā ar apmēram 50 viesiem no Rīgas, Jēkabpils, Ventspils, Kuldīgas un Tukuma jelgavnieki varēja apskatīt, novērtēt, «aptaustīt» Pilsētas svētkos, kad viņi demonstrēja savus spēkratus darbībā – gan stumjot mucas, gan «ierokoties» līdz «dakšai», gan arī izpildot dažādus akrobātiskus trikus. Kā jau pirmo reizi uzstājoties tas pienākas, netrūka cūkas cepeša un alus. Un, protams, visi gribētāji iespēju robežās varēja tikt uz «moča».
Daudziem nebūs svešas izjūtas, kas pārņem, kad visapkārt sāk rībēt, drebēt, rēkt un pēc kāda brīža parādās rokeru pulks. Visas citas skaņas un trokšņi nobāl pret to, kas rodas, pārdesmit rokeru spēkratiem traucoties garām. Ja to ir vēl vairāk, uz brīdi šķiet, ka atvērušies visi Elles vārti vai tuvojas zemestrīce. Vieni rokerus pavada ar smaidu, citi ar skaudību vai ziņkārību, vēl citi ar nosodošu skatienu. Vienaldzīgu garām traucošs dzelzs rumaku bars nevar atstāt nevienu.
Kas ir «pieklājīgs» motocikls?
Būs tādi, kas apgalvos: ja jums nav «Harley Davidson», jums vispār nav motocikla. Taču «pieklājīgs mocis» nav tikai tāds, kura cenā ir pieci cipari vai kuru ražojusi prestiža kompānija. Latvijā ir vairāki desmiti rokeru klubu, un tajos jūs sastapsiet daudzus, kas braukā ar tām pašām «javām», «ižiem» un «dņeprām». Ir necili «moči», kas uztaisīti tādā līmenī, ka japāņu sērijveida «šosejnieki» nobāl to priekšā. Motocikla vērtību rokera (lasi – lietpratēja) acīs nosaka arī tas, cik saimnieks tajā ir ielicis darba un izdomas. Arī vecums spēlē zināmu lomu. Tiesa gan, ar antikvāriem dampjiem rokeri parasti nebraukā, jo tas, kā jebkura reta un dārga lieta, sagādā zināmas neērtības. Galu galā motocikls tomēr domāts braukšanai. Vieni rokeri par galveno atzīst spēkrata funkcionalitāti, citi – tā veidolu, ekspresivitāti. Tādēļ nevajag būt sevišķi pārsteigtiem, ja redzēsiet ļoti dažādas «kompozīcijas». Ir tādi meistari, kas «moci» spējuši apvienot, teiksim, ar automašīnas «Opel» motoru. Ir spēkrati, kuriem stūre ir pusotra metra augstumā no rāmja, tādi, kuros braucējs var iekārtoties guļus, un tādi… Protams, neviens no motocikliem nav ar tādu auru kā leģendārais «Harley Davidson». Ja esat ticis pie vecāka gadagājuma un labi kopta šās markas eksemplāra, jums ir iemesls būt pašapzinīgam. Šie motocikli pat savā dzimtenē vēl joprojām ir tādā pašā vērtē kā savulaik pie mums pirmās «Javas».
Taču, ja rocība šādu «šiku» neatļauj, bet esi nolēmis pievienoties rokeru brālībai, iesākumā pietiks arī ar motociklu, kas kustas, kam nelīst eļļa pa visiem galiem ārā un ar kuru var nobraukt 100 kilometru tā, lai nebirst detaļas uz ceļa. Protams, motociklam un arī braucējam ir jābūt visiem nepieciešamajiem «papīriem». Ja dzelzs rumaka iegādei varat atļauties nedaudz vairāk naudas, nolūkojiet astoņdesmitajos gados ražotu japāņu «čoperu» (raksturīgākā iezīme – lāsveidīga bāka) ar motora tilpumu 500 cm3 un cenu, sākot no 1500 ASV dolāriem. Vidēji labs deviņdesmito gadu motocikls ar apmēram 750 cm3 motoru varētu maksāt no četriem līdz sešiem tūkstošiem ASV dolāru. Ja motora tilpums lielāks – ap litru – motocikla iespējamā cena varētu būt septiņi līdz astoņi tūkstoši dolāru.
