1978. gada 11. janvārī
Keramiķu pirmā darba nedēļa
“Keramikas un daiļamatnieku izstrādājumu ražošanas apvienība “Latvijas keramika” – tā kopš jaunā gada tagad saucas rūpniecības uzņēmums “Latvijas keramika”. Taču nosaukuma maiņa nav vienīgais jaunums šī kolektīva dzīvē. Jaunā gada pirmajā darba nedēļā Jelgavas keramiķi strādāja centīgi un saražoja produkciju par 75 000 rubļu. Tikai kādu no inženiertehniskajiem darbiniekiem šajās dienās ir veltīgi meklēt savā kabinetā, jo viņi visi kopā ar strādniekiem visbiežāk sastopami jaunajā cehā. To pagājušā gada nogalē pieņēma Valsts komisija,” raksta “Darba Uzvara”.
“Tiesa, arī celtnieki vēl nav atstājuši šo objektu, jo jāizlabo ne viena vien būvdarbu gaitā pieļautā kļūda. Bet apvienības speciālisti uzstāda iekārtas, izmēģina tās, lai jo drīzāk jaunais cehs stātos darba ierindā.
Tajā paredzēts gadā saražot keramikas izstrādājumus par 1,3 miljoniem rubļu. Uz jaunajām telpām no pilsētas centra pārbazēsies apvienības Jelgavas otrais cehs. Tā kolektīvs, apgūstot ražošanas jaudas, salīdzinājumā ar pagājušo gadu palielinās produkcijas izlaidi divkārtīgi.”
Likums prasa ievērot darba drošību
“Nekur ārzemēs darba drošībai nepievērš tik daudz uzmanības, kā mūsu valstī. Šīs rūpes apstiprina virkne likumdošanas aktu. Mūsu republikas Darba likumu kodeksa 147. pantā teikts, ka uzņēmumu un organizāciju administrāciju tiešais pienākums ir nodrošināt labvēlīgus darba apstākļus katras profesijas strādniekiem. Daudzi vadītāji pareizi saprot šo prasību. Par to liecina arī pieaugošais līdzekļu apjoms, ko atvēlē darba aizsardzības un drošības tehnikas uzlabošanai. 1976. gadā rajona kolhozi un sovhozi šim mērķim izlietoja 66 600 rubļus, bet 1977. gadā – pusotras reizes vairāk. Vēl vairāk līdzekļu plāno iedalīt šogad.
Tomēr jāatzīst, ka sastopami arī gadījumi, kad nevērīgi izturas pret darba aizsardzību un drošības tehniku. Pagājušajā gadā sevišķi satraucošs stāvoklis bija kolhozā “Druva”. 1976. gadā šeit netika reģistrēts neviens drošības tehnikas pārkāpums, bet 1977. gada deviņos mēnešos – četri nelaimes gadījumi. Viens no tiem beidzās traģiski. Šajā saimniecībā 21. jūnijā notika nelaimes gadījums ar traktoristu J.Biezumu. Viņam nebija atbilstošas kvalifikācijas uzdoto darbu veikšanai, turklāt arī instruktāža nebija pietiekama. Prokuratūra vērsa kolhoza vadītāju uzmanību uz trūkumiem darba aizsardzībā, taču vajadzīgie slēdzieni netika izdarīti. Un, acīmredzot, tā nebija nejaušība, ka 15. septembrī notika vēl viens nelaimes gadījums. Traktorists A., būdams iereibis, nevarēja izkāpt no degoša traktora. Vēlāk daudzi kolhoza atbildīgie darbinieki tika sodīti par nevērību pret darba aizsardzību. Bet vai tad vajadzēja gaidīt zibens spērienu?” retoriski jautā laikraksts.
Rožmaizīte ar tēju
“Pazīstamais dietologs Jānis Liepiņš gan iebilstu, ka tā ir izlaidība – ēst visādas sviestmaizes, bulciņas, dzert saldu tēju vai kafiju. Taču, dedzīgi propagandējot atturību ēšanā, viņam nav izdevies izskaust smalkmaizīšu ēšanas netikumu. Ko gan var padarīt iesīkstējušām tradīcijām, pie kurām tik cieši turas lielum lielais vairums pircēju un arī kulināri. Tātad galvenais sortiments katrā kafejnīcā ir viens un tas pats – dažādas bulciņas. Tikai tradicionālo rožmaizīti garšas ziņā reizēm grūti atšķirt no tikpat tradicionālā “radziņa”, bet riekstu piedeva marcipānmaizītei, tāpat kā cukura glazūra ir tīri simboliska. Dažreiz liekas, ka cepēji strādājuši “pa roku galam”, ka tikai kaut kas iznāk, nemaz nedomājot par sava darba prestižu. Katrai cepējai taču zināms, ka maizes garša atkarīga no daudziem komponentiem mīklā un arī prasmes. Tātad tas nebūt nav Jāņa Liepiņa nopelns, ka vienā otrā ceptuvē rožmaizīte iznāk “plikāka” un “melnāka”, nekā to paredz tehniskie noteikumi,” secina raksta autore. Viņa centusies noskaidrot smalkmaizīšu atšķirību iemeslus un atklāj, ka vaina meklējama ne vien cepējas mākā, bet arī godīgumā. Tirdzniecības pārvaldes biedru tiesas priekšsēdētājas vietnieks G.Sitenko viņai nosauc vairākus uzvārdus, kuru vidū gan cepēji, gan pavāri, kas “savai tiesai” ņēmuši sviestu, konjaku, olas, pienu. Savukārt raksta noslēgumā autore aicina ēdināšanas darbiniekus padomāt par kvalitatīvas tējas pasniegšanu.
