Starp konkursā “Supernova 2018” iekļuvušajiem dalībniekiem ir arī jelgavnieki – jaunie mūziķi Edgars Kreilis ar savu dziesmu “Younger Days” un Madara Fogelmane. Sarunā ar Madaru, kura pirms atgriešanās pašreizējā dzīvesvietā Nīderlandē kādu laiku pavadīs mājās, gatavojoties Eirovīzijas atlases konkursam, – par sapņiem un ceļu uz tiem.
Sākums – biedējošs, bet saviļņojošs
Viens no Madaras sapņiem vienmēr ir bijis izpildīt pašai savu mūziku. Tas sāk īstenoties – Madara ar savu dziesmu “Esamība” iekļuvusi Eirovīzijas atlases konkursā “Supernova”, kur viņa gan dzied, gan spēlē čellu. Čellistes un dziesmu izpildītājas niša Latvijā šobrīd ir brīva, un Madara neslēpj – viņa vēlētos būt pirmā, kas parādītu ko jaunu un Latvijā nebijušu.
Jau desmit gadu Madara ir daļa no alternatīvās mūzikas grupas “Das Sonntags Legion”, kas drīzumā laidīs klajā otro albumu, pie kura strādāts septiņus gadus. “Ar grupu esmu dzīvojusi visu šo laiku, bet pienāca brīdis, kad vēlējos kaut ko savu. 2015. gadā radās ideja izveidot ansambli ar nosaukumu “MADARA”. Kādu laiku jau dzīvoju ārzemēs, un šis vārds man šķiet ļoti skanīgs. Ārzemēs tā arī sevi pieteicu visur, kur uzstājos,” stāsta mūziķe.
Sākt rakstīt dziesmas bijis biedējoši un vienlaikus arī saviļņojoši. “Nezināju, kā cilvēki reaģēs un vai tas, ko piedāvāju, būs gana labs. Kā jau katram paškritiskam cilvēkam, kurš tiecas uz to labāko. It kā tu tici sev, bet tajā pašā laikā nezini, kādu reakciju sagaidīt, jo viss jaunais ir jāpārbauda. Mans debijas koncerts bija kafejnīcā “Trusis”, un tajā brīdī piedzima kaut kas jauns,” atminas Madara.
Aizkustina nīderlandiešus
Mūziku Madara raksta no agriem pusaudzes gadiem. “Pirmos dzejoļus sacerēju ap 12 gadiem – tas ir veids, kā izdzīvot brīžus, veids, kā attīrīties, jo savas dvēseles sāpes vari izlikt uz papīra. Sāku domāt – ja es varu uzrakstīt dzejoli, varētu uzrakstīt arī dziesmu,” stāsta mūziķe un atceras, ka viņas pirmās kompozīcijas tika dziedātas tuvinieku un draugu lokā.
Madarai jau toreiz šķitis, ka viņas iesāktais ceļš ir pareizs. Par to viņa pārliecinājusies, pērn uzstājoties Pasaules preses fotogrāfijas izstādē. Pasākums notika Svētā Vālburga baznīcā, kur Madaru spēlēt uzaicināja viņas čella profesors Jerūns den Herders. Madaras uzdevums pasākumā bija nodrošināt fona mūziku, taču tad situācija mainījusies un viņai lūgts aizpildīt pauzi. “Teicu, ka ātrumā no akadēmiskās mūzikas neko nevarēšu nospēlēt, bet man ir savas dziesmas. Par laimi, viss – baznīca, akustika, čells, balss – sakrita tik skaisti! Labāk tanī brīdī nevarēja būt. Nospēlēju kādas piecas no savām dziesmām gan latviski, gan angliski, un tās uzrunāja publiku. Tas bija kaut kas negaidīts! Man klāt pēc koncerta pienāca kāds vīrietis, kuram bija asaras acīs. Viņš teica, ka manas uzstāšanās laikā varēja sajust emocijas un ka nekas nebija samākslots. Manas dziesmas ir patiesas, tajās ielieku savas emocijas un pārdzīvojumus. Cilvēki Nīderlandē ir ļoti rezervēti un jūtas neizrāda. Mana vienkāršība cilvēkus aizkustināja, un man katru reizi ir pārsteigums, kad kāds pasaka, ka viņam bijusi zosāda. Ja es ar savu mūziku varu cilvēkā kaut ko atvērt un izraisīt emocijas, man ir gandarījums.”