Ja nu gadījumā Amerikas tante jums atstājusi mantojumu, esat laimējis krietnu summu loterijā vai arī jūsu ienākumi desmitkārt pārsniedz vidējo algu mūsu valstī, varat iegādāties jaunu spēkratu. Piemēram, «Harley Davidson Electra Glide Road King» 1999. gada modelis ar motora tilpumu
1449 cm3 un maksimālo ātrumu 165 kilometru stundā nopērkams par 10 000 latiem. Atkarībā no aprīkojuma un komplektācijas tā cena var arī būt lielāka. Tā paša gada izlaiduma «Harley Davidson XLH Sportster» ar motora tilpumu 1200 vai 883 cm3 un maksimālo ātrumu 150 līdz 160 kilometru stundā var iegādāties par pieciem līdz sešiem tūkstošiem latu. Tādus uz Latvijas ceļiem gan var ieraudzīt visai reti. Vairums rokeru par labiem atzīst vecāka gadagājuma motociklus, «saķīlētus» vai arī atbilstoši savai gaumei un izdomai pilnīgi pārveidotus.
Jelgavas rokeri, kas apvienojušies klubā «Zemgaļu leģions», nedižojas ar dārgiem un ekskluzīviem spēkratiem. Viņu braucamie ir vairāki «čoperi», pāris «enduro» (krosa motocikla ielas variants), pāris «ielas moči», arī pa kādam «urālam» un «emkai». «Zemgaļu leģions» toties var lepoties ar savu braukšanas māku – kluba biedrs Juris Pilka ir viens no Latvijā pazīstamākajiem enduro sacensību organizētājiem un dalībniekiem.
Aksesuāri – tas nav pašmērķis
Tiem, kas nekad nav kāpuši uz «moča» un traukušies ar… (uz Latvijas ceļiem atļauto) ātrumu, rokeru ietērps var likties banāls vai vismaz neizprotams. Rokerus visbiežāk jūs redzēsiet «pamatīgā» ādas «iesaiņojumā». Taču tas nav pašmērķis. Tā viņi pasargā sevi no lietus, vēja, aukstuma, arī iespējamajiem nobrāzumiem. Lai vecumdienās nemocītu radikulīts un ceļgalu «krakšķēšana».
Pēc tam, kad iegādāts (vai uzķīlēts) turībai atbilstošs spēkrats, jārēķinās ar veselu rindu izdevumu, bez kuriem rokera veidols nav piepildāms. Pienācīgas ādas bikses izmaksās ap simts latu, laba ādas jaka (pēc iespējas biezāka, lai ūdens netiktu cauri) – arī 100 latu, zābaki (lai nesaltu kājas) – 30 līdz 60 latu, bezpirkstu cimdi – ap 7 latiem (bet dažādi motobraucēju cimdi var maksāt arī līdz pat 40 latiem). Ap galvu braucēji bieži sien ādas lakatiņu vai valkā ādas cepuri (10 līdz 15 latu). Ķiveres var nopirkt gan jau lietotas, gan nedaudzajos specializētajos veikalos Latvijā, gan arī pasūtīt pēc kataloga (cenas, sākot no trim līdz pat trīs simtiem latu). Ja iecerēts doties garākā pārbraucienā, motocikls jāaprīko arī ar somu pāri (tās izmaksās, sākot no 100 vai pāris simtiem latu). Rokeru aksesuāros ietilpst arī ādas lakats ap kaklu (lai tas nekļūtu stīvs) un, ja netiek lietota ķivere, arī ap muti (lai nav jārij smiltis un kukaiņi).
Ir vesela rinda arī citu aksesuāru, taču katram no tiem ir sava stingri funkcionāla nozīme. Piemēram, ja jūs rokeram redzat milzīgu ķēdi, tas nav tāpēc, ka viņš ir «metāla» cienītājs, bet gan tāpēc, lai maks būtu droši «pietauvots» īpašniekam un to neaizpūstu kādam laimīgajam atradējam, kas gar ceļa malu pārvietojas kājām. Ja nav ķiveres, nepieciešamas arī brilles, kuru cena svārstās tiešām neiedomājamā amplitūdā.
Līdz šim Latvijas rokeriem ar aksesuāru iegādi bija lielas problēmas. Laba ķivere bija jāmeklē ar paziņu palīdzību. Tagad Rīgā, K.Ulmaņa gatvē atvērts motobraucēju aksesuāru salons, kurā preces iespējams pasūtīt pēc dažādiem katalogiem.
Līdzekļus «prasa» arī motocikla uzturēšana tehniskā kārtībā, jo katrs «pričendālis» kaut ko maksā. Arvien gribas labāku braucamo un ekipējumu. Tie, kas to var atļauties, gada laikā spēkratā «iegulda» 500, 1000 un pat 1500 latu.
