Pēc Jaunā gada sagaidīšanas parasti lielākā daļa ļaužu mēdz ilgāk pagulēt. Par to liecina lietus piemirkusī šoseja, kas 1. janvāra rītā ir pavisam tukša. Līst kā pa Jāņiem. Migla un dūmaka pārklājusi zemi, kas nu jau sagaidījusi 2018. gadu, un kā jau iepriekšējās jaunā gada pirmajās dienās jādodas paskatīties, kā jūtas un izskatās Latvija šķērsgriezumā. Šoreiz virziens ir Latgale, precīzāk, Jelgava–Kārsava.
Kārsava ir vieta, kur sens un labs draugs pa svētkiem ir aizbraucis ciemos pie savējiem, kurina īstu latgaļu pirti un nemaz nenojauš, ka dodamies viņu apciemot. Kārsavā esmu bijusi pāris reizes jau agrāk, taču maz ko atceros no salīdzinoši tālā pierobežas miestiņa. Kārsavā ir vecākā dzelzceļu stacijas ēka Latvijā un vienīgā vieta Latvijā, kur cieši jo cieši līdzās atrodas divi dievnami. Viens ir sens koka veidojums, būvēts 18. gadsimtā, otrs – mūra celtne, kura būvniecība aizsākusies pagājušā gadsimta 30. gados un noslēgusies vien 2003. gadā. Vēl vērā ņemams fakts pašreiz ir pārplūdusi mazā upīte Šnitka, kas, pēc vietējo iedzīvotāju teiktā, tik bagāta ar ūdeni nav bijusi nekad. Tas par neparasto Kārsavā, bet, lai tur nokļūtu, jāizbrauc cauri Jēkabpilij, Līvāniem, Preiļiem, Aglonai un Rēzeknei. Pietiekami liels iespaidu spektrs, lai iegūtu zināmu priekšstatu par Latgali un Latviju šodien.
Zinot, ka pirmajā gada dienā, kas ir brīvdiena, gandrīz visas ēstuves ir slēgtas, pirmo kafijas pauzi baudām Jēkabpilī, benzīntankā. Tālāk var skatīt garāmslīdošo ainavu bez izsalkuma sajūtas. Latvija skrien garām gar auto logu slapja un sanīkusi. Uzmanību piesaista retais gājējs lietū, un viens no tiem ir kāds vīriņš, kas basām kājām, sārtām no drēgnuma, mērķtiecīgi dodas tikai sev zināmā virzienā. Daudz slapjuma, daudz pelēkās krāsas, bet, izrādās, tā nav drūma. Skaists ir uzarts lauks ar nesaskaitāmām laukakmens mugurām tajā, ko ar cilvēka spēku nenovākt. Tur nepieciešams kas jaudīgāks. Lopu aploki pauguros, dubļaini un pielijuši, kur sarāvušies cits pie otra cita blakus saspiedušies lopiņi. Un ne vienā vien vietā var redzēt aizgājušā gada plūdu sekas. Daudz tukšu māju, daudz klajumu, meža masīvu un ūdens pilni grāvji. Daudz slapjuma un ne visai labi ceļi. Tāda ir Latvija šodien.
Galamērķis ir saniegts, draugs pārsteigts, īsta latgaļu pirts ir labākais, kas var būt, gadu iesākot. Un rezumē ir tāds: Latvija ir spoža pilsētās, skaudra, bet patiesa – laukos. Laimīgu atnākušo 2018. gadu, Latvija!
