Mums katram ir savs priekšstats par lietām. Par to, kā ir jādzīvo, kā jāaudzina bērni, jāvada kolektīvs… Sarakstu var turpināt bezgalīgi. Lai kāds būtu mūsu priekšstats, viena atziņa gan visiem ir kopīga – visam jāpieiet ar atbildību.
Esmu redzējusi un satikusi daudz dažādu priekšnieku. Ne vienmēr man tie ir patikuši. Iemesli tam ir bijuši daudz un dažādi, visbiežāk – atšķirīgās vērtību sistēmas. Nu nepatiks man cilvēks, kuram absolūti vienalga ir tas, kā es jūtos, bet pavisam noteikti sāpēs sirds, ka kāds ir caurdūris viņa “mersedesa” riepu.
Lielākā daļa šādu priekšnieķeļu skatās uz savu padoto no augšas un katrā izdevīgā brīdī atgādina: tev ir jābūt laimīgam, jo es tev dodu darbu. Kaut patiesībā viņš pērk no manis darbu gluži kā jebkuru pakalpojumu vai preci. Jo augstāk novērtē šo preci, jo vairāk maksā un izturas atbilstoši.
Lai vai kā, vienmēr esmu izturējusies ar cieņu. Ja reiz viņš ir šādā amatā, tad tam ir iemesls. Neviens nekad nav liedzis arī man būt par priekšnieku, tomēr tas nekad nav bijis mans mērķis, tāpēc es tāda neesmu, bet esmu lielisks padotais, man tā patīk.
Reizēm no malas vēroju, kā veidojas priekšnieku un padoto attiecības, kā tiek vadīts kolektīvs, kā notiek sapulces, kā tiek risinātas problēmas. Manuprāt, viena no labākajām rakstura īpašībām ir lieliska humora izjūta. Cilvēks, kurš var pajokot par sevi, pajokot par otru, neaizskarot viņu, ir apbrīnas un cieņas vērts. Mans pašreizējais priekšnieks ir tieši tāds. Cilvēks ar lielisku humora izjūtu, cilvēks, kuram var pieiet klāt un pajautāt jebkuru jautājumu. Šādas attiecības bez lieka saspringuma ir veiksmīgas darbības pamatā. Ja nav jāpiedomā pie tā, ko es pateicu, ko izdarīju, kā tas otrs cilvēks mani saprata vai, nedod dies, pārprata, tad var koncentrēties uz galveno – uz darbu – un gūt labu rezultātu.
Ja no rīta celies ar prieku, ka satiksi savus feinos kolēģus un omulīgo priekšnieku, tad diena jau ir izdevusies.Lai darbīga un prieka pilna šī nedēļa!