Sieva un iztikas avots
Vairumam rokeru «moču būšana» vairāk vai mazāk ir vaļasprieks, tāpat kā citiem – medības, sēņošana vai kalnos kāpšana. Taču ir arī tādi, kuriem motocikls ir dzīvesveids un reizē gan sieva, gan dzīvesvieta vasaras sezonā, gan iztikas līdzekļu avots. Domājams, to var zināmā mērā attiecināt uz rokeru vectētiņiem šeit, Latvijā, no kuriem daudzi ir «Vēja brāļu ordenī».
Pašlaik klubi ir nodibināti vai veidojas visās Latvijas pilsētās. Ir «Brīvie vanagi», starptautisks klubs, kas apvieno rokerus no visas Baltijas, «Dzelzs jātnieki», «Savējie», «Vella kalpi», «Gandri», «Brīvie gari» un pat «Kaprači».
«Zemgaļu leģions» apvieno
12 biedru, taču klubam ir daudz līdzjutēju, atbalstītāju un līdzbraucēju, no kuriem daļa nākotnē noteikti papildinās «svaidīto» rokeru rindas. Kluba biedri pārstāv ļoti dažādus arodus un nodarbošanās veidus, piemēram, kluba prezidents Raivis Balodis ir «Zemgales Ziņu» Reklāmas nodaļas vadītājs, biedru pulkā ir pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš, uzņēmēji Juris Pilka un Kaspars Tilgalis, poligrāfijas speciālists Igors Burnašovs, students Didzis Glāzītis un citi. Par kluba biedru var kļūt jebkurš vīriešu kārtai piederīgais, kas sasniedzis 21 gada vecumu un kam ir tiesības vadīt motociklu. Protams, nepieciešams arī pats braucamais. Nekādu vecuma ierobežojumu uz «otru pusi» nav. Kamēr vien spēj – brauc! Vecākajam kluba līdzbraucējam ir 51 gads. Sākotnēji tiem, kas vēlas iestāties klubā, kādu laiku ir jāpiedalās kluba pasākumos bez biedra statusa. Kad notikusi savstarpēja iepazīšanās un divi kluba biedri dod savas rekomendācijas, vecajo padome lemj par jaunā biedra uzņemšanu.
Kluba darbību regulē kārtības rullis, kas cita starpā noliedz doties ceļā ar spēkratu, kas nav labā tehniskā kārtībā vai arī tad, ja motociklam nav visu vajadzīgo dokumentu. Pats par sevi saprotams, ka rokeri savos izbraukumos dodas tikai ar skaidru galvu. Tādējādi viņi izvairās no negadījumiem, kas kluba godam varētu «rīvēt kanti».
Motociklu vasara
Parasti sezonu rokeri atklāj maija sākumā vai vidū, taču galvenais nosacījums, lai «moci» izstumtu no garāžas, ir siltais laiks. Sezonas slēgšana savukārt tiek atzīmēta septembra beigās vai oktobra sākumā, taču, ja laika apstākļi to atļauj, motociklu vasara turpinās pat līdz novembra vidum. Ja kārtīgi braukts, 10 000 kilometru sezonā nav nekas īpašs.
Kluba biedri sazinās un uztur kontaktus ik pārdienas, bet kopāsanākšanas notiek reizi nedēļā vai divās, jo visi ir pietiekami aizņemti savā pamatdarbā. Pagaidām «Zemgaļu leģionam» nav savas stingras mītnes vietas, bet rokeri cer uz sadarbību ar kādu krogu, kuram viņi būtu kā savdabīga vizītkarte un īpašas noskaņas radītāji.
Līdz šim «Zemgaļu leģiona» garākais izbrauciens bijis uz Kuldīgu, bet jau tuvākajās dienās Jelgavas rokeri dosies uz Jēkabpili. Savukārt nākamajā vasarā iecerēts ar «močiem» apceļot Skandināviju. Taču jelgavnieku lielākie plāni saistīti ar pašu pilsētu: ja labi ripos, nākamvasar Jelgava uz vairākām dienām kļūs par rokeru starptautiskā salidojuma vietu. Rībināšana būs uz nebēdu.
Bet pagaidām – ja Jelgavā redzat garu motociklu rindu, kurā spēkrati izvietojušies pa pāriem (parasti priekšā smagākie, jo tiem lielāka inerce, grūtāk nobremzēt) – tas ir «Zemgaļu leģions».