Īpašas attiecības ar dziesmu
Fotoizstādes laikā dziesma “Esamība”, ar kuru Madara piedalās konkursā “Supernova”, vēl nebija tapusi. Tā uzrakstīta augusta beigās – laikā, kad Madara piedalījās čella meistarklasēs. Madaras pasniedzējs Jerūns den Herders viņu uzaicināja piedalīties lielā čella festivālā, uz kura meistarklasēm viņa vienīgā ieradās ne vien ar klasiskās mūzikas skaņdarbiem, bet arī savām kompozīcijām. “Manī jau iekšā kūsāja, ka es varu čellu parādīt kaut kā citādi,” saka Madara. Meistarklasēs viņa sastapa arī talantīgo čellistu Gabrielu Lipkindu, kurš pasniedz meistarklases daudzviet pasaulē. “Kad tādi cilvēki kā Jerūns den Herders un Gabriels Lipkinds pasaka, ka tev ir potenciāls, tas iedvesmo turpināt iesākto,” atklāj Madara un piebilst – daudzkārt dzirdējusi, ka viņas balss labi saskan ar čellu.
Meistarklasēs kopā ar profesoriem pavadītās stundas un gūtā iedvesma palīdzēja dzimt idejai par dalību konkursa “Supernova” atlasē. Laika nebija daudz – aptuveni divarpus nedēļas, lai ierakstītu un iesūtītu dziesmu. Tad Madara lūgusi palīdzību draugam, kurš Amsterdamā apgūst skaņu inženieriju. “Bija sajūta, ka šo dziesmu vajadzētu parādīt Latvijai, ka tā varētu uzrunāt. Pati degu par to. Šķita – šis varētu būt mans laiks, kad sevi parādīt ne tikai kā čellisti, bet arī kā dziedātāju. Viss beidzot bija sastājies tieši tā, ka es biju sevi pieņēmusi, pati rakstīju mūziku, ko varēju arī izpildīt, cilvēki bija sākuši mani pamanīt, man ticēt, un es arī pati sev ticu,” viņa atceras.
Arī citi autori konkursam piedāvāja dziesmas latviešu valodā, taču dalībai pusfinālā izvirzīta tikai Madaras “Esamība”. Kad ieminos, ka piedāvāt Eirovīzijai dziesmu latviešu valodā ir drosmīgi, Madara atsaka: “Drosmīgi, bet pareizi. Par drosmi tanī brīdī nedomāju. Jutu, ka tas ir jādara, tas nebija jautājums, vai mani pieņems. Caur mani dziesma atraisīja tik milzum daudz prieka un sajūsmas, atziņas par dzīvi, ka tā ir mūsu dāvana. Nezināju, vai kāds no žūrijas to uztvers, bet zināju, ka man jāmēģina.” Viņa turpina: “Es ticu tam, ka autoram ar dziesmu – vārdiem, mūziku – ir īpašas attiecības. Tas ir kaut kas, kam tiek piešķirta kāda matērija un kur ielikts tik daudz domu enerģijas. Esmu pamanījusi, ka, rakstot dziesmas tieši latviešu valodā, kas ir mana dzimtā valoda un ar kuru tā saikne ir dabiska un tik ļoti īpaša, varu piemeklēt īstos vārdus, lai pateiktu, ko es jūtu un domāju. Katrs vārds ar savu enerģiju dziesmā sakrīt tieši tā, kā tiem jāsakrīt. Man ir arī dažas tiešām labas dziesmas angļu valodā, bet tās netīšām sanāk pilnīgi citādā raksturā. Kad ķeros pie latviešu valodas, ir tā dzejnieciskā brīvība. Jābūt uzmanīgam ar katru vārdiņu, ko izvēlies. Valoda ir ļoti spēcīgs rīks. Pēdējā laikā manas dziesmas dzima latviešu valodā. Varbūt tāpēc, ka es ilgojos pēc mājām, gribējās būt tuvāk Latvijai.” “Esamība”, kuru Madara izpilda, spēlējot čellu, ir par universālām vērtībām, kuras viņa atradusi pašas pieredzē. Lai gan dziesma ir latviski, to novērtējuši arī ārzemnieki, kas uzsver – tieši tas, ka dziesma ir latviešu valodā, piešķir tai nedzirdētu skanējumu.
