Gada nogali un jaunā gada sagaidīšanu baudām, tverot austrumu piedzīvojumus Marokā. Ilgi lolotā sapņa piepildījums var sākties, izdzīvojot divpadsmit brīnišķīgas dienas.
Maroka (Maghrib – arābu valodā) – valsts Ziemeļāfrikā, kuru apskalo Atlantijas okeāns un Vidusjūra un no Eiropas atdala Gibraltāra jūras šaurums. Tās oficiālais nosaukums – Marokas karaliste. Marokā dzīvo 34 miljoni iedzīvotāju, un 99 procenti ir musulmaņu sunnīti. Tā vilina ar krāsainiem tirgiem, neatlaidīgiem garšvielu tirgotājiem, savdabīgu arhitektūru pilsētās, Atlasa kalnu grēdām, Sahāras tuksneša burvību un eksotiskiem dārziem. Stāsta, ka skaistākie mūsdienu dārzi Marokā ir Eiropas mākslinieku, romantiķu un augu kolekcionāru veidoti. Valsts ar modernām pilsētām, kas dzīvo straujā ritmā, kur satiekas austrumu kultūra un Eiropas valodas. Oficiālās valodas ir arābu un berberu, tiek lietota arī franču. Skolās franču valoda ir obligātais mācību priekšmets. Dominējošā reliģija – islāms.
Nevar iestāties ES, jo nav Eiropā
Interesants ir fakts, ka Marokas Futbola federācija esot informējusi Starptautisko futbola federāciju par vēlmi 2026. gadā rīkot Pasaules kausa futbola turnīru. Maroka jau četras reizes to mēģinājusi, bet nesekmīgi. Un vēl – Maroka ir vienīgā valsts Āfrikā, kas jau tālajā 1987. gadā izteica vēlmi iestāties Eiropas Savienībā (ES). Atteikuma iemesls ļoti primitīvs – tā neatrodas Eiropā.
Ceļojuma laikā ieplānots apmeklēt Kasablanku, Marakešu ar franču mākslinieka Mažorella (Jardin de Majorelle) eksotisko dārzu, Agadiru, Ouarzazati, kur uzņemtas daudzas Holivudas kinofilmas, Fēsu ar slavenajām ādu krāsotavām un Rabātu – Marokas galvaspilsētu.
Veiksmīgi izlidojuši no Stambulas, pēc gandrīz piecām stundām pēcpusdienā piezemējamies Marokas metropolē Kasablankā. Lai gan ar Maroku Latvijai ir bezvīzu režīms, nepieciešamo formalitāšu nokārtošanai lidostā pavadām vairākas stundas. “As salam aleikum arābu valodā – esi sveicināta), Maroka! Lai gan ir ziema, mūs sagaida patīkams siltums – plus 18 grādu.
Eiropeiskajā Kasablankā
Kasablanka ir eiropeiska, moderna un industriāli attīstīta pilsēta, dēvēta arī par balto pilsētu (port. Casa Branca), jo mājas ir baltā krāsā. Viens no lielākajiem ekonomiskajiem un finanšu centriem Ziemeļāfrikā. Šeit atrodas Marokas galvenā jūras osta. Pilsēta ar skaistiem parkiem, mauru stila mājām, plašiem bulvāriem un milzīgiem sastrēgumiem. Nepārtrauktā automobiļu, motociklu un velosipēdu straume veido varenu satiksmes mudžekli, kas funkcionē bez aizķeršanās. Ielas ir platas un ļoti labā tehniskā stāvoklī, krustojumos organizēta apļveida kustība, kārtību uz ielām kontrolē policijas darbinieki. Atļautais braukšanas ātrums pilsētā – 60 kilometru stundā. Gar autoceļu malām plīvo Marokas karogi un visapkārt palmas, palmas, palmas. Neatņemama pilsētas sastāvdaļa ir gan sarkanie “Petit Taxi” taksometri, gan zemās grīdas tramvaji. Sadarbojoties ar citām ārzemju autobūves kompānijām, Marokā uzcelta rumāņu automobiļu “Dacia” rūpnīca. Tas devis pamudinājumu visus vecos un sagrabējošos “Mercedes” markas taksometrus nomainīt ar jaunām “Dacia” mašīnām, kas tiek izmantotas kā piepilsētas satiksmes autobusi.
Kasablankas lepnums ir Hasana II mošeja, kas uzcelta par godu Marokas karaļa 60. dzimšanas dienai un ir viena no skaistākajām reliģiskajām celtnēm. Arābu un musulmaņu arhitektūras pērle. Uzcelta Atlantijas okeāna krastā, tā atgādina brīnišķīgu lielu kuģi un ir septītā lielākā mošeja pasaulē. Tās minarets sasniedz 200 metru augstumu un ir izgreznots ar marmoru. Apbrīnas vērti ir mošejas griestu greznie kokgriezumi no ciedru koka, Murano stikla lustras, marmora grīdas, vitrāžas un iespaidīgās kolonnas. Ieviestas arī jaunākās tehnoloģijas, kā apsildāmās grīdas un atveramais jumts. Mošejas celtniecība finansēta par Marokas tautas līdzekļiem. Lūgšanu zālei ir taisnstūrveida forma. Tā ir 200 metru gara un 100 metru plata, un tajā vienlaicīgi var lūgties 25 000 ticīgo. Mošejas pagrabā atrodas vannu zāle ar 45 marmora strūklakām, kur ticīgie pirms lūgšanām var nomazgāt rokas un seju. Šī mošeja Marokā ir vienīgā, kurā tiek ielaisti tūristi, citos islāma dievnamos ārzemniekiem ieeja ir aizliegta. Tā ir arī vienīgā mošeja, kur par ieeju jāmaksā 12 eiro.
Apskatām karaļa pili no ārpuses, jo pilī apmeklētājus neielaiž, un Muhameda V laukumu (Mohammed V square), kura centrā atrodas monumentāla strūklaka. Laukums ir tūristu un baložu pilns. Veikli jaunieši par naudiņu piedāvā nofotografēties. Jāiegaumē, ka fotografēt cilvēku tuvplānus var tikai ar atļauju un par to samaksājot.
Okeāna krastā slejas turīgu un bagātu ļaužu nami, rezidences, pilis, viesnīcas un autoveikali. Savu rezidenci un mošeju šeit uzbūvējis Saūda Arābijas karalis. Viss te saistīts ar Franciju un franču valodu. Kasablankā uzņemta slavenā Holivudas filma „Kasablanka” ar Hamfriju Bogartu un Ingrīdu Bergmani galvenajās lomās.
Sarkanā pilsēta Marakeša
Gandrīz 250 kilometru garo ceļu uz Marakešu (Marrakech) ieskauj kalnains reljefs un plašas akmeņainas tuksneša teritorijas. Vietām redzamas olīvkoku birzis un aitu ganāmpulki. Maksas automaģistrāles ir ideālā stāvoklī, pieļaujamais braukšanas ātrums līdz 120 kilometriem stundā.
Marakeša mūs sagaida ar dateļpalmu kokiem. Dateļu novākšanas laiks gan ir oktobris. Marakešu sensenos laikos dibinājuši berberi, kas ieceļojuši no Sahāras tuksneša un Atlasa kalniem. Tā atrodas Marokas vidienē, Atlasa kalnu pakājē. Saukta arī par sarkano pilsētu, jo lielākā daļa ēku ir sarkanbrūnā tonī. Marakeša bijusi nozīmīgs tirdzniecības centrs, tas turpinājies apmēram 900 gadu garumā. Tā izveidojusies, pateicoties plašajai palmu oāzei, kas nodrošina ar ūdeni un ēdamo. Marakeša (kādreiz bijusi Marokas galvaspilsēta) ir ceturtā lielākā pilsēta pēc Kasablankas, Fēsas un Rabātas. Pilsētā ir daudz muzeju, vēstures pieminekļu, mošeja, Bahijas pils, Menara botāniskais dārzs. Marakeša mūs apbūrusi ar savu arhitektūru, palmām, lieliskajiem laika apstākļiem un tālumā redzamajiem Atlasa kalniem.