Vēlas iedvesmot
Jau septiņus gadus Madara dzīvo ārpus Latvijas. Čella spēli vispirms mācījusies Jelgavas Mūzikas skolā, kurp viņu, bērnudārzā atrastu talantu, piecu gadu vecumā aizveda skolotāja Irina Titarenko, pēc tam Mūzikas vidusskolā. Jaunās mūziķes vecāki nav saistīti ar mūziku, taču čella spēle viņai ir jau asinīs – Madaras vecaistēvs no mammas puses bijis kontrabasists, savukārt Oto Fogelmanis tēva puses rados bijis viens no čella pamatlicējiem Latvijā. Briseles Karaliskajā konservatorijā pabeigusi bakalaura studijas, “Erasmus” programmā Madara devās uz Amsterdamu. “Briselē biju nodzīvojusi piecus gadus, pabeigusi bakalauru un jau sākusi maģistru. Radās sajūta, ka ir laiks pārmaiņām, laiks meklēt iespaidus kaut kur citur. Aizbraucot uz Amsterdamas konservatoriju, uzreiz sajutu, ka tur ir mana vieta. Satiekot čella profesoru, bija tiešām skaidrs, ka sāksies jauns posms. Amsterdamas konservatorija, tās brīnišķīgie pedagogi un administrācija ir ļoti pretimnākoši un atbalsta jaunos talantus, jaunas idejas. Viņi iedvesmo audzēkņus atvērties. Mans profesors man noticēja, kad teicu, ka rakstu dziesmas un gribu kaut ko savu. Aizbraucu uz gadu “erasmusā” un tik ļoti iemīlēju Amsterdamu, ka izdomāju palikt vēl vienu gadu,” stāsta Madara, kura turpina studijas Briselē. Maijā un jūnijā paredzēti maģistra eksāmeni. Apsvērt domu iegūt izglītību ārzemēs savulaik mudinājusi arī skolotāja I.Titarenko, uzsverot, ka mūziķim ir svarīgi gūt plašāku redzējumu.
Viens no Madaras iedvesmotājiem turpināt iesākto ir grupas “Dagamba” izveidotājs Valters Pūce. “Dagamba” un pirms tam “Melo-M” bija pirmie, kas Latvijā čellu izcēla ārpus akadēmiskās mūzikas lauciņa. Arī Madara iet nestandarta ceļu, izpildot ne tikai klasisko mūziku. “Pasaulē čella revolūciju radīja somu grupa “Apocalyptica”, kas mani iedvesmoja pirms 20 gadiem. Mans patēvs soms no Somijas man veda grupas diskus. Tad Latvijā nāca “Melo-M” un “Dagamba”. Es jau arī pa to laiku nodomus perināju, bet viņi ir labi aizsākuši to visu.” Madara teic, ka vienlaikus spēlēt čellu un dziedāt ir specifiski, daudz tādu zināmu piemēru pasaulē nav. “Ir muzikāli čellisti, kas prot arī dziedāt, bet reti sakrīt, ka tu sevi apzinies gan kā čellistu, gan dziedātāju. Gribētu iedvesmot cilvēkus un parādīt, ka tā arī var,” stāsta Madara un piemetina – no koncerta, kas pirms gadu mijas izskanēja Jelgavā, daudzi aizgāja ar mirdzošām acīm, atklājot sev jaunu čella skanējumu.
Šobrīd Madara velta visus spēkus, lai sagatavotos “Supernovai”. No tās rezultātiem arī būs atkarīgi mūziķes tālākie plāni. “Gribētos uz mājām. Šis konkurss varbūt palīdzēs saprast, vai cilvēki mani šeit pieņemtu, vai viņi gribētu, lai es šeit esmu, un vai viņus mana mūzika uzrunā.” Janvārī, kamēr Madara ir Latvijā, iecerēti daži nelieli koncerti, tomēr visi spēki tiek veltīti konkursam. “Tā man ir jauna pieredze, tāpēc gribas visu izdarīt labi. No šī procesa ļoti daudz ko mācos. Ar laiku arī varēšu saprast, vai tas ir mans virziens. Cilvēkiem dažreiz šķiet – iznāk smuka meitene un nodzied smuku dziesmu, bet tam visam apakšā ir mēnešiem ilgs darbs.”