No 19. gadsimta Marakeša tiek uzskatīta par Eiropas mākslinieku oāzi. Tās lepnums – eksotiskais Mažorella dārzs (Jardin de Majorelle), viens no skaistākajiem. Iekopt dārzu sācis franču gleznotājs Žaks Mažorells (Jacques Majorelle), un to tik tiešām var nosaukt par zaļu paradīzes stūrīti ar bambusiem, hibiskiem, lauru kokiem, kaktusiem, palmām, ziediem, maziem kanāliem, strūklakām un krāsainiem puķu podiem. Dārza teritorijā atrodas franču modes dizainera Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) rezidence, kurā pašreiz izvietots Marakešas mākslas muzejs. Dārzā var patverties no karstuma, un tas ir ļoti harmoniski veidots – daba un arhitektūra ir saskanīgi apvienotas ar debeszilo krāsu.
Braucam pa skaistāko Marakešas avēniju, kas nosaukta karaļa Muhameda VI (iepriekš – Francijas avēnija) vārdā. Šeit atrodas ļoti daudz viesnīcu, naktsklubu, kafejnīcu, bāru, banku, kongresu pils un grezns superlielveikals “Menara Mall”.
Vietējo iedzīvotāju un tūristu populāra pulcēšanās vieta ir Jamaa el-Fnaa laukums vecpilsētā, ko uzskata par pilsētas pukstošo sirdi. Dzīve šeit neapstājas nevienā diennakts stundā. Īstā dzīve gan sākas pēcpusdienā. Pa dienu rindās sastājušies saldumu un augļu tirgotāji, čūsku dresētāji, akrobāti, muzikanti, kas pelna naudu, atļaujot sevi fotografēt. Tuvojoties pievakarei, dienas tirgotāji pamazām pazūd, to vietā sarodas lauku virtuves, un gaisā virmo kārdinošs aromāts.
Pamatēdiens – kuskuss
Pienācis laiks izbaudīt Marokas garšas. Nacionālais marokāņu ēdiens ir dārzeņu un gaļas (izņemot cūkgaļu) vai zivs sautējums, ko pagatavo un pasniedz tadžīnā – speciālos traukos ar konusveida vāku, kuram augšā ir caurums, un gaisa cirkulācijas laikā ēdiens sautējas. Tradicionāli tie tiek izgatavoti no māla vai keramikas. Ēdienam tiek pievienotas garšvielas – ķiploks, ķimenes, koriandrs, karijs, ingvers un citas. Nozīmīga vieta ir arī marokāņu maizei, kas tiek pagatavota no baltajiem kviešu miltiem. Tā ir apaļa, plakanas formas un ļoti garda. Iecienītākais dzēriens ir salda zaļā tēja ar svaigām piparmētru lapiņām un kuskuss – marokāņu pamatēdiens.
Nākamajā dienā apmeklējam Menaras botānisko dārzu ar olīvkoku birzīm un mākslīgo ezeru, kas, izmantojot sarežģītu pazemes kanālu sistēmu, paredzēts apkārtējo dārzu apūdeņošanai. Apskatām marokāņu arhitektūras un islāma mākslas šedevru Bahijas pili (Palais Bahia), ko būvējuši valsts labākie amatnieki. Te atrodas mošeja un mauzolejs, iekārtoti dzīvokļi ar dzīvojamām telpām un guļamistabām, skola korāna apguvei, harēms, pirtis un staļļi. Būvniecībā izmantoti tādi materiāli kā marmors, ciedrs, dižskābardis. Pils teritoriju ieskauj milzīgs dārzs ar olīvkokiem, palmām, citronu, apelsīnu un granātkokiem, kas publikai atvērts kā muzejs.
Tā kā vēlējāmies iegādāties kaut ko no garšvielām un kosmētikas, iegriežamies specializētā Marakešas dabisko produktu veikalā “Herboristerie Bab Agnaou”, kur preces satur tikai dabīgās vielas. Te var nopirkt dažādus garšaugu maisījumus un piedevas gaļas, dārzeņu, kuskusa un citiem ēdieniem, zāļu tējas, dabīgās un ēteriskās eļļas, ziedes, krēmus, parfimērijas izstrādājumus un melnās ziepes.
Turpinājums nākamajā numurā
